Treneris līdz kaulam

Leģendārais Latvijas futbolists un treneris Aleksandrs Starkovs, būdams Liepājas futbola kluba galvenā trenera amatā vien dažus mēnešus, pāragri sapņu pilis neceļ. Tomēr liek pamatu cīņām par panākumiem gan Latvijas čempionāta virslīgā, gan Eiropas kausos un uzskata, ka nekas nav neiespējams

Sports vienmēr saistīts ar uzvarām un zaudējumiem. To neskaitāmas reizes piedzīvojis arī leģendārais Latvijas futbola treneris, kurš ne vien ilgo darba gadu laikā 13 reižu izcīnījis Latvijas čempiona titulu, bet arī nacionālo valstsvienību vadīja vēsturiskajā 2004. gada Eiropas čempionātā un tā atlasē. Tai pašā laikā A. Starkovs piedzīvojis arī skaudrus mirkļus, piemēram, kad pērn Latvijas Futbola federācijas valde nolēma viņu atbrīvot no Latvijas valstsvienības galvenā trenera amata. Taču A. Starkovs māca, ka pēc neveiksmes nedrīkst ieslīgt izmisumā, un tagad ar pilnu atdevi cenšas attaisnot uz viņu liktās cerības jaunajā – Liepājas futbola kluba galvenā trenera – ampluā.

Fragments no intervijas, kas publicēta 16. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

Kā jūs zinājāt, ka būsiet futbolists?

Es nezināju. Vienkārši trenējos. Man noteikti paveicās ar pirmo treneri, kurš iemācīja mīlēt futbolu. Tālāk jau viss gāja pats no sevis. Rīgas Daugavā nopietnā līmenī spēlēju ilgus gadus. Aptuveni 15. Vecuma dēļ profesionālās gaitas spēlētāja ampluā bija jābeidz. Labākais futbolista vecums ir no 25 līdz 30 gadiem. Ap 35 parasti visi augstākajā līmenī beidz spēlēt.

Kādas ir jūsu ambīcijas virslīgas klubā FK Liepāja, strādājot par galveno treneri, par ko kļuvāt šī gada maijā? Vai komanda pagaidām attaisno jūsu cerības?

Trīs mēnešu laikā izveidot komandu nevar. Tas ir pārāk īss periods. Vajadzīgs gads, varbūt divi. Šodienas uzdevums ir izveidot pamatu, lai cīnītos par panākumiem gan Latvijas čempionāta virslīgā, gan Eiropas kausos. Ziniet, es priekšlaicīgi nevēlos celt sapņu pilis. Tā vietā uzstādu reālus uzdevumus. Vispirms jānokomplektē kolektīvs, kur izkristalizējas kopīgas un vienotas vērtības, mērķi. Tad uz tā bāzes jau veidojas komanda. Domāju, šajā ziņā pirmos soļus jau izdevies spert, pamazām komanda kļūst spēcīgāka. Ne vienmēr uzvaram, bet pēc zaudējuma mācu saviem audzēkņiem nemeklēt vainīgos starp partneriem. Šodien var viens kļūdīties, bet rīt atkal cits. Ja iesim uz priekšu visi kopā, varbūt šajā, bet varbūt nākamajā gadā panākumi būs. Kā saka futbola aizsācēji angļi, pats skaistākais ir rezultāts uz tablo.

Vēl priecē tas, ka Liepājas pilsētas stadions, kur spēlējam, ir futbola virslīgas skatītāju apmeklējuma čempions. Arī agrāk nāca līdzjutēji, bet tad pieklusa. Nu atkal skatītāju rindas ir pilnas. Fanu klātbūtnē spēlētāji cīnās ar lielāku atdevi, mačam ir pavisam cita aura.

Un kā jūs pats jūtaties Liepājā?

Kad atbraucu uz Rīgu, saprotu, ka tā ir mana pilsēta. Tur esmu pavadījis lielāko savas dzīves daļu, bet arī Liepājā jūtos komfortabli. Jauka un mājīga pilsēta. Klusāka un ne tik agresīva kā Rīga.

Kāds ir jūsu vadmotīvs trenera darbā? Mēdz teikt, ka galvenais ir piedalīties. Vai tomēr – uzvarēt?

Pilnīgi noteikti – uzvarēt! Tas ir sports. Saviem spēlētājiem, atbildot uz šādu jautājumu, es citēju Krištianu Ronaldu. Kad viņam vaicāja: spēlei jābūt šovam vai cīņai par rezultātu, pasaules mēroga zvaigzne nešaubīgi atbildēja, ka pats galvenais ir uzvara. Tas ir iemesls, kāpēc izejam uz laukuma. Ja papildu tam sanāk arī šovs un aizraujošs priekšnesums, tas tikai spēcina, bet galvenais ir un paliek uzvara. Arī manā komandā ir «šovmeņi» kā Krištianu, bet jāteic, ka portugālim ir kosmiski augsts līmenis. Krištianu Ronaldu tiešām bieži lieku par piemēru saviem spēlētājiem, jo viņš daudz ko sasniedzis tieši ar savu personīgo atdevi, darbu, nevis iedzimtu talantu.

Un kā jums tagad izskatās, vai mūsu izglītības sistēma pietiekami labi sagatavo jaunos trenerus, fizkultūras skolotājus?

Man grūti spriest, jo pats atrodos šajā procesā, strādāju par treneri. Vienīgais, ko varu piebilst, ka pilnībā piekrītu kādam senam teicienam: nevar iemācīt, var tikai iemācīties jeb daudz kas atkarīgs no paša jaunā trenera vai skolotāja, kurš vēlas augt. Viņam ir jālasa grāmatas, jāskatās futbols, jāanalizē savs darbs. Tāpat arī ne visi vienādi uztver pasniedzēja teikto, ne visiem piemīt trenerim nepieciešamās rakstura īpašības. Kopumā uzskatu, ka Latvijas treneri nav sliktāki par tiem, kurus ataicina no ārzemēm. Vienīgais – varbūt dažiem mūsējiem pietrūkst motivācijas vai sportiskā niknuma. Bez tā gan nevar. Tās ir svarīgas iezīmes, lai kļūtu par čempioniem. Un tomēr neteikšu, ka vienmēr kaut kā mums pietrūkst. Mēs taču toreiz, 2004. gadā, nokļuvām Eiropas čempionātā. Es saprotu, jūs gribētu, lai mēs tur esam katru gadu, bet tā nenotiek. Visu dzīvi esmu pavadījis šajā valstī un varu spriest, ka mums nav tik daudz resursu. Tomēr vienu reizi tur nokļuvām atšķirībā no kaimiņvalstīm un pat lielās un tradīcijām bagātās Baltkrievijas, kas arī ne reizi nav kvalificējusies Eiropas čempionātam. Tātad mums ir, ar ko lepoties, un to nedrīkst aizmirst. Kāpēc? Ja aiz muguras nav panākumu un nav apgūta iepriekšējā pieredze, neatradīsi pareizo ceļu uz priekšu. Tai laikā mums pat bija lozungs, kas tika tiražēts arī uz komandas atribūtikas: nekas nav neiespējams!

Sakiet, vai no deviņām virslīgas komandām kādu uzvarēt ir Liepājas kluba principa jautājums?

Ir tāds sporta termins derbijs. Tas attiecas uz vietējām komandām ar pamatīgu savstarpējo sāncensību. Mums Latvijā ir Kurzemes derbijs jeb Ventspils pret Liepāju. Te uzvara ir arī principa jautājums, un tas tā izveidojies vēl pirms manas atnākšanas. Tā ir pati galvenā cīņa! Starp citu, drīzi tai arī vajadzētu notikt.

Kopumā gan pēdējos divus, trīs gadus toni nosaka Rīgas komandas – RFS un Riga FC.

Ja pieņem, ka sports ir kā bizness, vai to var attiecināt arī uz situāciju Latvijas futbola laukā?

Grūti teikt. Virslīgā ir deviņas komandas. Dažas dzīvo no biedru naudām, bet lielajām komandām ir savs saimnieks jeb galvenais investors. Dalība Eiropas kausos ievērojami atgriež ieguldīto, tāpēc cīņa par Latvijas čempioniem ir sīva. Tālāk jau starts Eiropas turnīrā dod naudu. Tātad, jo vairāk ieguldi šeit, jo lielāka cerība to atgūt ar uzviju. Var nopelnīt gan miljonu, gan divus.

Vai FK Liepāja naudas pietiek?

Naudas nekad nav par daudz. Strādāju tur ne tik ilgi, tāpēc daudzas lietas vēl nepārzinu, bet redzu, ka saimnieks – uzņēmējs Oļegs Hramovs – rūpējas, lai klubā alga būtu adekvāta. Tai pašā laikā tai nav jābūt vieglai naudai. Spēlētāji tiek motivēti un ieinteresēti sasniegt rezultātu, un arī tā nopelnīt.

Pozitīvs piemērs ir arī FK Jelgava prezidents Māris Peilāns. Un ne jau tāpēc, ka viņš arī nāk no Madonas. (Smaida.) Viņš ir kārtīgs saimnieks, biznesmenis, futbola entuziasts, kurš iegulda savus līdzekļus sportā. Droši vien daudzi brīnās, kāpēc to darīt? Taču viņš rīkojas ar naudu saprātīgi un korekti. Pat izveidojis šiku bāzi gan mazajiem futbolistiem, gan savai virslīgas komandai.

Visu interviju lasiet 16. augusta laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!