Tā vietā, lai beidzot dzīvē ieviestu vismaz vienu efektīvu mehānismu ātrās kreditēšanas kontrolēšanai, par ko tiek runāts jau gadiem, pēdējās dienās ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts jau atkal pauda kārtējās bažas par ātrajiem kredītiem, kas te «burbuli pūšot», te radot «riskus Latvijas kredītņēmējiem par salīdzinoši nelieliem aizņēmumiem nonākt ilgtermiņa parādu slazdā».
2011. gadā ar lielu pompu tika veiktas izmaiņas likumdošanā, kas aizslaucīja teju pusi ātrā kredītu tirgus spēlētāju, bet daļa lombardu aizgāja pagrīdē. Jau toreiz paši ātrās kreditēšanas nozares spēlētāji ar abam rokām atbalstīja nozares sakārtošanu, bet norādīja, ka vien ar licences maksas noteikšanu 50 tūkstošu latu apjomā un 300 tūkstošu latu pamatkapitalu tirgu sakārtot līdz galam nevarēs.
Nākas secināt, ka Pavļuta pēkšņās atklāsmes par ātro kredītu tirgus straujo pieaugumu tikai apliecina, ka ātrās kredītu tirgus darboņiem bija taisnība – tā saucamā tirgus sakārošana pirms gada bija vien mērķēta uz budžeta caurumu lāpīšanu. Un ko lai par Pavļuta izteikumiem, ka «nozares spēlētāju īstenotā komercprakse liek nekavējoties meklēt risinājumus, jo pašlaik tiek noteiktas nesamērīgas procentu likmes (no 170% līdz pat 360% gadā, izņemot pirmo kredītu), neizprotamas pakalpojumu maksas» saka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kas jau gadiem ar putām lūpām cīnās par netaisnīgiem līguma nosacījumiem, turklāt gana veiksmīgi. Taisnības labad arī jānorāda, ka pietiekami daudz netaisnīgi līguma nosacījumi bijuši arī banku kredītu līgumos, turklāt par tiem sūdzības tas pats «fuktuks» un arī PTAC saņem joprojām.
Ministra šausmināšanās par to, ka 22% jeb gandrīz 500 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ir izmantojuši ātros kredītus un 48% no viņiem ir problēmas ar kredītu laicīgu atmaksu, man rada vēlmi pasmīkņāt. Es bieži vien arī esmu šausminājusies, lūkojoties banku statistiku par to, ka vairāk nekā 600 tūkstošiem iedzīvotāju bija kredītkarte vai pat vairākas, overdrafts vai patēriņa kredīts bankā. Un cik bija problēmas laicīgi tos atmaksāt? Pēc 2008.gada visamz trešdaļai noteikti. Un tās jau bija pavisma citas summas, nevis 100 vai 200 lati, kādus šobrīd pamatā aizņemas iedzīvotāji, turklāt bieži vien ne jau aiz labas dzīves. Un, ministra kungs, liela daļa no problēmkredītiem ir ļaunprātīgi nemaksātāji.
Ministrs šausmināties par lielajiem procentiem varēja pirms dažiem gadiem, kad gada likmes pārsniedza arī 1000% ,nevis kā tagad – 180% vai 360% gadā. Tomēr ātrie kredītu devēji vienmēr ir skaidrojuši, ka tā ir ātro, īstermiņa kredītu bez seguma būtība - maksāt dārgāk. Šis vien pierāda, ka D. Pavļuts, pirms atkal klaigāt par problēmām, nav, visticamāk, ticies ne ar vienu ātro kredītu devēju.
Banku kredītu tirgū viss kardināli mainījās, kad beidzot tika ieviests Kredītu reģistrs, kur paralēli problemātiskajiem kredītiem tika uzskaitītas teju visas cilvēka saistības, un tas bankām deva iespēju beidzot uzzināt, cik kredītu potenciālajam klientam ir citā kredītiestādē. Ja jau mēs tik ļoti rūpējamies par savu tautiešu finanšu veselību un nevēlamies pieļaut «parādu piramīdu» veidošanos, tad kāpēc patēriņa kreditētājus arī nevar pielaist šim Kredītu reģistram? Turklāt tie ātrie kredītu devēji, kam ir saistība ar bankām, jau izmanto šo Kredītu reģistru. Diezgan netaisnīga konkurence, es teiktu.
Turklāt labums no ātro kredītu devēju dalības reģistrā informācijas izskatā būtu arī pašām bankām. Bet nē, labāk tā vietā pašausmināsimies, uzdosim PTAC veikt bezēdzīgas funkcijas, rīkosim darba grupas un spriedīsim, kā ātrie kreditētāji varētu pārbaudīt katra 50 latu kredīta ņēmēja maksātspēju.
