Laikus nesamaksātās summas par patērēto ūdeni un siltumenerģiju Latvijā allaž ir bijušas lielas, turklāt vienmēr ir trūcis racionālu ideju attiecībā uz to, kā efektīvāk veikt parādu piedziņu. Teorētiski par naudas iekasēšanu no daudzdzīvokļu nama iemītniekiem ir atbildīgs katras konkrētās mājas pārvaldnieks, bet praktiski viņa rokās nav teju nekādu instrumentu, ar kuru palīdzību to tiešām varētu izdarīt.
Vēl jo vairāk situāciju sarežģī pāris citu aspektu. Pirmais – mēdz būt negodīgi apsaimniekotāji, kuri no iedzīvotājiem saņemto naudiņu vienkārši patur savā kabatā. Otrs – gan siltumapgādes, gan ūdensapgādes klients ir nevis katrs konkrētais dzīvoklis, tā iemītnieks, bet gan māja kopumā. Tātad pietiek, piemēram, siltumapgādes kompānijai par saviem pakalpojumiem nesaņemt naudu, lai siltuma konkrētajā namā vairs nebūtu. Skaidrs, ka ir jādomā varianti, kā šo absurdu novērst vai vismaz mazināt, taču to likuma grozījumu projektu, ko nupat ir apstiprinājusi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, par risinājumu gan nekādi nosaukt nevar. Proti, tiek paredzēts, ka piespiedu kārtā būtu ieviešami tieši maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem.
Lasot šīs rindas, atviegloti var uzelpot godīgi strādājošie namu pārvaldnieki, jo attiecīgās normas spēkā stāšanās gadījumā viņi saņems tādu pašu naudu kā līdz šim, taču par ievērojami mazāku darba apjomu, turklāt atbrīvosies no pamatīgām galvassāpēm. Vienkārši sakot, naudas iekasēšanas rūpals tiks pārcelts no apsaimniekotāja uz siltumapgādes un ūdensapgādes uzņēmumu pleciem.
Ir tikai loģiski, ka attiecīgajiem uzņēmumiem šāda iecere nepatīk, jo daudz komfortablāk ir saņemt savu naudiņu bez liekām klapatām. Taču ne jau šo uzņēmumu neapmierinātībā ir problēmas sakne. Jāapzinās, ka katram no šādiem uzņēmumiem būs nepieciešami noteikti resursi, lai varētu nodarboties ar naudas iekasēšanu «pa tiešo» no iedzīvotājiem. Runa ir par īpaši šim mērķim paredzētiem darbiniekiem, darbavietām utt., kas nenoliedzami maksā naudu. Un nav nekādu šaubu par to, kas segs šādā veidā radušās papildu izmaksas – patērētāji! Respektīvi, samaksa par siltumu un ūdeni pieaugs, bet par nama apsaimniekošanu – nesaruks. Vēl interesantāka kļūs situācija brīdī, kad siltumapgādes uzņēmums būs noslēdzis līgumu ar katru iemītnieku no, piemēram, 20 dzīvokļu nama, un izrādīsies, ka divi no viņiem ir regulāri maksātāji, bet pārējie 18 – nav. Rodas jautājums – vai arī tādā gadījumā siltumapgādes uzņēmumam būs tiesības atslēgt apkuri pilnīgi visai mājai, ieskaitot tos divus dzīvokļus, kuri visus rēķinus apmaksā savlaicīgi?! Savukārt, runājot par to, kā jaunā sistēma nodrošinās parādu piedziņas efektivitāti, atbilde ir ārkārtīgi vienkārša – nekā!
Citiem vārdiem sakot, politiķi Latvijā kārtējo reizi ir aizrāvušies ar kūsājoša darba imitāciju, neizprazdami matemātisko loģiku – summa nemainās no saskaitāmo kārtības.
