Visticamāk, sašķidrinātās gāzes terminālis tiks realizēts vai nu Igaunijā, vai Somijā, nevis Latvijā. Arvien vairāk pie šādas domas tiek pieradināta mūsu valsts biznesa vide un sabiedrība kopumā.
Droši vien ilgākā laika perspektīvā varēs priest par to, cik ekonomiski veiksmīga būs šāda termināļa darbība, tomēr pats fakts paliek nemainīgs - izskatās, ka Latvija ir palaidusi garām kārtējo iespēju realizēt vērienīgu enerģētikas projektu, par ko principā bija gatava samaksāt Eiropa. Iespējamie iemesli tam, kāpēc tā iznāca, ir vismaz divi.
Pirmkārt, nav izslēgts, ka igauņi kārtējo reizi ir bijuši labāk organizēti un stratēģiski gudrāki par mums. Nekā citādi nevar izskaidrot to, ka priekšroka acīmredzot tiks dota Igaunijai, lai gan Latvija atrodas pa vidu abām pārējām Baltijas valstīm, un pie mums, nevis pie igauņiem vai lietuviešiem atrodas pazemes gāzes krātuve. Tas, protams, gadījumā, ja sašķidrinātās gāzes termināļa projekts tiešām tiks realizēts Igaunijā. Otrkārt... Pavisam citādi tas viss izskatīsies, ja tiks nolemts šo termināli būvēt Somijā. Kā zināms, līdz šim nav skaidrības par vienotā Baltijas valstu sašķidrinātās gāzes termināļa atrašanās vietu galvenokārt tāpēc, ka paši brālīgie baltieši savā starpā nekādi nav spējuši brālīgi vienoties par to, kurš tad būtu vairāk tiesīgs termināli būvēt, tāpēc šā strīda izšķiršanas lomu uzņēmās Eiropas Komisija (EK). Nav izslēgts, ka, izmantojot situāciju, Somija ir spējusi pierādīt EK - kamēr postpadomju baltieši kā puišeļi plēšas, somi var uzbūvēt termināli.
Jebkurā gadījumā izskatās, ka Latvijas valdība savas nemākulības vai slinkuma dēļ tiesības realizēt šo projektu būs palaidusi garām. Tālāk, protams, seko stāsts par jaunām darbavietām, investīciju piesaisti, enerģētikas tirgus diversifikāciju un tamlīdzīgām, politiķuprāt, nenozīmīgām lietām. Interesants ir fakts, ka vairākus gadus no vietas Latvijas politiskā elite nenogurstoši stāstīja gan to, cik pārliecinošas ir mūsu izredzes realizēt šā termināļa projektu, gan arī to, cik ļoti mūsu ekonomikai tas esot būtisks. Proti, tikšot mazināta atkarība no Krievijas energoresursiem, Latvijai vairs nevajadzēšot pakļauties Gazprom cenu diktātam utt. Savukārt, jūtot, ka iespēja būvēt termināli Rīgā, vienkārši sakot, šļūk laukā no rokām, sākās runas par to, ka varbūt mums šo projektu nemaz tik ļoti nevajag, ka galvenais ir tas, lai sašķidrinātās gāzes terminālis atrastos nevis konkrēti Latvijā, bet gan Baltijas reģionā...
Acīmredzot tā ir mūsu politiķu viena no lielākajām problēmām - domāt par to, lai kaut kas būtu Baltijai, nevis Latvijai. Jāatgādina, ka savulaik tika noslēgts Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums, ko veiksmīgi izmantoja lietuvieši, mūsu valstī intensīvi izvēršot tirdzniecību, bet par mūsu tirgotāju panākumiem Lietuvā kaut kā nav dzirdēts. Arī attiecībā uz enerģētikas politiku izskatās, ka ilgtermiņā ziemeļos no mums būs sašķidrinātās gāzes terminālis, dienvidos - Visaginas AES, bet mums pašiem būs izvēles iespēja - no kā pirkt energoresursus.