Pasaules ekonomika šogad augs lēni, lai gan palielināšanās tempi, visticamāk, nebūs tik gausi, kādi tie bija iepriekšējā gadā. Tā vismaz liecina Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) jaunākās aplēses.
Minētā iestāde nu sagaida, ka globālā tautsaimniecība šogad palielināsies par 3,3%, kas ir par 0,1 procentpunktu mazāk nekā SVF oktobra aplēse (SVF savu 2020. gada izaugsmes prognozi cirpusi jau sešas reizes). Šajā pašā laikā SVF rēķina, ka globālā ekonomika 2019. gadā auga par 2,9%. Pagaidām tiek arī rēķināts, ka pasaules tautsaimniecība līdzīgos tempos augs nākamgad, proti, tās IKP palielināsies par 3,4%. Tas ir par 0,2 procentpunktiem mazāk nekā tika paredzēts oktobrī.
Cik stipri nošķaudīsies Ķīna?
Visai mazasinīgs tiek paredzēts attīstīto valstu ekonomiku pieaugums – gan šogad, gan nākamgad vien par 1,6%. Nedaudz virs šī līmeņa galvu noturēšot ASV, kuras IKP palielināsies par 2%. Savukārt eirozonas tautsaimniecībai šogad tiek paredzēta izaugsme par neizteiksmīgiem 1,3%.
Straujāka izaugsme tradicionāli tiek gaidīta attīstības valstīs. Tiesa gan, arī šī reģiona mērījumi vairs neizskatās tik pārliecinoši.
Jau ierasts, ka pēdējos gados pasaules ekonomiku velk Ķīna. Dati nupat atklājuši, ka tās tautsaimniecība 2019. gadā uzblīda par 6,1%. No vienas puses tas joprojām izskatās daudz. Tomēr no otras puses – tā ir pati lēnākā Ķīnas tautsaimniecības izaugsme vismaz 29 gadu laikā jeb kad par šo valsti vispār sāka apkopot ceturkšņa ekonomikas izaugsmes datus. Turklāt pašreizējie paredzējumi liecina, ka šīs valsts ekonomikas izaugsme pārskatāmā periodā, visticamāk, paslīdēs zem 6% barjeras. Daļēji Ķīna kļuvusi pati par sava lieluma upuri. Ekonomikai kļūstot arvien gigantiskākai, ir tikai saprotams, ka tā katru gadu vairs nevar augt par 10%.
Attiecībā uz Ķīnu tiek saskatīti vairāki riski.
Valda zināmas bažas, ka šajā valstī aktuālā kreditēšanas burbuļa plīšanai būs smaga negatīva ietekme uz pārējo pasauli.
Tāpat Ķīnu sāk nomocīt demogrāfiskie izaicinājumi – šīs valsts dzimstības koeficients jau gandrīz ir tikpat slikts kā Latvijai.
Katrā ziņā Ķīnai globālās tautsaimniecības pīrāgā strauji pieaugusi nozīme. DB jau rakstījis: mēdz teikt – ja ASV ekonomika nošķaudās, tad iesnas saķer pārējā pasaules tautsaimniecība.
Tiesa gan, nu arī Ķīnai ir ļoti liela nozīme, tās problēmas ietekmē gan daudzu citu valstu, gan lielu uzņēmumu likteni. Piemēram, vēsāka Ķīnas ekonomika nozīmē produkcijas noieta sarežģījumus Eiropas autoražotājiem (šis tirgus tiem ilgstoši bijis izaugsmes dzinējs).
Sliktākajam vajadzētu būt aiz muguras
Kopumā gan SVF svaigākais vēstījums par ekonomikas veselību saturēja arī zināmas cerības. Riski, protams, ir, lai gan negatīvo scenāriju materializēšanās mazinājusies. Jāteic, ka kaut kas līdzīgs pēdējā laikā ir arī kļuvis par daudzu ekonomistu bāzes pieņēmumu - izaugsme turpinās būt visai gausa, lai gan tā vismaz ir stabilizējusies.
Daudzi cer, ka pasaulei aiz muguras varētu būt sliktākais starptautiskās tirdzniecības frontē. SVF dati liecina, ka pagājušogad globālā tirdzniecība auga vien par 1% (vēl gadu iepriekš tā auga par 3,7%). Savukārt šogad un nākamgad tiek gaidīta tās palielināšanās attiecīgi par 2,9% un 3,7%.
Daudzi izceļ progresu ASV un Ķīnas tirdzniecības strīdā. Šobrīd šīs valstis vienojušās par tirdzniecības pamieru, kas ir "pirmā fāze" ceļā, lai minētās lielvaras virzītos uz jauna ilgtermiņa līguma noslēgšanu. SVF klāstīja, ka iestādes skatījums uz Ķīnu kļuvis optimistiskās. Tiesa gan – ja šo valstu tirdzniecības saspīlējums atgriezīsies, tas pazudinās pozitīvos efektus no pēdējā laikā vērojamās neskaidrības mazināšanās. SVF vēl piebilst, ka nosakņojumu uzlabojušas sākotnējās pazīmes, ka rūpniecības aktivitāte piedzīvojusi savu zemāko punktu un Brexit nenotiks bez kādas vienošanās.
SVF arī izcēla lielo centrālo banku lomu tajā, lai apkarotu ekonomikas savārgumu. Iestāde teic – ja centrālās bankas nebūtu stimulējušas ekonomiku, pasaules izaugsme 2019. gadā būtu bijusi par 0,5 procentpunktiem zemāka.
Kopumā – centrālās bankas atkal ļoti aktīvi rosījušās, lai gan ir zināmas bažas par to, ko vispār tās vēl var darīt, ja ekonomika tomēr pagriežas nevēlamajā virzienā. Galu galā likmes ir rekordzemas (daudzos gadījumos pat negatīvas) un no tirgus izpirkti milzīgi vērtspapīru kalni. Pagājušajā gadā kopumā 49 pasaules bankas procentu likmes apcirpa 71 reizi. Tā tiek vērtēta kā pati sinhronākā to rīcība kopš iepriekšējās globālās finanšu krīzes.
Piemēram, Eiropas Centrālā banka savu depozītu likmi pagājušogad apcirpa vēl par 10 bāzes procentpunktiem līdz -0,5% (un refinansēšanas likme ir nulle), un no novembra atsākta tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana (QE) bez kāda formāla beigu termiņa.
Tas nozīmējis, ka ECB bilance sākusi tuvoties jau astronomiskiem pieciem triljoniem eiro.
Daži ironizē, ka ECB realizēs "kvantitatīvo mīkstināšanu bezgalība" un iestādes moto no "lai ko tas arī prasītu" drīzāk pārvērties par "lai cik ilgi tas arī prasītu".
Tā ir vārdu spēle pēc M. Dragi, šķiet, pašas slavenākās "lai ko tas arī prasītu" runas. Toreiz 2012. gadā bija parādījušās nopietnas bažas par monetārā reģiona vienotību. ECB vadītājs tad ar savu šādu dzelžainu "lai ko tas arī prasītu" solījumu plaukstošajiem apokalipses scenārijiem gluži vai norāva stopkrānu (finanšu tirgus viņam noticēja).
SVF lielāko risku vidū min ģeopolitiku – piemēram, to, ka ASV un Irānas saspīlējums būtiski ietekmē naftas tirgu. Tāpat risku vidū tiek minēti sociālie nemieri un ar laika apstākļiem saistītas katastrofas.
Deglobalizācijai vēl galu neredz
Šonedēļ arī "PwC" Davosas Pasaules Ekonomikas forumā veica aptuveni 1600 uzņēmumu vadītāju (kuri pārstāv 83 valstis) aptauju. Vairāk nekā puse no paredz, ka šogad ekonomikas izaugsme tomēr kļūs lēnāka. 2019. gadā līdzīgā aptaujā tā uzskatīja 29% un 2018. gadā – vien 5%.
Savukārt Pasaules Tirdzniecības organizācija vērsusi uzmanību uz to, ka tirdzniecības izaugsme pēc finanšu krīzes piecus gadus ir bijusi lēnīgāka nekā viss kopējais ekonomikas pieaugums. Tāpat turpina sarukt ārvalstu tiešās investīcijas – Apvienotās Nācijas teic, ka tās 2019. gadā no 1,39 triljoniem ASV dolāru pasaulē sarukušas līdz 1,41 triljonam, kas ir vismazāk kopš 2010. gada. Tās turklāt samazinājušās jau ceturto gadu pēc kārtas. Pagaidām netiek lēsts, ka šī tendence nākamo gadu laikā varētu pagriezties pretējā virzienā.
Bieži saistībā ar šādiem datiem tiek piesaukta "deglobalizācija", kuru gaismā skaidrāk izcēluši tie paši tirdzniecības kari un arī Brexit. Pieņēmums gan ir, ka šis process aizsākās līdz ar iepriekšējo finanšu krīzi. Tad ekonomikas izaugsme kļuva par deficītu un katrs palikušo deķīti gribēja raut uz savu pusi. Tikmēr šā brīža politiķu nostāja un tam sekojošais protekcionisms šo tendenci ir vien pastiprinājis.
Globalizācijas procesu lielākā mērā nākotnē, visticamāk, turpinās koriģēt arī tehnoloģiju attīstība. Proti, tām kļūstot arvien gudrākām un spējīgākām, kompānijām vairs nav tik ļoti nepieciešams domāt par lielu, sarežģītu piegāžu ķēžu uzturēšanu.
Tādējādi šādu tehnoloģiju (piemēram, robotu) attīstība (komplektā ar paliekošu protekcionismu) var nozīmēt produktivitātes palielināšanos un piegāžu ķēžu tuvināšanu gala tirgum. Tam ir arī savi labumi – lētāka un ātrāka transportēšana un mazāks risks, ka pa ceļam kaut kas noies greizi un, iespējams, arī politikas veidotāji un patērētāji pozitīvi novērtē produktu ražošanu tuvāk vietai, kur tie tiek pārdoti.
Dažkārt tiek minēts, ka nākotnē cilvēka dzīve vēl ciešāk būs caurvīta ar dažādiem tehnoloģiskiem mākslīgā intelekta risinājumiem. Arī šādā deglobalizētākā pasaulē, kur kāds reģions lielāku daļu darba centīsies padarīt iekšienē paša spēkiem, arvien nozīmīgāku daļu no rūpnieciskā darba uzdevumiem paveiks roboti.
Un ne tikai – tiek lēsts, ka tie veiks krietni lielāku daļu no lauksaimniecības darbiem, un šādas darbarokas tiks izmantotas arī pakalpojumu biznesā, piemēram, jau tagad ir iespēja piekrist tam, ka ieguldījumu portfeļus pārvalda roboti.