.jpg)
Pasaule ir piedzīvojusi daudz dažādus referendumus, bet, šķiet, absurdākais vēl ir tikai priekšā. Proti, parādu apsēstās Grieķijas premjers ir parūpējies par jaunu pārsteigumu starptautiskajai sabiedrībai, šoreiz paziņojot, ka viņa vadītā valsts rīkošot referendumu par to, vai pieņemt finansiālo palīdzību, par kuru pagājušajā nedēļā vienojās eirozonas valstu līderi.
Principā tas nozīmē, ka Papandreu gatvojas rīkot referendumu, kura jautājuma jēga ir šāda - dārgā tauta, vai jūs esat par to, ka mēs atdodam parādus starptautiskjiem aizdevējiem? Nav grūti iedomāties, kāds būs šādas tautas nobalsošanas rezultāts… Tādējādi Grieķijai faktiski ir izdevies nostādīt pārējās eirozonas valstis, bet jo īpaši Vāciju un Franciju ķīlnieku lomā. Kādas tad ir perspektīvas Papandreu? Viņš varēja (līdzīgi kā to savulaik izdarīja Latvijas premjers Ivars Godmanis) teju vienpersoniski piekrist finansiālās palīdzības nosacījumiem, taču, teiksim atklāti - zinot grieķu protestētāju straujo dabu, nav izslēgts, ka tādā gadījumā viņa turpmākā dzīve varētu izrādīties visai apdraudēta, turklāt vārda tiešā nozīmē. Redz, minētā atlīdzības programma gan paredz jaunu aizdevumu 130 mljrd. eiro apmērā, kā arī 50% pašreizējo parādsaistību norakstīšanu, taču vienlaikus tā nozīmē arī dzelžainus taupības pasākumus. Ar to grieķiem ir problēmas - viņi nespēj piekrist idejai strādāt vairāk par mazāku maizes riecienu. Otrs variants ir sarīkot referendumu ar viegli prognozējamu rezultātu, tādējādi stūrējot valsti bankrota virzienā, un Eiropai vienkārši varētu pateikt - jūsu nauda nesmird, bet mums prātā nenāk to atdot.
Varētu vien pasmīnēt par amizantajiem dienvieiropiešiem un viņu spēju ņirgāties par aizdevējiem, bet diemžēl šādai politikai ir gaidāmas ievērojami plašākas sekas. Jau pēc minētā paziņojuma par referenduma rīkošanu Eiropas fondu tirgi piedzīvoja kritumu. Turklāt nav noslēpums, kāpēc tieši Vācija tik ļoti uztraucas par Grieķijas turpmāko likteni - šajā valstī ir izvietoti vācu pensiju fondu līdzekļi. Tātad vācieši šajā gadījumā rūpējas nevis par grieķiem, bet gan par paši savu naudu, ko viņiem nekādi nevar pārmest. Bet Vācijas finanšu sistēmas iedragāšana jau var nozīmēt būtisku jaunu krīzes vilni visā Eiropā, un būtu naivi iedomāties, ka Latviju tas neskartu.
Turklāt līdz ar Grieķijā notiekošajiem procesiem rodas vēl kāds visnotaļ svarīgs jautājums - cik lielā mērā finansiāli salīdzinoši spēcīgās Eiropas valstis tuvākajos gados vēlēsies riskēt, vēl vairāk paplašinot eirozonu? Kā zināms, Latvija kā nākamo pievienošanās eirozonai termiņu ir noteikusi 2014. gadu. Un tas nozīmē, ka uzaicinājums tajā mums būtu jāsagaida jau pēc pāris gadiem. Ekonomikas attīstība, protams, ir viļņveidīgs process, bet Grieķijas problēma pāris gadu laikā vēl noteikti nebūs atrisināta, par tās sekām jau nemaz nerunājot. Vienīgais, kas var stiprināt mūsu izredzes tomēr saņemt uzaicinājumu iestājai eirozonā, ir fakts, ka pēdējos trīs gadus mēs tomēr esam vairāk vai mzāk paklausīgi konsolidējuši, nevis dirnējuši uz barikādēm.
Sekojiet ziņām