Ja nav iespējams paļauties pat uz Finanšu ministrijas parakstītu vienošanos, tad uz ko Latvijas uzņēmēji var paļauties?

Tādu retorisku jautājumu gribas uzdot, redzot Saeimas pieņemto 2016. gada valsts budžetu un vienlaikus paraugoties uz pērn pirms Saeimas vēlēšanām uzņēmēju un Finanšu ministrijas parakstīto vienošanos par Nodokļu politikas stratēģiju 2015.–2017. gadam. Pirms gada abas lielākās Latvijas uzņēmējus pārstāvošās organizācijas – Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera – pamatoti lepojās ar šo vienošanos, ko parakstīja tā laika finanšu ministrs Andris Vilks, jo tā ļāva cerēt uz saprātīgu stabilitāti Latvijas nodokļu jomā. Cita starpā bija paredzēts pakāpeniski samazināt Latvijas darbaspēka nodokļu slogu līdz Igaunijas un Lietuvas līmenim – nav noslēpums, ka viens darbinieks ar, piemēram, 600 eiro lielu neto algu Latvijas darbadevējam kopumā izmaksā dārgāk, nekā abās pārējās kaimiņvalstīs, un tas ir, neskatoties uz to, ka Lietuvā un Igaunijā jau ir ieviesta obligātā veselības apdrošināšana, par ko Latvijā dažādās variācijās vēl tikai spriež.

Tāpat noslēgtā vienošanās paredzēja Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pakāpenisku samazinājumu un minimālās algas regulāru palielinājumu vienlaikus ar neapliekamā minimuma paaugstinājumu.

Ir pagājis tikai gads, bet apstiprinātais budžets jau paredz kaut ko pilnīgi citu. Protams, ka nekāds Iedzīvotāju Ienākuma nodokļa samazinājums, kas acīmredzot sasolīts pirmsvēlēšanu žvingulī, šobrīd nav paredzēts. Neapliekamais minimums nākamgad saglabāsies esošajā līmenī, toties ir izdomāta tāda diferencētā neapliekamā minimuma struktūra, kas būtībā paredz to, ka mazo algu saņēmējiem, kam šis neapliekamais minimums ir vissvarīgākais, vēl dabūs kādu pusotru gadu kreditēt valsti. Proti, 100 eiro neapliekamo minimumu no valsts mazo algu saņēmēji varēs atgūt tikai tad, kad Valsts ieņēmumu dienestā iesniegs savu ienākumu deklarāciju par aizvadīto gadu.

Taču no valsts ekonomikas attīstības viedokļa visaprobežotākais nākamā gada budžeta solis ir tā saucamo lielo algu (vairāk nekā 4000 eiro bruto mēnesī) aplikšana ar solidaritātes nodokli. Tā vietā, lai pakāpeniski atceltu socnodokļa griestus un tādējādi ļautu palielināt pensiju uzkrājumus, ar solidaritātes nodokli tiek cerēts nosegt valsts pamatbudžeta iztrūkumu. Taču visnegatīvākais šajā kontekstā ir tas, ka valsts ar šādu soli konkurētspējīgas algas legāliem maksātājiem pasaka, ka Latvija nav īstā valsts, kur šādiem darba ņēmējiem ir jābūt, jo šeit mēģina papildu naudu «noslaukt» no tiem, kas nodokļos tā jau maksā salīdzinoši vairāk, nevis cīnās ar ēnu ekonomiku vai dažādu nodokļu shēmu veidotājiem. Nenodrošinot bāzi pārtikuša vidusslāņa attīstībai un pieaugšanai, valsts pati šauj sev kājā, jo paralēli saglabājas arī otra nepatīkama tendence – paceļot minimālo algu, tās saņēmēju skaits diemžēl nesarūk.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra