Tehnoloģijas

Bez precīzi definētiem mērķiem panākumus sasniegt grūti

Guntars Gūte, Diena, 23.11.2022

Neils Kalniņš: “Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā.”

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

Taču atgriežoties pie tehnoloģiju jomas – te esam gana sekmīgi un varam būt vēl izcilāki, ja pratīsim rīkoties vēl gudrāk. Runājot par izcilībām, nekur tālu nav jāmeklē – mēs zinām mobilo sakaru operatoru Latvijas Mobilais telefons (LMT), kas ir viens no Eiropā inovatīvākajiem mobilo sakaru nodrošinātājiem, kas savā ikdienā ne tikai nodrošina šo pamatpakalpojumu, bet arī investē lielus līdzekļus, lai radītu jaunus veidus kā pielietot sakaru tehnoloģijas. Un šeit spilgtākais piemērs ir novembra sākumā Ādažos notikušais pasākums, kur tika prezentētas dažādas iespējas, ko var īstenot militārajām vajadzībām ar 5G tīklu – kā šis tīkls kara apstākļos varētu tikt efektīvi izmantots, lai mazinātu gan bojā gājušo skaitu, gan dažāda veida bojājumus, operativizēt rīcību un galvenais – iegūt daudz dažādas informācijas, kas kara apstākļos ir svarīgi.

Te vietā būtu jautājums – kāpēc tieši Latvija un nevis Vācija vai kāda cita, šķietami, tehnoloģiski vēl attīstītāka valsts -, tāpēc, ka Latvijā (un tas nav tikai LMT nopelns, tas ir veselas komandas jeb ekosistēmas nopelns) projekta ietvaros sadarbojas gan operators, gan ražotājs – SIA Mikrotik, kā arī Ārlietu un Aizsardzības ministrijas, bez kurām šādi tehnoloģiju testi un Latvijas uzņēmumu izcilības demonstrācijas nebūtu iespējamas. Un te parādās nianse – ja Latvijas uzņēmumi ar šo ekosistēmu pieeju turpinās darboties, mēs ļoti ātri varētu radīt vēl virkni precedentu [attiecībā uz inovatīviem produktiem]. Ja runājam par šodienas un nākotnes tehnoloģiju attīstību, jāsaprot, ka gan tirgus konjunktūra, gan inovāciju process arī ir ļoti dinamisks – ir ļoti lielas atšķirības starp situāciju šodien un pirms desmit gadiem. Un tieši sadarbības aspektā, kurā vairs nav klasiskās shēmas – pasūtītājs un izpildītājs, valsts un privātais – visiem iesaistītajiem ir jāatrod veidu kā caurspīdīgi un efektīvi sadarboties.

Un te atkal kā pozitīvs faktors ir tas, ka esam tādi, kādi esam – mazi, Eiropas Austrumu malā, līdz ar to esam interesants poligons, kur var testēt dažādas sakaru tehnoloģijas sazobē ar jūru, jo Ādažu [militārais] poligons atrodas netālu no Baltijas jūras un mums ir salīdzinoši brīva gaisa telpa. Un te atkal parādās dažādas īpatnības, kas to Latvijas piedāvājumu padara unikālu, tikai jautājums – kuras komandas šo unikalitāti spēj pietiekami ātri atpazīt un efektīvi starptautiski demonstrēt. Un šeit es ļoti ceru, ka mēs kā valsts un visi spēlētāji savstarpēji kopā sadarbojoties, spēsim izdarīt aizvien vairāk un vairāk.

Militārā joma ir ļoti specifiska, bet kur vēl mēs varam moderno tehnoloģiju iespējas pielietot plašākā sabiedrības kontekstā?

Nākamais vektors, kur varam runāt par līdzīgām izcilībām ir medicīna, kur mēs runājam par gigabitu tīkla izveidošanu starp medicīnas iestādēm. Te atkal jāpiemin Mikrotik, kas ir ne tikai ar saviem produktiem pasaulē slavens – Latvijā visi meklē vienradžus, tad varu teikt – Mikrotik ir šāds vienradzis, kura vērtība ir virs miljarda eiro. Bet šeit klāt nāk vēl viena nozīmīga dimensija, proti, šā uzņēmumu īpašnieki ne tikai attīsta tehnoloģisko vidi, bet arī ziedo naudu, konkrētajā gadījumā bērnu slimnīcai, lai efektīvāk varētu notikt cīņa ar vēzi. Un kā tad šī cīņa var notikt efektīvāk?

Protams, caur tām pašām tehnoloģijām, pirmkārt, saprotot, kādas tās ir, savstarpēji tās integrējot un tādējādi nodrošinot mūsu bērniem efektīvāku, kvalitatīvāku veselības aprūpi. Šis gan ir tikai viens konkrēts virziens visā plašajā veselības aprūpes sistēmā, bet, manuprāt, šis virziens ļoti labi parāda, ko var izdarīt, ja vēlas un ja ir savstarpējā sadarbība. Varbūt daudz pieminu sadarbības faktoru, taču gatavojoties 5G forumam, es katru dienu ļoti izteikti izjūtu, kur šī sadarbība ir, bet kur tās pietrūkst, un kur lietas vienkārši iestrēgst. Un, protams, katrā lietā, kur procesi iestrēgst vai nenotiek pietiekami raiti sadarbības trūkuma dēļ, mums kā sabiedrībai un valstij kopumā ir reāls zaudējums.

No jūsu teiktā izriet, ka ne vienmēr tikai modernākās tehnoloģijas ir galvenais priekšnoteikums, lai notiktu attīstība, tiktu ieviesti jauni procesi, mehānismi, bet tieši savstarpējā komunikācija, lai mūsu speciālistu izgudrojumi arī tiktu ieviesti dzīvē un pielietoti.

Precīzi! Turklāt jūs man aiztaupījāt stāstīšanu par to, ka 5G nav svarīgākais. 5G ir tikai viena nosacīti maza lieta tajā lielajā jūrā – tas ir sakaru protokols, kas nodrošina ātrāku datu pārraidi starp diviem punktiem, piemēram, bāzes staciju un dronu vai bezpilota automašīnu. Taču galvenais jautājums ir par tehnoloģiju efektīvu pielietošanu, un iespējams, mēs ļoti daudz varam izdarīt ar vecākas paaudzes tehnoloģijām, un ne vienmēr visos jautājumos ir jāiesaista uzreiz mākslīgo intelektu un tamlīdzīgi. Jāsāk ir nevis no tehnoloģiju (ja tā var teikt) izcilības gala, bet ar skaidru problēmas definējumu.

Piemēram, mums ir zināmi izaicinājumi saistībā ar izglītības sistēmu Latvijā – neoptimizēts skolu tīkls, arī mācību process varbūt nenorit tik kvalitatīvi, kā daudziem vecākiem gribētos, iespējams, skolotāju algas ir par mazu u.t.t. Kāds gan tam sakars ar 5G, vai ne? Patiešām nav, ja vien neskaita to, ka mums būtu katrā skolā jānodrošina patiešām lieljaudas internetu, lai bērniem zināšanas būtu plašāk pieejamas un lai eksāmenus var vienlaicīgi kārtot visi, kuri to grib darīt. Lai nav izaicinājums ar to, ka mums, piemēram, grupu ir jādala divās daļās tāpēc, ka skolai ir nepietiekams interneta pieslēgums.

Bet atgriežoties pie problēmu definējuma – te atkal tas sadarbības aspekts ir ļoti svarīgs – vai, piemēram, kāds ir uzdrīkstējies sadarboties sekojošā veidā – iznākt ārā (un es šeit uzsveru) nevis pie Latvijas, bet Eiropas jaunuzņēmumu kopienas (ko būtu salīdzinoši vienkārši izdarīt) ar aicinājumu – palīdziet mums rast idejas kā optimizēt, sakārtot izglītības sistēmu Latvijā. Ticiet man, ja kāds uzdrīkstētos nonākt līdz šādai atklātībai sadarbībai, mēs atvērtu milzīgu resursu paši priekš sevis. Bet problēma joprojām ir tāda, ka mēs ļoti grūti spējam atzīt to, ka mums ir problēmas, un vēl vairāk – lūgt apkārtējai sabiedrībai šīs problēmas risināt, un vēl grūtāk ir šos risinājumus jēgpilni pieņemt.

Tā ir vēl viena lieta, ko dažreiz jau esam dzirdējuši – mēs ar lielu pompu paziņojam, ka risināsim kādu jautājumu, entuziasma pilni cilvēki sanāk, dara, un tad tas rezultāts izčākst, jo šim konkrētajam problēmas definētājam nav skaidrs, ko viņš darīs ar iegūto risinājumu, ko iegūs caur to vai citu procesu.

Ar to gribu uzsvērt, ka ļoti svarīgi ir domāt nevis tikai tādā šodienas vai rītdienas kategorijā, bet tiešām spēt domāt četrus, astoņus, desmit, 15 gadus uz priekšu, un šo problēmu risinājumus mēģināt kaut kā loģiski strukturēt. Šo es saku ne bez zemteksta, jo Latvijā šobrīd esam ļoti nozīmīgā brīdī – jaunā valdība top, prezidents nākamajai valdībai devis skaidru uzstādījumu, ka tai ir jābūt pārmaiņu valdībai, tādai, kas rada Latvijas izrāvienu, piemēram, ekonomikā vai inovācijās, kas manā skatījumā viens no otra nav atraujami.

Un tagad jautājums – vai šāds izrāviens, prezidenta uzstādījuma īstenošana bez tādas sistēmiskas, loģiskas domāšanas ilgākā perspektīvā vispār ir iespējams? Un es atļaušos uzdrīkstēties teikt – nav iespējams. Jo – ja runājam par inovācijām, tehnoloģiju attīstību, vēl jo vairāk, ja runājam par kādām jaunām lietām, tur jāiegulda gan naudu, gan arī laiku. Un šie abi lielumi diezgan mēdz korelēt – jo tev ir vairāk naudas, jo ātrāk lietas var izdarīt, taču tā kā mums milzīgi daudz naudas nav, tad mums jārēķinās, ka tas process būs ilgāks.

Esmu dzirdējis, ka 5G varētu izmantot, lai īstenotu risinājumus, kas ļauj efektivizēt elektroenerģijas izmantošanu. Šodien pie elektrības lielās dārdzības šī iespējamība izklausās diezgan pievilcīga. Vai un kā tas ir iespējams, piemēram, mājsaimniecībām?

Te uzreiz sākšu ar godīgu atbildi – tādā individuālā mājsaimniecības līmenī 5G tehnoloģijas neatstās nekādu ietekmi uz rēķina lielumu. Tas, kur 5G tehnoloģijas nākotnē noteikti varētu dot efektu, lai samazinātu mūsu rēķinus – 5G var nodrošināt viedo tīklu izveidošanu enerģētikas apgādē. Proti, tas, kas šobrīd skaidri ir redzams – mēs gribam maksāt mazāk par elektroenerģiju -, ne tikai konkrētajā brīdī, bet arī tad, kad tā cena normalizēsies, mēs būtu priecīgi maksāt mazāk. Un te parādās jautājums – kā to vispār ir iespējams izdarīt? Un atbilde ir – pirmkārt, skatīties, kur mēs zaudējam elektroenerģiju, par kuru mēs joprojām maksāsim, un vai viedie tīkli spētu šos zudumus mazināt.

Šeit viennozīmīga atbilde ir – jā! Otrs aspekts, kam jāpievērš vērību – Krievijas kara Ukrainā dēļ, esam sapratuši, ka mums pret savu energoneatkarību ir jāattiecas daudz atbildīgāk nekā to esam darījuši līdz šim. Proti, mums jāstiprina spēju pašiem ražot elektroenerģiju, nepaļaujoties uz importētiem resursiem – gāzi, naftu vai jebko citu, kas nāk no ārpuses. Un šādā gadījumā mums atliek ūdens, ekspluatējam salīdzinoši jēdzīgi, mums atliek vējš, ko mācāmies ekspluatēt, bet esam vēl tikai ceļā, mums atliek saule, kuru arī mēs vēl tikai mācāmies ekspluatēt, un tad, protams, paliek biomasa, kur mēs esam diezgan gudri, kā to racionāli ekspluatēt. Bet raugi – šie dažādie avoti kļūst gan par mūsu iespēju, gan arī izaicinājumu mūsu enerģijas ražotājam [Latvenergo], jo – pirms pieciem gadiem mēs TEC saražojām tik [elektroenerģijas], HES – tik, un kad vajag, no Krievijas vai Baltkrievijas nopirkām trūkstošo (šobrīd nopērkam NordPool biržā), un bija skaidrs ierastā mehānisma process, tostarp zudumu mazināšanā. Un tagad mēs esam šodienas situācijā, kur mums ir vēja parki, saules parki (kas ir gan lieli, industriāli, un arī ļoti mazi), bet tie visi ražo enerģiju tad, kad viņi to var – pūš vējš vai spīd saule.

Un tagad mūsu energouzņēmums ir atbildīgs, lai šo enerģiju pieņemtu un nodotu lietotājiem visefektīvākajā veidā. Un šajā situācijā jāatzīst – bez viedajiem tīkliem un 5G tehnoloģijām, kas nodrošina reālā laika saziņu, mēs vienkārši neiztiksim. Un to ir jāsaprot šeit un tagad, jo ir jāsāk rīkoties - lai izveidotu šos viedos tīklus nav tā, ka tas notiek uz vienu “klikšķi”. Tādēļ būtiski, lai brīdī, kad tiek izveidots, piemēram, vēja parks, mēs spējam visefektīvākajā veidā šo vēja saražoto enerģiju izmantot. Un te parādās vēl viens aspekts – vai Latvijai ir vajadzīgas ūdeņraža tehnoloģijas – vai mums jāmāk to iegūt, transportēt, izmantot?

Un atkal mana atbilde ir – jā! Ja skatāmies Latvenergo stratēģiju, tad tur virziens ir ļoti skaidrs un es par to viņus apsveicu, ka mēs no energoresursu importētājvalsts plānojam kļūt par energoresursu eksportētāju, proti, ka plānojam saražot vairāk [enerģijas] nekā patērējam. Līdz ar to šis ir tieši tas brīdis, kad jāsāk domāt, vai šo lieko enerģiju mēs eksportēsim, iespējams, par zemu cenu, vai varbūt tomēr šo pāri palikušo enerģiju ieguldām ūdeņraža ražošanā un tālāk izmantojam transporta sistēmām vai cita veida tehnoloģijās.

Taču atgriežoties pie 5G – lai sinhronizētu un balansētu energoražošanu un energopatēriņu, nepieciešami lieljaudas sakari ar 5G standartam atbilstošu, ļoti nelielu aizturi, kas ir svarīgi, lai, piemēram, tajā brīdī, kad Latvijā sāks darboties 100 saules mikroparki, tos būs kaut kā jāmenedžē un to enerģiju būs kaut kur jāizmanto, līdz ar to būs jautājums, kā panākt, lai brīdī, kad tīklā ir potenciāls pārpalikums, tiktu uzsākta, piemēram, elektroauto lādēšana, kas ir pieslēgtas viedajam tīklam un ir gatavas sākt uzņemt enerģiju tad, kad tīklā tās ir ļoti daudz un cena ir maksimāli zema.

Šodien mēs dzīvojam viedās enerģijas akmens laikmetā, proti, es savā mājsaimniecībā varu pieslēgt dienas un nakts tarifus, un attiecīgi elektrību izmantot naktī, kad tas ir lētāk. Tas, ko es gribētu piedzīvot pēc pieciem gadiem – manas mājas iekārtas ir viedas un saslēgtas ar elektroapgādes tīklu, proti, ka mans elektroauto lādējas tieši tajā laikā, kad enerģijas cena ir viszemākā.

Taču – lai šos viedos elektropārvades tīklus izveidotu, būs nepieciešamas lielas investīcijas, un te atkal būs jāizdara izvēli. Patiesībā šo izvēli jāizdara jau šodien un pozitīvā gadījumā jāsāk veidot ilgtermiņa plānu, kā šīs tehnoloģiju iespējas izmantosim nākotnē.

Būtībā jau atkal – jāskatās nevis šodienas, bet nākotnes kontekstā…

Visi labi atceramies E-veselības stāstu, un visi protam to kritizēt. Taču es to vienmēr uztveru kā tādu mācību procesu. Mēs iemācījāmies uztaisīt E-veselību nepareizi. Tas, ko zinu – darba uzdevums šim projektam netika veidots, balstoties nākotnes pieprasījumu, bet skatoties pagātnē. Mums ļoti patīk vēsture jebkurā kategorijā – vai runājam par satiksmes vai izglītības vai citas jomas infrastruktūras attīstību – mums ļoti patīk skatīties pagātnē, jo mums ir bail skatīties nākotnē. Tāpēc mēs izveidojām 5G Techritory, lai tos uzņēmumus, kas nevis skatās nākotnē, bet veido nākotni, atvestu uz Latviju un radītu iespēju nākamās E-veselības vai kritiskās infrastruktūras veidotājiem vai citam stratēģiski nozīmīga darba darītājam paskatīties nākotnē un tad būvēt jauno darba uzdevumu un no tā izrietošo iepirkuma procedūru.

Runājot par E-veselības problēmu – netika domāts nākotnes skatījumā, proti, mēs pieņemam lēmumus šodien veidot E-veselību un skatāmies pieredzi iepriekšējos trijos gados, un uz šīs pieredzes bāzes mēs gadu veidojam darba uzdevumu (tas ir sarežģīti un tiešām aizņem ilgu laiku) – kad darba uzdevuma izstrādi pabeidzam, būtībā ir pagājuši jau četri gadi no pieredzes sākuma, kuru analizējām. Tad tiek izsludināta iepirkuma procedūra, kas atkal ir gads. Tātad – pieci gadi. Pēc tam ir sistēmas izveidošana viens līdz trīs gadi. Tas nozīmē – brīdī, kad sākam lietot E-veselību, mēs būtībā sākam lietot astoņus gadus vecu pienu.

Ja skatāmies mobilo telefonu kontekstā – vai jūs būtu ar mieru lietot astoņus gadus vecu telefonu? Droši vien, ka nē, pat ja tas būtu smuks un pilnībā jauns, taču nespējīgs izmantot jaunākās iespējas. Un to ir ļoti svarīgi saprast – tas pat nav stāsts par 5G, tas ir par to, kas ir galvā – mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, tostarp spējot izmantot 5G sniegtās priekšrocības.

Būtībā – lai mēs maksimāli efektīvi spētu izmantot šodienas tehnoloģiju iespējas, mums, būtībā atbildīgajiem, jāmainās un jādomā teju astoņus gadus uz priekšu. Kas jāmaina cilvēkiem savā domāšanā, lai šodien veidoti procesi to pabeigšanas brīdī nebūtu faktiski jau novecojuši kā telefons pēc dažiem gadiem?

Jums, protams, ir taisnība, bet tajā pašā laikā, ja mēs šo taisnību pieņemam kā neizbēgamu, tad principā jāņem baltu paladziņu un jādodas uz kapsētu. Jā, mēs kļūdāmies, varbūt pat katru dienu, kādos savos lēmumos gan mājsaimniecību, gan valsts līmenī. Un premjers arī nav marsietis – viņš var un drīkst kļūdīties, bet svarīgi, vai mēs šīs kļūdas saprotam, analizējam un rīkojamies nākamajā reizē savādāk. Šī ir pirmā lieta, ko mums ir jāsaprot, un šo saprašanu var mācīties caur labajiem piemēriem, to pašu bērnu slimnīcu. Mums patiesībā ir daudz labu piemēru, ar kuriem varam pierādīt paši sev, ka varam, protam, ja mēs nevis skatāmies atpakaļ, bet uz priekšu. Ja mēs praktiski domājam, kā tās pārmaiņas īstenot, jāatgriežas pie topošās valdības, kas nešaubīgi spēlēs ļoti kritisku lomu Latvijas nākotnes izaugsmē tieši saistībā ar tehnoloģijām.

Minēšu piemēru – skaidrs, ka pasaulē, attīstoties tehnoloģijām tā, kā tas notiek šobrīd, ir radies mikroshēmu deficīts. Vienlaikus - piedzīvojam pašreizējos ģeopolitiskos izaicinājumus un skaidrs, ka, piemēram, Ķīnā ražotās mikroshēmas pietiekami sarežģītās sistēmās rada dažāda veida kiberdraudus, turklāt loģistikas ķēdes ir tik garas, ka tās kļūst brīžiem neprognozējamas, apdraudot ražošanas procesu nepārtrauktību.

Šķiet, pietiekami daudz riskus esmu minējis, lai teiktu, ka Eiropai ir jādomā, kā šos mikročipus var ražot pie sevis. No tā izriet – Latvija, paldies Dievam, ir Eiropas daļa un šeit būtu jāsaprot, kas ir Latvijas loma Eiropas nākotnes čipu ražošanā. Šis, manuprāt, ir izcils brīdis, lai saprastu vienu lietu – šodien pienu ražo visās valstīs (zinu, daudzi mani kritizēs) un pēc 20 gadiem čipus ražos visās valstīs, jo tā būs tikpat neizbēgama vajadzība kā piens. Tad jautājums – vai Latvija šodien ir gatava uzsākt nopietnu iniciatīvu, lai pēc 15 gadiem – kas ir ātrākais iespējamais termiņš šodienas gatavības stadijā, kurā esam – Latvijā būtu mikročipu rūpnīca. Jā, vai nē? Ja nē, tad mēs zinām, ka šodien pieņēmām tādu pašu lēmumu kā par sašķidrinātās gāzes termināļa nebūvēšanu pirms pieciem gadiem, jo toreiz nenolēmām, bet šodien ciešam, un paldies Dievam, ka Lietuvā ir tāds terminālis. Enerģētikā vispār šobrīd varam atrast piemērus tam, ko nozīmē negudri lēmumi. Atgriežoties pie čipiem – ja atbilde ir jā, tad mums jāsaprot: tie ir 15 gadi, tās ir daudzmiljardu investīcijas, kuras, pirmkārt, ir jāiegulda mūsu bērnos un jauniešos, jo RTU ir jāizveido apmācību programmas, lai šo čipu dizainētāji, testētāji, ražotāji un dažādu citu inženiertehnisko profesiju speciālisti Latvijā vispār būtu. Šodien Latvijā, atļaušos teikt, ir 20 cilvēki, kas vispār saprot, kas ir čips mūsdienu izteiksmē.

Šeit varētu uzdot diezgan konkrētus jautājumus esošajiem politiķiem, kuri jau kādu laiku lieto frāzes par viedo reindustrializāciju un tamlīdzīgām lietām, taču aizvien nekas reāli šo procesu nodrošināšanai netiek darīts – ne izglītībā, ne ilgtspējīgu lēmumu pieņemšanā. Attiecīgi – politiķiem jābeidz strīdēties par krēsliem un jaunu ministriju veidošanu, bet jāvienojas ar sabiedrību un skaidri jādefinē, kur, kas un kādi vēlamies būt pēc 15 gadiem. Būtībā jānosaka mērķus un jāatceras, ka 5G ir tikai instruments šo mērķu sasniegšanai, nevis pats mērķis.

Precīzi! 5G nav mērķis. Mērķis ir padarīt dzīvi mums apkārt gudrāku, ar to domāju – efektīvāku, lētāku, zaļāku, drošāku, kas ir galvenie kritēriji, kurus visus jāņem vērā. Un arī doma par vienošanos starp sabiedrību un politiķiem ir pareiza, bet jautājums ir vienā citā niansē balstīts – kā lai nonākam pie tās supervienošanās, kuru mēs būtu gatavi noslēgt. Vienīgais veids, kā var racionāli vienoties – mēs ar jums, vai sabiedrība ar politiķiem - ir tikai lēmumi, kas ir balstīti datos. Un te var palīdzēt efektīvi pielietotas moderno tehnoloģiju iespējas.

Komentāri

Pievienot komentāru