Esam pieraduši, ka galvenais finanšu tirgu dzinējspēks ilgu laiku ir bijusi ASV centrālā banka, kas kopā ar pārējām centrālajām bankām ir īstenojusi kvantitatīvo mīkstināšanas programmu, samazinot procentu likmes līdz minimumam un pārpludinot finanšu tirgu ar likviditāti.

2021.gada beigās, beidzot atzīstot, ka inflācija nebūs pārejoša, ASV centrālā banka un pārējās centrālās bankas, beidza savu mīkstinošo monetāro politiku un 2022.gada sākumā pārgāja uz ierobežojošo monetāro politiku. Centrālajām bankām palielinot procentu likmes, cenas sāka krist gan kapitāla vērtspapīriem, gan garāka termiņa parāda vērtspapīriem. Ja iepriekš centrālo banku mīkstinošā politika veicināja finanšu tirgus instrumentu cenu kāpumu, tad tagad ierobežojošā monetārā politika veicina šo instrumentu cenas kritumu. Tomēr viena lieta paliek nemainīga - sliktās ziņas ekonomikai ir labas ziņas finanšu tirgiem.

Bezdarbam sasniedzot zemāko līmeni pēdējās desmitgadēs, gan ASV, gan Eiro zonā, kā arī citur pasaulē, bet iedzīvotāju patēriņam saglabājoties spēcīgam, ekonomiskā recesija paliek tikai par nākotnes perspektīvu. Šī iemesla dēļ, tirgus spēlētājiem reālās ekonomikas rādītāji ir tikai signāli centrālās bankas politikas izmaiņām, kas tiek balstīts uz vienu pamatprincipu - jo sliktāka būs ekonomiskā situācija, jo ātrāk centrālās bankas atkal pāries pie monetārās stimulācijas, kas savukārt pozitīvi ietekmēs finanšu instrumentu cenas.

Tā visu šo 2022.gadu mēs varējām vērot to, kā pozitīvās ekonomikas ziņas, piemēram, bezdarba līmeņa samazinājums vai uzņēmējdarbības aktivitātes indeksa pieaugums, radīja lielu kritumu finanšu tirgos un pretēji - sliktie rādītāji stimulēja akciju tirgus cenas pieaugumu. Ja finanšu tirgu var uzskatīt par skatuvi, kur var vērot kā tirgus mēģina prognozēt Centrālo banku tālākos lēmumus, tad galvenie notikumi tomēr norisinās ārpus tā, proti, pašās centrālajās bankās vai drīzāk to publiskajos izteikumos un lēmumos.

Centrālajām bankām dodot mājienu, ka pie augstas inflācijas, reālā IKP samazinājums nebūs noteicošais faktors, kas ietekmēs monetāro politiku, par galvenajiem ekonomiskajiem varoņiem ir kļuvuši divi rādītāji - inflācija un bezdarba līmenis. Centrālo banku galvenais rīks – procentu likme, ir trešais varonis šajā “meksikāņu konfrontācijā” (trīs cilvēku savstarpējā konfrontācijā, kur katrs ir pret katru).

Centrālās bankas apzinās, ka vienīgais ceļš uz inflācijas mazināšanu ir procentu likmes celšana, līdz būs manāms bezdarba līmeņa pieaugums, kas spēs samazināt spiedienu uz algām un tālāk arī uz preču un pakalpojumu pieprasījumu, un uz to cenām. Tomēr tā kā procentu likmes efekts būs redzams pēc ilgāka laika, centrālajām bankām jāatrod tas īstais brīdis, kur un kad apstāties, lai pārāk strauja un pārāk liela procentu likmju palielināšana nenovestu pie recesijas, ar pārāk augstu bezdarba līmeni.

Ja 2022.gadu centrālās bankas sāka atzīstot, ka inflācija nebūs pārejoša un, ka jāveic ierobežojošā monetārā politika, tad šo gadu bankas noslēdz ar atzinumu, ka iespējams inflācija ir sasniegusi augstāko līmeni un tālāk cenu pieaugums sabremzēsies. Neskatoties uz to, centrālās bankas tur roku uz pulsa un neplāno atkāpties no mērķa samazināt inflāciju līdz 2% līmenim, pat, ja tas novedīs pie recesijas, kuru centrālās bankas, no vienas puses neprognozē, bet no otras - neizslēdz. Tāpēc, par centrālajiem spēlētājiem 2023.gadā paliks inflācija, bezdarba līmenis un centrālo banku procentu likmes.

Šie trīs rādītāji savā starpā izspēlēs kurš kuru cīņu un tās iznākums noteiks virzienu finanšu tirgos. Ja inflācija būs nospiesta bez augstām procentu likmēm un augsta bezdarba, tad ļoti iespējams, ka nākamgad mēs varēsim redzēt kapitāla tirgus jaunus rekordus, bet, ja inflācija nepadosies un kāps procentu likmes kā arī bezdarba līmenis, tad drīzāk varēsim novērot tirgus kritumu. Neskatoties uz to, ka par lielāko jautājumu visu prātos paliek tas, vai un cik liela recesija mūs gaida nākamgad, ir jautājumi, kas ir vairāk svarīgi ilgtermiņā.

Vai zemo procentu likmju un zemas inflācijas ēra ir beigusies? Vai globalizācijas ēras beigas un pāreja uz zaļo enerģētiku turēs inflācijas līmeni augstāku vēl ilgu laiku? Vai dolāra, kā galvenās rezerves valūtas ēra iet uz beigām un, kas to aizstās? Un galvenais finanšu tirgus paradigmas jautājums: vai sagaidīsim brīdi, kad sliktās ekonomiskās ziņas kļūs par sliktām ziņām finanšu tirgiem, bet labās ekonomiskās ziņas par labām ziņām finanšu tirgiem. Bet, kad, un, ja tas notiks, tam būs jānotiek tieši tādā secībā, jo savādāk no pasaules, kur pār finanšu tirgiem valda centrālās bankas, mums neizkļūt.