Minimālo algu valstī pakāpeniski ceļ, taču diemžēl tam paralēli nepieaug arī valsts iedzīvotāju labklājība

Minimālās algas celšanu politiķi parasti ieskaita savu labo darbu klāstā – tā arī nākamgad minimālā alga, salīdzinot ar šo brīdi, pieaugs par 10 eiro, sasniedzot 370 eiro «uz papīra». Tomēr, ja sīkāk papēta minimālās algas fenomenu, tad nākas secināt, ka priecāties plašākā sabiedrības kontekstā īpaši nav par ko.

Papētot strādājošo un minimālās algas saņēmēju skaita dinamiku, acīs duras kāds nepatīkams fakts – lai arī minimālā alga ik pa laikam nedaudz pieaug, diemžēl ievērojami pieaug arī minimālās algas saņēmēju skaits. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, uz kuriem savā valdības ziņojumā atsaucās Labklājības ministrija, 369,99 eiro vai mazāku darba algu saņem teju 250 tūkstoši Latvijā strādājošo. No tā var izdarīt divus galvenos secinājumus: vismaz daļa no viņiem algu joprojām saņem «aploksnē», bet daļa Latvijas biznesu arī realitātē nespēj maksāt lielākas algas, jo to sniegtie pakalpojumi vai saražotie produkti diemžēl nav gana ienesīgi. Te nu mēs esam ar savu veiksmes stāstu un optimistiski zīmētām IKP pieauguma līknēm! Vai 10 eiro klāt pie minimālās bruto algas mazinās nabadzību?

Pirmkārt, minimālās algas lielumam nav liekama vienādības zīme ar turīguma līmeni, jo naudas zīmju daudzums maciņā obligāti nekorelē ar to, ko par šo naudu ir iespējams nopirkt.

Otrkārt, ja tiešām gribētu celt mazāk turīgo cilvēku pārticību, tad paralēli ir jāpārskata arī neapliekamais minimums, turklāt nevis tādā murgainā diferenciācijas formā, kā to paredz nākamā gada valsts budžets, bet gan elementāri novienādojot neapliekamo minimumu un minimālo algu.

Treškārt, un vissvarīgāk, tirgus ekonomikā algas pieaugumu var pamatot tikai ar produktivitātes pieaugumu. Ja valstī produktivitāte neaug – nav jaunu ražotņu vai pakalpojumu sniedzēju, un arī esošie uzņēmumi pietiekami lielā apjomā nemodernizējas, lai varētu piedāvāt augstāka līmeņa un dārgākus produktus – tad neaug arī sabiedrības pārticība, un šī ir ļoti bīstama tendence, ko vēl pastiprina valsts nodokļu politika, kas līdz ar solidaritātes nodokļa apstiprināšanu ir sevi pierādījusi kā izglītotiem un labāk apmaksātiem cilvēkiem nedraudzīga.

Ir gan arī viena sabiedrības kategorija, kas no minimālās algas celšanas ir nepārprotami ieguvēja – tie ir ierēdņi, kuru atalgojums tiek rēķināts pēc valstī esošās minimālās algas, piemērojot attiecīgu koeficientu. Tie ir cilvēki, kam pirkstu uz pirksta nav jāuzsit, lai atalgojuma apmērs pieaugtu, bet šim pieaugumam nav nekāda sakara ar viņu darba produktivitāti vai rezultātu. Par neizdarībām vainīgo nekad nav, jo konkrētais ierēdnis jau ar savu maku ne par ko neatbild. Nu un kas, ka ES fondu apguvi nevar uzsākt jau teju divus gadus? Arī jau piešķirto finansējumu var noļurināt dažādos nekvalitatīvos projektos.

Taču valdošie politiķi pa to laiku turpina aizmālēt sabiedrībai acis ar saviem šķietami labajiem darbiem mazturības mazināšanā, tajā pašā laikā spītīgi ignorējot iespējas reālai valsts labklājības uzlabošanai.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra