Skatoties uz Lielbritānijas mocībām ar Brexit procesu, ir viegli pakļauties schadenfreude sajūtām, tā sakot, – ja jau mēs jums tā nepatīkam, tad izbaudiet savas problēmas. Jo tiešām, ņemot vērā gaidāmās ekonomiskās grūtības un, vēl jo vairāk, nepieciešamību atrast veiksmīgu sadarbības modeli Ziemeļīrijā un Skotijā, grūti iedomāties, kā no tā var iznākt kas Lielbritānijai veiksmīgs.

Tomēr var gan. Ir iespēja, ka galu galā briti uz Brexit raudzīsies kā uz pozitīvu veiksmes stāstu. Kā tas ir iespējams? Šajā rakstā mēģināšu iezīmēt šādu scenāriju.

Ja nu šajā neskaidrībām pilnajā procesā ir kas skaidrs, tad tas ir fakts, ka ekonomiski Lielbritānija zaudēs. Gandrīz visu ekonomistu lietotie Lielbritānijas izstāšanās ekonomisko seku novērtējuma modeļi prognozē negatīvu ietekmi uzreiz pēc Brexit. Var skeptiski vērtēt ekonomistu modeļus, tomēr grūti iebilst šo vērtējumu pamatā esošai loģikai: kompānijas, kas pašlaik strādā Lielbritānijā, rēķinās ar netraucētu tirdzniecību vienotajā Eiropas Savienības (ES) tirgū. Ļoti lielai daļai uzņēmumu pieeja ES tirgum ir stratēģijas stūrakmens. Uzņēmumi cietīs un noteikti pārskatīs savus investīciju un nodarbinātības plānus par sliktu Lielbritānijai. Tāpēc vismaz īstermiņā Brexit nozīmē neizbēgamu triecienu tautsaimniecībai.

Tomēr ir dažas nianses, ko ekonomisti nevar labi modelēt.

Pirmkārt, ir pagrūti precīzi noteikt trieciena lielumu: negatīvā ietekme uz Lielbritānijas tautsaimniecību var būt arī pietiekami maza, lai daudzi to psiholoģiski uztvertu pat pozitīvi. Var būt tā, ka pēc ilgstošām Brexit mocībām jebkurš risinājums nāk kā atvieglojums. Ja vēl šai atvieglojuma sajūtai pievienojas gana konkrēts ienaidnieka tēls ES veidolā... Tā sakot: «Gaidījām nez ko, bet nekas no tiem ES mēģinājumiem nospiest mūs uz ceļiem nesanāca!»

Otrkārt, parasti makroekonomikas modeļi nemodelē sabiedrības apmierinātību – kā tā mainās, ja sabiedrības struktūra tiek uztverta vienlīdzīgāka un taisnīgāka. Lielbritānijas iekšzemes kopprodukts (IKP) «cietīs", bet, kā saka, IKP ir tikai skaitlis. Ikdienā cilvēkus vairāk interesē viņu personīgā relatīvā vieta pasaulē. Un var tiešām gadīties, ka Brexit atbalstītāju relatīvā vieta uz sociālajām kāpnēm pat uzlabosies.

Pirmsbrexit situācijā daudziem naudas ziņā viss bija ciešami – badā neviens nemira, taču sociālā statusa ziņā situācija nebija viegla. Zemākas kvalifikācijas strādniekiem bija grūti atrast pašcieņu situācijā, kad, no vienas puses, aizvien pieauga ienākumu, bagātības un uzskatu atšķirības ar savējo «liberālo eliti", no otras, – ārzemnieku dominēšana sliktāk apmaksātajos darbos liedza arī to pašcieņu, ko piešķir piederība strādniecībai. Sabiedrības uzbūve norādīja: tu neesi vajadzīgs nevienam.

Pēc Brexit situācija patiesībā var uzlaboties. Iespējams, vieglāk būs dabūt aizsargātu darbu, ko agrāk bija aizņēmis varbūt ražīgāks latviešu strādnieks. Nekustamā īpašuma cenas Londonā vairs nebūs kosmiski neaizsniedzamas… Arī daudzi talantīgi jaunieši pēc universitātes beigšanas vairs netiks uzsūkti Londonas finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma nozarēs, bet darīs ko citu, kas varbūt būs tuvāk Brexit vēlētājam. Arī investīcijas vairs nepazudīs Londonas nekustamajā īpašumā, bet nogulsnēsies kaut kur tuvāk Brexit atbalstītājam. Kopumā intelektuālā un biznesa elite, sastopoties ar grūtībām spēlēt globāla finanšu tirgu spēlētāja lomu, būs spiesta panākties tuvāk Lielbritānijas «vienkāršajam cilvēkam". Dziļām krīzēm ir tendence apvienot nācijas. Mūsu pašu pieredze parāda, kā šis mehānisms darbojas: iepriekšējās krīzes smagākajos brīžos Valda Dombrovska valdība vairākkārtīgi saņēma tautas uzticības mandātu.

Apkopojot, Brexit var būt panākums Lielbritānijai, ja: a) izdodas adekvāti pārvaldīt gaidas (trieciens izrādās ne tik liels, kā gaidīts), b) negatīvo efektu pietiekami kompensē iedzīvotāju apmierinātība, kas izriet no sociālo atšķirību samazināšanās sabiedrībā.

Ar šo idillisko ainu gan ir viena problēma: šī idille ir puvuma pazīme. Lielbritānija ir vidēja izmēra valsts un, ja efektīvākais latviešu vai poļu strādnieks ir izdzīts un vietējais ražotājs tiek aizsargāts no konkurences, tautsaimniecība kļūst neefektīvāka. Ilgākā termiņā kļūst arvien grūtāk konkurēt ar efektīvākām sabiedrībām: tādām, kurās ir sīvāka konkurence un kurām ir pieejami lielāki talantu resursi, efektīvākas ražotnes un zināšanas.

Tomēr, lai gan šis «puvums» ir praktiski neizbēgams, tas tomēr ir ilgtermiņa process un var būt vāji pamanāms pat vienas cilvēka dzīves laikā. Padomju Savienība bija ļoti radikāls šādas neefektivitātes paraugs, taču arī tā nonāca līdz sabrukumam tikai 70 gadu laikā. Lielbritānija nekad nebūs ne tik izolēta, ne arī iekšēji vāji pārvaldīta kā PSRS, Lielbritānijā šāda neefektivitāte būs lēns un ļoti vāji novērojams process.

Un te nu ir, par ko padomāt ES nācijām.

Ir liela iespēja, ka pēcBrexit Lielbritānija ļoti ilgi spēs uzturēt iekļaujošākas (nekā ES sastāvā esot) sabiedrības iespaidu. Tādējādi var iezīmēties diezgan skaidra konkurence starp nacionālistiskām sistēmām, ko pārstāvēs pret imigrāciju noskaņotā Lielbritānija un, iespējams, vēl dažas lielvalstis, un internacionālām (vai liberālām) sistēmām kā ES. ES uzdevums šādā cīņā nav vienkāršs, jo viena no ES galvenajām idejām taču bija pārvarēt Eiropas vecišķumu, ieviešot lielāku konkurenci visās jomās. Un konkurence nekādi neraisa pozitīvas emocijas tajos, kas no tās zaudē. Šādā situācijā ir liela iespēja, ka Lielbritānijas modelis, lai arī iespējami mazāk efektīvs ilgtermiņā, tomēr cilvēku prātos uzvar internacionālo ES modeli, jo tiešām spēj piedāvāt iekļaujošākas sabiedrības modeli. Iepriekšminētie neefektivitātes un «puvuma» spēki strādā lēni un ir vāji novērojami, bet izšķirošie brīži šādā nacionālu-liberālu valstu modeļu konkurencē, ja tāda radīsies, notiks drīz: nākamajos aptuveni 20 gados.

Rietumu pasaulē ar nostalģiju atceras augsto sociālās vienotības līmeni Aukstā kara laikā. Daļēji tas skaidrojams ar spēcīgas konkurējošas alternatīvas esamību – tolaik pa pasauli tiešām klīda komunisma rēgs. Tiem, kam paveicās tajā laikā nedzīvot padomju sistēmā, padomju Potjomkina sādža no ārpuses izskatījās pietiekami spoži, un iespēja, ka tautas masas Rietumos varētu pievērsties komunistiskām idejām, bija reāls drauds. Tolaik Rietumvalstu elitēm pietika veselā saprāta aptvert draudus un rīkoties (vai citos gadījumos – nepretoties), lai veidotu iekļaujošākas sabiedrības. Jācer, ka pietiks arī šoreiz, jo mūsu pašu vēsture diezgan skaudri māca, ka brīžos, kad nacionālisms un reālpolitika plaukst Eiropā, mazas valstis kļūst par nesvarīgām maiņas monētām globālā asiņainā spēlē. Tāpēc… aizejiet gan uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām šoreiz. Šī nu ir tā reize, kad tam var būt nozīme.