Latvijā darbojas ačgārnā matemātika – jo mazāk valstī paliek iedzīvotāju, jo vairāk ministrijās rodas ierēdņu

Gada patriotiskākajā nedēļā ir gan skumji, gan nepatīkami rakstīt par faktiem, kas nevairo lepnumu par to, kā valsts tiek vadīta. Taču neko darīt, statistika ir nepielūdzama un no tā, ja aizvērsim acis un izliksimies negatīvas tendences neredzam, jau nekas labāk nekļūs. Latvijas neatkarības gados iedzīvotāju skaits dažādu iemeslu dēļ ir sarucis aptuveni par 700 tūkstošiem. Toties ministriju centrālajos aparātos nodarbināto skaits kopš 1994. gada ir palielinājies par 36%. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ierēdņu skaits ir pieaudzis par 13% un neko daudz šajā aritmētikā nemainīja arī krīzes laika konsolidācija, jo divus pēdējos gadus ministriju centrālo aparātu ierēdņu skaits atkal mundri pieaug, turklāt ceļas arī viņu vidējais atalgojums.

Viss jau būtu labi, ja līdz ar to kāptu arī valsts pārvaldes darba ražīgums. Jo sava daļa taisnības tur ir, ka ir grūti ministrijā piesaistīt kompetentus vajadzīgo jomu un nozaru speciālistus, kas būtu gatavi strādāt par algu ap 800 eiro «uz papīra». Taču izskatās, ka mūsu valsts pārvalde ir nolēmusi kvalitāti kompensēt ar kvantitāti, un ministrijās strādājošo skaits aug kā sēnes pēc lietus. Rodas departaments departamenta galā, darbagrupa pēc darbagrupas, tikai rezultāti bēdīgi, kaut vai attiecībā uz ES fondu naudu laicīgu un korektu izmantošanu. Varētu domāt, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj samazināt strādājošo skaitu. Lai nu uz ko tas attiektos, bet uz Latvijas birokrātisko aparātu tas noteikti neattiecas un pienācīgas atdeves no ministriju daudzajiem «beņķu deldētājiem» vismaz valsts uzņēmējdarbības veicināšanas kontekstā kā nav, tā nav.

Var jau paironizēt par kārtējās valdības labskanīgo pantiņu par mazu un efektīvu valsts pārvaldi, bet pēdējo gadu tendences neliecina, ka tādu kāds šeit patiešām grasītos ieviest. Secinājums ir viens, tik būtiski sarūkot iedzīvotāju skaitam (valsti faktiski uztur ap 400 tūkstošiem privātā sektorā strādājošo) – šāds valsts pārvaldes modelis ar tik daudziem ierēdņiem ir neadekvāts. Vēlēšanās Latvijas situācijā izmantot lielvalstu pārvaldes modeli ir staigāšana kurpēs, kas ir piecus izmērus par lielu. Ja tā turpināsies, tad drīz uz katru skolas klasi būs viens ministrijas ierēdnis. Skaidrs, ka tāds modelis nevar pastāvēt, jo nauda «ierēdņu armijai» ir jānopelna reālajā tautsaimniecībā. Ja katrs otrais Latvijas darbaspējīgais cilvēks strādās kādā ministrijā, no tā mēs kā valsts nekļūsim ne bagātāka, ne konkurētspējīgāka, tāpēc šī tendence ir jāaptur, pirms nesamērīgi lielais ierēdņu skaits kā kāršu namiņš sabrūk pār mūsu pašu galvām. Ir rūpīgi jāpārskata valsts un pašvaldību resoros strādājošo lietderība un pienesums, bet uzpūstie štati jālikvidē atbilstoši Latvijas sabiedrības struktūrai un darba ražīgumam.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra