Mazais bizness

Ada luksusa preces no ādas

Ilze Žaime, 25.11.2019

Adelle Lv izveidotāja Inga Reinkaite

Foto: IEVA LEINIŠA/LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

“Es šuju ādu jau trīsdesmit gadus. Tagad ir pienācis tas brīdis, kad varu to mācīt darīt citiem,” dienu pirms savas radošās telpas atvēršanas, biznesa portālam db.lv sacīja SIA “Adelle Lv” izveidotāja Inga Reinkaite.

Latvijā apgūt ādas apģērba šūšanas prasmes līdz šim bijis praktiski neiespējami, tādēļ nu jau trīs gadu garumā šuvēja un uzņēmēja I. Reinkaite lolojusi sapni par šādas iespējas nodrošināšanu. Lai to īstenotu, nepieciešams bijis atrast atbilstošas telpas. Pirmo reizi ieraudzījusi telpas Artilērijas un Tērbatas ielu krustojumā, I. Reinkaite lēmumu tās renovēt un tur izveidot radošo darbnīcu pieņēmusi teju uzreiz. “Visu darīju pati, investēti tika apmēram 3,5 tūkstoši eiro,” viņa paskaidro.

Viņa pati šūšanu apguvusi pašmācības ceļā. “Man mājās bija mazs bērniņš, sāku strādāt kā pašnodarbinātā. Tolaik ļoti pieprasītas bija ādas jakas. Tās šuvām lielā daudzumā, lai vestu uz Polijas tirgiem pārdošanai. Mazliet vēlāk sāku šūt arī kažokādu,” atceras I.Reinkaite.

Tagad uzņēmēja savu uzmanību dala starp vairākiem projektiem - ideju par šūšanas kursu organizēšanu, meistarklašu vadīšanu, kas sāksies decembrī, kažoku šūšanu un jaunā zīmola “Adelle” virzīšanu pasaulē. “Nedaudz daru to un nedaudz to - laika gaitā redzēšu, kas būs tas īstais. Būs, kas atbirs, un būs, kas aizies uz urrā!” pārliecināta uzņēmēja.

Nodot tradīcijas tālāk

Viņas nesen radītā zīmola “Adelle” pievienotā vērtība ir gan sociālais aspekts - uzņēmums jau ir ceļā uz sociālā uzņēmuma statusa iegūšanu, gan roku darbu celšana gaismā. Zīmols ir nodēvēts par godu I.Reinkaites vecmāmiņai Adelei, kas mazmeitai nodeva visas rokdarbu prasmes un zināšanas. “Manuprāt, ir ļoti svarīgi nākošajām paaudzēm nodot mākslu adīt, tamborēt. Jo īstenībā jaunieši to vairs nemāk,” uzskata “Adelle” autore, kas bez rokdarbiem savu dzīvi iedomāties vairs nevar.

Zīmola klāstā ir gan interjera objekti - paklāji un vāzes, gan aksesuāri - somas un pat jakas. Tos visus raksturo unikālā struktūra - rokām adīta āda. “Nekas tāds vēl nav redzēts, ka ar ādu varētu arī adīt. Lai gan tehnoloģiju iespējas ir dažādās, piemēram, lāzergriešana, šeit svarīgs ir vēstījums. Āda tiek ar rokām sagriezta un tad ar rokām adīta,” stāsta I.Reinkaite.

Palielinot ražošanas jaudu, darbu viņa paredz dot tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pagaidām uzņēmumā jau strādā viens darbinieks no sociālā centra “Cerību tilts”. “Veicot šo darbu, jebkurš var strādāt no mājām, atrasties sev zināmā, drošā un stabilā vidē, un reizē integrēties darba tirgū un justies sabiedrībai vajadzīgs,” paskaidro I. Reinkaite.

Pašlaik uzņēmēja apzinās, ka jāturpina darbs pie mārketinga, jo, lai atrastu pircējus, jānoiet garš ceļš. Pieprasījums pēc luksusa precēm esot, bet vairāk gan ārpus Latvijas.

Lai uzadītu vienu kvadrātmetru ādas paklāja, jāpatērē 2,5 kvadrātmetri ādas. Adīto paklāju gala cena sasniedz 350 eiro/m2 un nedaudz variē atkarībā no konkrētās ādas, tās krāsas. “Kad sāku adīt pirmo paklāju, iegādājos 5 m2 ādas. Kad sapratu, ka no viena m2 var noadīt tikai pāris rindiņas, man iestājās panika,” atceras uzņēmēja.

Taču ideju viņa neatmeta un tā vietā tagad lauza galvu, kā labāk iegādāties vēlamos materiālus. Lai ādu iegādātos no ražotājiem, jārēķinās ar lieliem pasūtījumiem, kur viena veida un krāsas materiāla iegāde maksā ap 6 tūkstošiem eiro.

Rindas pēc kažokiem nemazinās

I. Reinkaites ikdiena līdz šim pagājusi, sadarbojoties ar pastāvīgiem klientiem, kam viņa šuj ādas apģērbus jau desmit un pat piecpadsmit gadu garumā. Viņa šuj gan latviešiem, gan ārzemniekiem no Krievijas un pat ASV.

“Attiecībā uz biznesu - man tā ir sirdslieta. Savukārt, par kažokādu izmantošanu - uzskatu, ka vienmēr būs cilvēki, kas ir par un kas ir pret. Tāpat kā ir cilvēki, kas ēd baltmaizi, kas ēd rupjmaizi un ir tādi, kas maizi vispār neēd,” savu nostāju pauž uzņēmēja.

Viņa piemetina, ka viņasprāt, “mēs daudz vairāk piesārņojam vidi, radot lietas no mākslīgas ādas. Mākslīgās ādas apavi, somas un jakas kalpo varbūt gadu un tad mēs tos izmetam. Savukārt, dabiski produkti kalpo desmit gadus. Jautājums par to, cik ļoti dabisku ādu ražošana ir kaitīga videi, ja salīdzina ar mākslīgiem materiāliem, ir visai strīdīgs.”

Līdz ar to intereses samazināšanos par ādas vai kažokādu izstrādājumu iegādi uzņēmēja novērojusi nav. “Pērk pat cilvēki, kas pēc pārliecības ir vegāni, atgriežoties pie dabiskā, jo tas vienkārši ilgāk kalpo,” stāsta I.Reinkaite.

Tāpat viņa paredz, ka tie, kam ādu un kažokādu izmantošana pie sirds neiet, šurp vienkārši nenāks.

To, kādas izvērsīsies šūšanas apmācības un meistarklases, noteikt varēs atkarībā no apmeklētāju vēlmēm. Taču, tā kā āda ir dārgs materiāls, vadītāja plāno, ka pamatprasmju apgūšanai viss tiks nodrošināts, taču gatavu izstrādājumu šūšanai katrs dalībnieks varēs pats iegādāties sev tīkamāko ādu.

“Es plānoju, ka kursi ilgs sešus mēnešus un noslēgumā savam priekam organizēsim modes skati,” idejās dalās I.Reinkaite. Pieredzi citus apmācīt un vajadzību pēc šādas iespējas viņa jau ir novērojusi gadu garumā, kad ādu šūt mācījusi ne vienu vien kolēģi un darbinieci, atklāj uzņēmēja.

Īstais brīdis uzsākt esot tagad, jo, svētkiem tuvojoties, mērķis ir sniegt iespēju interesentiem meistarklasēs pašiem izgatavot dāvaniņas sevis un citu iepriecināšanai, mērķos dalās I.Reinkaite.

Komentāri

Pievienot komentāru