DB Viedoklis

DB viedoklis: Eiropas banku un reālās ekonomikas dilemma

Mārtiņš Apinis, žurnālists, 29.10.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Varam būt mierīgi par to, ka, kādā rītā pamostoties, banku sistēmā nenotiks kaut kas līdzīgs kā 2008. gadā, tomēr stresa testa dati diezin vai ļauj gavilēt pašām bankām

Lai arī nesen publicētie eirozonas banku stresa testu dati kopumā nav vērtējami kā negatīvi un gaisina bažas par pēkšņas finanšu krīzes atnākšanu, finanšu sektora darbības mērogu paplašināšanās un vienlaikus reģiona ekonomiskās izaugsmes paātrināšanās šobrīd nešķiet sevišķi drīza.

Īsais rezumējums: Eiropas Centrālās bankas (ECB) vispārējā novērtējumā no 130 lielajām finanšu iestādēm stresa testus nav izturējušas 25 bankas, savukārt 13 bankām nepieciešama kapitāla piesaiste nākamo sešu līdz deviņu mēnešu laikā.

Pēc tirgus ekspertu slēdzieniem, iegūtie dati bija iepriecinoši ar to, ka, pētot bilances zem glītā iesaiņojuma, neizdevās atrast neko toksisku, tāpat beidzot no dienas kārtības noņemts jautājums, cik veselīga patiesībā ir Eiropas banku sistēma. Tādējādi no šāda viedokļa varam būt mierīgi par to, ka, kādu rītu pamostoties, banku sistēmā nenotiks kaut kas līdzīgs kā 2008. gadā, proti, rodoties finansiālām problēmām, kādām pāris lielām kredītiestādēm zem jautājuma zīmes nonāk viss finanšu sektors. Tomēr iegūtie dati diezin vai ļauj gavilēt bankām un rimties satraukumiem, ka parādu krīzes sekas nu ir pārvarētas.

Banku rādītāju šķietamu sakārtošanu var salīdzināt ar to, kas mums asociējas ar Latvijas budžeta sakārtošanu iepriekšējos gados, respektīvi, runa ir par ievērojamu optimizāciju. Tas nozīmē: katra centa izdošana tiek rūpīgi apsvērta un kādu brīdi attaisno uzticības palielināšanos dažādu vērtējošo institūciju un naudas devēju acīs, taču pienāk brīdis, kad tas veicina finanšu rādītāju pasliktināšanos. Latvijas tautsaimniecībā tas ir fiskālais slazds, kas ir saistīts ar apņemšanos budžeta deficītu turēt viena procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta un mazāk, kas rada bīstamību, jo, turpinot bremzēties ekonomikai, pašiem budžeta plānotājiem būs grūtības manevrēt ar krītošiem ieņēmumiem, taču vienlaikus augošām nepieciešamībām. Savukārt bankām katras kapeikas desmitkārtīga apgrozīšana, pirms tā nonāk kredītņēmēja rokās, veicina aizdevumu tirgus apjomu samazināšanos. Turklāt problēma ir arī potenciālo aizņēmēju maksātspēja, jo lielie saistību apjomi vedina domāt, ka aizņemšanās ir notikusi vairākas desmitgades uz priekšu.

Šajā gadījumā runa nav par Latviju, kur kredītu tirgus samazinās jau sesto gadu pēc kārtas, bet gan par to, ka kreditēšanas apstāšanās ir kļuvusi par vispārēju Eiropas problēmu. Tā, piemēram, eirozonas bankas privāto sektoru šā gada septembrī ir kreditējušas par 1,2% mazāk kā gadu iepriekš. Lai arī kritums ir mazāks kā augustā, kad tas sasniedza 1,5%, skaitļi signalizē, ka ar patērētāju aktivitāti ne tuvu viss nav kārtībā, turklāt pat iepriekš par veselīgām uzskatītās Eiropas ekonomikas demonstrē izaugsmes tempu samazinājumu, neņemot vērā to, ka kopš iepriekšējiem satricinājumiem ir pagājuši vairāki gadi. Tā savukārt var būt norāde, ka pašreizējā Eiropas ekonomikas minstināšanās ir tikai sākums ilgstošai stagnācijai. To, ka mehānismi, kas pēdējos gados ir darbojušies eirozonas ekonomikā un banku sistēmā, sevi īsti neattaisno, liecina sliktie kredīti. Piemēram, Spānijas bankām šis skaitlis joprjām ir virs 13% atzīmes, un, ņemot vērā to, ka ekonomikā īstena izaugsme nav manāma, ir ļoti ticams, ka situācija turpinās pasliktināties.

Tādējādi, ja raugāmies tautsaimniecības attīstības kontekstā, optimizēti izdevumi un bilances ne vienmēr liecina par attīstību. Stresa testa dati norāda uz to, ka bankās situācija ir pietiekami stabila, lai Eiropai būtu maza visai maza iespēja piedzīvot pēkšņu finanšu krīzi, tomēr bilanču frizēšana, naudas trūkums un kredītu izsniegšanas groži reģiona ekonomiku var novest ilgstošā stagnācijā. Izskatās, ka potenciālās situācijas glābšanā šobrīd vienīgie groži ir ECB rokās un ka tai nāksies mērot to pašu ceļu, ko ASV un Japānai, proti, īstenot apjomīgas finanšu aktīvu uzpirkšanas kampaņas, tādējādi cenšoties panākt aizdevumu palielināšanu par spīti pārkreditēšanās draudiem. Galvenā problēma gan ir tā, ka monetārās savienības bloks sastāv no finansiālās veselības ziņā stipri atšķirīgām valstīm, kas vienprātīga un visiem izdevīga lēmuma pieņemšanu padara par visai grūti panākamu.

Komentāri

Pievienot komentāru