Tie, kam gadās braukt ar vilcienu, būs bijuši liecinieki savdabīgam fenomenam. Lai arī katrā vagonā ir pa konduktoram, kurš pārbauda biļetes, ik pēc noteikta posma vilcienā iekāpj vēl arī kontrole un visas biļetes pārbauda vēlreiz. No pasažieru viedokļa, protams, tas ir muļķīgs apgrūtinājums. Taču darbiniekus laikam jau citādāk neizkontrolēsi. Viegli gan redzams, ka problēmu tas galīgi neatrisina - ja konduktorus pārbauda kontrole, tad kādam taču ir jāuzrauga kontrolieri. Un tā neuzticības ķēdīte iestiepjas līdz pat pašam dzelzceļa priekšniekam.
Patoloģiskā neuzticības gaisotne, un tam sekojošā vēlme visu kontrolēt divos un vēlams trīs līmeņos, droši vien ir daudzu post-totalitāru valstu mantojums. Kas tad cits ir tajos pēdējās dienās atkal aktuālajos čekas maisos, ja ne kontrolieri, kam bija jāpārbauda mūžam neuzticamie Padomju impērijas pasažieri. Tiem atkal cita - nu jau augstāka ranga kontrole - un tā savstarpējais aizdomīgums kā inde pa visiem līmeņiem. Cik efektīva ir dzīve un darbs šādā gaisotnē, to daudzi paši vēl atceras un pārējie būs vismaz dzirdējuši. Maigi sakot - ne pārāk.
Neko īpaši efektīvi mums nevedas arī Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana. Komisija, kam vajadzēja kontrolēt tos, kas kontrolē izmeklēšanu, izrādījās tik nekontrolējama, ka sabruka ātrāk nekā Maximas griesti. Traģikomēdija ar Vienotības iecelto «sabiedrisko» komisiju ir pietiekami izspēlēta, tur nevienam kritiķim vairs nebūs ko piebilst. Vien derētu mazs atgādinājums - pretēji tam, ko bļaustās šīs komisijas pārstāves, Zolitūdes lieta tiek izmeklēta arī bez viņām. Ja valsts uzskata par vajadzīgu apmaksāt šādu dubulto komisiju, tad var secināt, ka tā neuzticas pati savām struktūrām - tiem vairākiem desmitiem izmeklētāju, kuri strādā pie šīs lietas. Dubulta un pat trīskārša uzraudzība šāda mēroga izmeklēšanā, protams, ir tikai pašsaprotama, tikai vajadzētu kaut kādu skaidrību: kurš te kuru beigās kontrolē?
Kontroles un pārbaudes tomēr var iestiepties mūžīgas, svarīgāk ir kādi nebūt rezultāti. Nesen, starp citu, ienākušies izmeklēšanas rezultāti par Rīgas pils ugusngrēku. Tomēr nevarētu teikt, ka skaidrība tādēļ būtu lielāka. Vēl jo mazāk - atbildība.
Apsēstība ar kontroli valda arī privātajā sfērā. Latviešu popmūzikas pārstāvji šonedēļ Saeimā aicināja ieviest jaunu regulu - ar likumu visām radiostacijām noteikt, ka vismaz 40% spēlēto dziesmu ir obligāti jābūt latviešu. Kādēļ? Lai veicinātu valstisko izaugsmi, protams, un droši vien arī demogrāfiju. Lielākam efektam to pamatoja ar dažu Āfrikas valstu un Baltkrievijas pieredzi. Tur radio spēlējot pat līdz 85% vietējās mūzikas. Un paskatieties uz Āfrikas demogrāfiju - aug griezdamies!
Tā ir interesanta iniciatīva - ar likumu regulēt gandrīz pusi no privātā biznesa piedāvājuma. Tikai kādēļ aprobežoties ar mūziku? Latvieši taču raksta arī grāmatas - attiecīgi, grāmatveikalos katras divas no trim grāmatām varētu būt vietējo rakstnieku darbi. Lielveikalos 40% visa piedāvājuma tikai pašmāju ražojums. Un galu galā, arī vīnu mēs taču raudzējam - kādēļ ne katram vīna salonam neuzlikt par pienākumu pusi no piedāvājuma aizstāt ar latviešu pagrabos sabrūvēto? Lai nu kas, bet Latvijas laukos radītais vīns ir tieši tikpat labs, un daudzējādā ziņā pat pārāks, nekā vietējā popmūzika. Bet visam pāri, protams, uzraugošo komisiju. Ar aģentu tīklu, kas kontrolē un skaita līdzi katru publiski nodziedāto dziesmu.
Tajā stāstā, kuram par godu mums priekšā garās brīvdienas, arī ir viena pārspīlētas kontroles epizode. Politiķis Hērods tik ļoti gribēja kontrolēt savu teritoriju, ka bija gatavs trīs austrumu gudros korumpēt un kaut visus zīdaiņus noslaktēt, lai tikai nepiedzimtu tas, ko nevajag. Kā mēs to šodien redzam apsveikuma kartiņās un skatlogu dekorācijās - protams, ka tik vai tā piedzima. Neviena politiskā kontrole, nekādi čekas tīkli vai sabiedriskās komisijas nevar paveikt to, ko spēj drusku uzticēšanās un nedaudz vairāk atbildības vienam pret otru un visiem kopīgo.
Patīkamus Jums svētkus!
