Līdz 2030. gadam importētās degvielas un gāzes apjomus valstī plānots samazināt uz pusi, bet ar pašu teritorijā iegūtiem ogļūdeņražiem naftu un dabasgāzi varētu aizstāt pat 10% apmērā. Principā var teikt, ka nupat minētais varētu būt visnotaļ labs turpmākās divdesmitgades valsts enerģētiskās attīstības plāns, piemēram, Turkmenistānai.
Reālā situācija gan ir tāda, ka šādu dokumentu pilnā nopietnībā ir radījusi pašmāju Ekonomikas ministrija.
Atbilstoši šīs valsts institūcijas uzskatiem, jau pēc sešiem gadiem mums varētu būt sava koksnes biodīzeļa rūpnīca, bet laika gaitā lielā mērā savas energoproblēmas mēs varot atrisināt ar kūdras ieguves palīdzību. Vispirms jau jāteic, ka pasaulē vēl nav dzirdēti daudzi veiksmīgi piemēri, kad ar koksnes biodīzeļa rūpnīcu palīdzību fosilās degvielas patēriņu būtu iespējams samazināt 50% apmērā, turklāt bail iedomāties, kas šādas ražotnes darbināšanas rezultātā jau dažu gadu laikā būtu palicis pāri no Latvijas mežiem. Nenoliedzami koksni var uzskatīt par mūsu valsts dabas resursu, tomēr jau pašreizējā tās izmantošana, eksportējot kā vienkāršus baļķus, vairāk atgādina izšķiešanu. Šim resursam nozīme ir tad, ja tas tiek eksportēts, pirms tam radot augstu pievienoto vērtību. Vienkārši sakot, piemēram, ražojot mēbeles. Savukārt vienkārša sadedzināšana būtu totāls absurds un nekas vairāk. Tāpat nav izslēgts, ka jau drīz vien mums nāktos uzsākt pārrunas, piemēram, ar Krieviju un Skandināvijas valstīm par koksnes resursu importu, jo pašiem ar saviem resursiem izrādītos krietni vien par maz.
Šo ideju kontekstā jāatgādina, ka pagaidām vēl ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) gluži nesen paziņoja, ka Latvija varētu kļūt par slānekļa gāzes ieguves lielvalsti - katrā ziņā viņš kaut kur esot tā dzirdējis. Droši vien pārējā Ekonomikas ministrija ir kaut ko dzirdējusi par neizsmeļamiem koksnes resursiem Latvijā. Protams, no visiem minētajiem resursiem Latvijā var attīstīt vietējo enerģētiku - tas ir nenoliedzami. Tomēr būtu jāņem vērā vismaz pāris aspekti, kas līdz šim attiecīgajai ministrijai droši vien ir kaut kā gājuši secen. Pirmkārt, būtu jāveic nopietna izpēte, cik daudz mūsu valsts teritorijā ir viena vai otra resursa. Otrkārt, cik daudz gala patērētājam izmaksās šādā veidā gūtā enerģija. Jāatgādina, ka nu jau daudzus gadus tiek pirkta, piemēram, dabasgāze no Krievijas ne jau tāpēc, ka nekāda cita kurināmā nav. Ir! Latvija jau sen nedzīvo atrauti no pārējās pasaules un var ievest jebkādu energoresursu no valstīm, kuru karoga krāsas patīk labāk, kā arī pārstrādāt enerģijā kaut vai vietējās Jūrmalas smiltis. Jautājums ir par to, cik tas izmaksās un kurš būs gatavs šādus tēriņus segt.
Citiem vārdiem sakot, šāda veida apņemšanos ir interesanti un pat jautri lasīt. Tomēr to visu ir grūti nosaukt par valdības ministrijas nopietnu, ekonomiski pamatotu dokumentu. Protams, būtu ideāli, ja to visu tiešām varētu realizēt, taču, plānojot savu darbu tuvākajiem divdesmit gadiem, tomēr jāņem vērā arī reālā situācija.
Sekojiet ziņām