Jau gadu trešās grupas publiski finansētās ēkās Latvijā obligāti jāizmanto būvniecības informācijas modelēšana (BIM). Tas ir būtisks un ilgi gaidīts solis nozares digitalizācijas virzienā, taču praksē joprojām pastāv būtiska plaisa starp prasībām un to izpildi. BIM bieži tiek ieviests tikai formāli — dokumentācija joprojām top manuāli, informācija starp disciplīnām nav savietota vienotā vidē, projektu termiņi kavējas, un daļai nozares dalībnieku trūkst kompetences strādāt BIM vidē.
To visvairāk izjūt ne tikai projektētāji un būvnieki, bet arī gala lietotāji — pasūtītāji, investori un nākamie ēkas ekspluatētāji, kuri saskaras ar nepilnīgu dokumentāciju, neskaidrām izmaksām un zemāku procesa caurspīdību. Līdz ar to aktualizējas jautājums, kā līdz šim veicies ar BIM ieviešanu un kādi soļi nepieciešami, lai tas kļūtu par reālu nozares standartu ne tikai normatīvos, bet arī praksē?
1. Trūkst zināšanu un sistēmas, kas strādā praksē
Līdz šim BIM pielietošana Latvijā bija brīvprātīga. Ekonomikas ministrijas izstrādātā BIM ieviešanas “Ceļa karte” 2019. gadā paredzēja pāreju uz obligātu BIM izmantošanu publiskajā sektorā no 2025. gada, un šis mērķis ir sasniegts. Taču praksē redzam, ka pāreja uz jaunu darba metodi ir daudz izaicinošāka nekā normatīvo aktu ieviešana. Būvniekiem joprojām bieži trūkst pieredzes darbā ar BIM, savukārt disciplīnas — arhitektūra, konstrukcijas, inženierkomunikācijas un interjers — strādā savrupi, nevis kā vienots process. Rezultātā BIM modelis tiek izmantots galvenokārt tehniskām sadursmju pārbaudēm, nevis kā koordinācijas un lēmumu pieņemšanas instruments, kādam tas patiesībā ir paredzēts.
Šīs nepilnības praktiski nozīmē, ka arī dizaineriem nereti jāstrādā ar dokumentāciju, kas nav savietota starp disciplīnām. Informācija bieži līdz mums nonāk 2D formātā, vai 3D modelim pietrūkst būtisku datu, turklāt izmaiņu vadība notiek manuāli, nevis centralizēti BIM vidē. Tas nozīmē, ka modeļi jāatjauno vairākās platformās, dokumentācija nav sinhronizēta, un neatbilstības tiek pamanītas novēloti — nereti jau būvdarbu laikā, kad to novēršana ir gan laikietilpīga, gan dārga. Mēs kā dizaineri šobrīd esam tie, kuri kompensē sistēmas vājās vietas, bieži strādājot ilgāk nekā plānots un risinot neatbilstības, kas pretējā gadījumā tiktu identificētas jau projektēšanas sākumposmā.
Un tas nav pārmetums — tas ir pilnīgi dabisks attīstības process, kurā sistēma un nozare vēl aug. Nozarei vienkārši nepieciešama lielāka pieredze un praktiski piemēri. Tieši tāpēc būtiska ir profesionāļu savstarpējā pieredzes apmaiņa un sadarbība ar uzņēmumiem, kuri BIM procesu pārvaldībā ir tālākā attīstības posmā. Kā piemēru var minēt arī mūsu apvienību br.ook BIM ar Londonā bāzēto airc.digital — pieredzējušiem BIM speciālistiem un ieviešanas ekspertiem. Šāda sadarbība ir viens no risinājumiem, kas var palīdzēt sistēmai Latvijā attīstīties pareizajā virzienā.
2. BIM maina spēles noteikumus — arī dizainā
BIM iesaistīto procesu ķēdē dizaineri bieži tiek uzlūkoti kā pēdējais posms. Šāda loģika ir saprotama tradicionālajā būvniecības skatījumā — vispirms tiek izbūvētas pamatkonstrukcijas, tad veikti iekšdarbi un tikai noslēgumā risināts interjers. Taču mūsdienu pieejā šāda secība vairs nav efektīva. Pareiza prakse būtu dizainerus iesaistīt jau plānošanas un projektēšanas fāzē, jo tieši šajā posmā tiek pieņemti lēmumi, kas vēlāk nosaka telpas funkcionēšanu, pielāgojamību un izmaksas. Darbs ar BIM ļauj precīzi modelēt, kā telpas darbosies reālajā vidē, kā tajās notiks cilvēki kustība, kā tiks integrēti inženiertīkli, vai telpas būs pietiekami elastīgas dažādu nomnieku vai īpašnieku vajadzībām. Šie faktori tiešā veidā ietekmē ēkas pievienoto vērtību un investora ieguldījumu atdevi.
Tāpat BIM nodrošina augstāku materiālu, apdares un aprīkojuma specifikāciju precizitāti. Tas ļauj sagatavot ticamākas tāmes un izvairīties no budžeta svārstībām būvniecības gaitā. Ja interjera un apdares risinājumi tiek modelēti BIM vidē, būvnieks var sagatavot precīzāku izmaksu aprēķinu, pasūtītājs jau sākotnēji iegūst skaidru priekšstatu par reālajām izmaksām, un visa projekta komanda var efektīvāk plānot būvniecības grafiku.
Līdz ar to BIM dizainā nav tikai tehniska prasība, bet gan darba metodoloģija, kas paaugstina projektu kvalitāti, uzlabo lēmumu pieņemšanu, samazina kļūdu risku un ļauj veidot funkcionālas, pielāgojamas un tirgus ziņā konkurētspējīgas telpas. Tas ir būtisks priekšnoteikums arī projekta ekonomiskajai pamatotībai.
3. Ar brīvprātības principu nepietiek — vajadzīga visaptveroša pieeja
Lai gan Latvijā ir pārņemti starptautiskie BIM standarti, tostarp LVS EN ISO 19650 sērija un LVS 1052:2018, ar normatīvajiem aktiem vien nepietiek. Ārpus publiskā sektora privātais tirgus joprojām strādā pēc ļoti atšķirīgas prakses. Daļa būvnieku ir mērķtiecīgi ieguldījuši kvalitātes vadības sistēmās un integrējuši BIM savos procesos, taču kopējā nozares kapacitāte ir fragmentāra. Lielajos projektos bieži tiek piesaistīti vairāki apakšuzņēmēji, kuru ikdienas darbs ar BIM nav ierasta prakse. Rezultātā formāli BIM prasība tiek izpildīta, taču faktiski liela daļa procesa notiek ārpus BIM, kas pilnvērtīgu sadarbību būtiski ierobežo.
Līdz ar to nozare joprojām lielā mērā paļaujas uz pašregulāciju, un bez pastāvīgas kvalitātes kontroles BIM netiek izmantots tā pilnā potenciālā. Darbs “pa vecam” pagarina projektēšanas laiku, palielina kļūdu risku un ilgtermiņā rada finansiālus zaudējumus visiem iesaistītajiem. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc lielākiem projektiem termiņi tiek regulāri pagarināti un izmaksas “pārsteidzoši” pārsniedz sākotnēji plānoto.
Savukārt valstis, kur BIM ir ieviests konsekventi un ar stingru uzraudzību, demonstrē arī skaidrus ieguvumus. Piemēram, Lielbritānijā publisko projektu izmaksas pēc BIM ieviešanas ir samazinājušās līdz 20 %, un projektu izpildes termiņi ir kļuvuši prognozējamāki.
Ja Latvija vēlas sasniegt līdzīgu efektivitāti, īpaši gaidāmajos Eiropas nozīmes projektos BIM jāuztver ne tikai kā formāla prasība, bet kā nozares pamatprincips. Tas nozīmē ne vien ieguldīt profesionāļu apmācībās, standartizēt darba procesus un stiprināt kvalitātes kontroli, bet arī būtiski uzlabot sadarbību starp disciplīnām. Jau projektēšanas sākumposmā ir jānosaka skaidri BIM uzdevumi, datu prasības un atbildības, lai modeļi būtu izmantojami visā projekta ciklā un BIM kalpotu kā praktisks un “gudrs” darba rīks, nevis formalitāte. Ar ātrāku un konsekventu BIM ieviešanu visā būvniecības vertikālē Latvijai ir potenciāls kļūt par vēl vienu pozitīvu piemēru Eiropas mērogā.





























