Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Šie dati vislabāk raksturo teritoriālo noslāņošanos – kur dominē vidusšķira un kur – nabadzība. Iepriekš datu apkopošanā bija dažādi pavērsieni, kas sekoja pašvaldību reformām. Pēc 2009. gada reformas dati bija pieejami tikai par 119 pašvaldībām, un uz laiku izzuda iespēja redzēt kopainu par pagastiem. Neraugoties uz VARAM un citu datu veidotāju centieniem, jāatzīst, ka CSP ir vislabākie un ticamākie dati par ienākumiem.

Proti, par katru fizisku personu ir versija, kur viņš atrodas un kādi ir viņa ieņēmumi. Tur arī var būt kļūdas, bet tās tiek ņemtas vērā. Tiek izmantotas 80 datu bāzes, un ir algoritms. Katrā atsevišķā gadījumā kļūda var būt, bet lielajos skaitļos, vidēji rēķinot, ir ticami dati. Šobrīd ir dati gan par katru pagastu, pat par katru Latvijas kvadrātkilometru ir versija, cik tur dzīvo cilvēku un kādi ir viņu ieņēmumi. Vēl paralēli var aplūkot Valsts ieņēmumu dienesta datu sistēmas, kas dod iespēju redzēt ieņēmumus un nodokļus. Tas neizbēgami atspoguļojas pašvaldību vidējos rādītājos. Ja, piemēram, kādā pašvaldībā ir cilvēks, kurš reāli reģistrēts Latvijā, bet dzīvo Zviedrijā vai Venecuēlā un šeit nodokli nemaksā, tad viņš sēdina teritorijas vidējo rādītāju ieņēmumu ziņā uz iedzīvotāju. Šis ir viens no variantiem, kad cilvēks tiek piesaistīts pie reālās adreses. CSP gadījumā izvēlas reālo adresi kā tautas skaitīšanā, un tad aina ir tuvāka īstenībai. Datu bāze CSP ir katram pieejama, un katrs to var apstrādāt.

Kāda ir reālā aina pēdējā laikā?

Mēs redzam, ka pēdējo sešu gadu laikā vidējā alga ir gandrīz dubultojusies. Nelaime ir tā, ka daļā profesiju alga ir stāvējusi uz vietas, bet citās strauji gājusi uz augšu. Ja vidējās algas palielinājums ir no 900 eiro līdz gandrīz 1600 eiro, te arī ir viena no atbildēm par vidusslāni. Iespējams, ka pirms sešiem gadiem cilvēks ar 900 eiro algu jutās kā vidusslānim piederīgs, bet šobrīd tas pats cilvēks jūtas nabadzīgs. Šādas grupas ir vairākas. Ļoti ilgi šāda grupa bija skolotāji. Pēdējos gados ir uzlabojumi. Starp citu, šāda situācija jomā nav nekāds jaunums. Piemēram, 90-tajos biju arī politiķis, un mēs skaitījām, kas notiek Rīgas Kurzemes rajonā. 1990-to gadu sākumā attiecība starp skolotāja algu un pašvaldības darbinieka algu bija 1,5 reizes par labu skolotājam, protams, ar visām pārstrādēm. Tad valsts pārņēma kontroli pār skolotāju algām, un pēc četriem gadiem atkal skaitīju, kas ir noticis. Attiecība atkal bija 1,5 reizes, tikai par labu pašvaldību darbiniekiem. Proti, četru gadu laikā, kopš valsts sāka rūpēties par skolotāju algām, viņi zaudēja 60% no savas relatīvās algas. Skolotāju sāga turpinājās, vienubrīd sakot, ka algas pielikums nav iespējams, jo jāstājas NATO, pēc tam, ka jāstājas ES. Otra algu sāga ir veselības nozarē.

Atgriežamies pie jautājuma par vidusslāni - kāds tas ir Latvijā?

Pamazām jau tuvojamies Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, un nav tā, ka, vidēji rēķinot, ir pilnīgi slikti. Es arī domāju, ka tas ir pietiekami ekonomiski pamatoti, jo darba ražīgums Latvijā nemaz nav tik izteikti zemāks, kā norāda. Daudz kas ir atkarīgs no izvēlētās aprēķinu metodes. Otra lieta ir tā, ka Eiropas vidējais ieņēmumu rādītājs tomēr nepārtraukti samazinās, pieņemot kādas jaunas dalībvalstis. Manuprāt, labs vidusslāņa kritērijs ir cilvēku skaits, kas var atļauties braukt atvaļinājumos uz ārvalstīm vai atpūtas braucienos kaut vai tepat pa Latviju. Proti, tiem nav jābūt pašiem dārgākajiem tūrisma braucieniem, bet pietiek ar faktu, ka cilvēki spēj atlicināt naudu atpūtai pēc būtības.

Ja skatāmies šo vidējo algu pa reģioniem, tad Latgale vienmēr bijusi atpalicējos. Kā redzat šo reģionālo griezumu?

Atslēga reģionos ir attīstības centri. Kā Rēzeknē, tā Daugavpilī, tā Liepājā algas ir augstākas nekā apkārtējos novados. Turklāt tām ir tendence tuvoties vidējai algai. Plašākā laika nogrieznī ir redzams, ka mainās centri un ienākumu ziņā teritorijas ir samainījušās. Ja 90-tajos pirmajās vietās bija Ventspils un Rīga, tad 2019. gadā, 2020. gadā Rīga bija noslīdējusi uz 15. vietu un Ventspils jau uz kādu 20. vietu. Pirmajās vietās bija Pierīga, turklāt visapkārt Rīgai, nevis kādā vienā pašvaldībā. Atbilstoši arī augstāki bija iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi no vienu iedzīvotāju vidēji. Tikai starpība starp pirmo vietu un 20. vairs nav tik būtiska kā 90-tajos. Tolaik atšķirība starp bagāto un trūcīgo pašvaldību bija 27 reizes, un tas veidojās ne jau pēc faktiskajiem ieņēmumiem. Izejas punkts bija nodokļu maksājumi. Sākumā zemnieku saimniecības nemaksāja nodokļus. Nereti vienīgie, kas pagastā maksāja nodokļus, bija skolotāji un pastnieki. Līdz 2009. gadam šī attiecība starp bagāto un nabago pašvaldību, runājot par vidējo iedzīvotāju ienākumu, bija nokritusi līdz 4 reizēm. Ja runājam par pašvaldību ienākumiem, tad milzu deformāciju izveidoja Danas Reiznieces-Ozolas nodokļu reforma.

Proti, kas par vainu?

Pēc būtības šī reforma sagrāva pašvaldību izlīdzināšanas sistēmu. Populisms nosaka virzienu uz sociālismu. Brauc mums te visādi un saka, ka galvenais mērķis ir samazināt ienākumu nevienlīdzību. Lai to samazinātu, tiek ieviests neapliekamais minimums, kas nav atkarīgs no ieņēmumu apjoma. Tas ir fiksēts lielums visā valstī, plus apgādājamie. Patlaban mēs iegūstam, ka cilvēks ar šai pilsētai vidēju ienākumu Daugavpilī nodokļos maksā tuvu nullei. Sociālo nodokli maksā no visas summas, tādēļ pēdējos gados ir milzīgs pieaugums sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās. Tās aug dramatiski un tiek izšķērdētas. Tikai mazākā daļa tiek izmantota vecuma pensijām. Būtisku daļu no maksājumiem izmanto obligātajos pensiju fondos, kuri finansē citu valstu ekonomiku un jau 23 gadus darbojas ļoti neveiksmīgi.

Nedaudz sīkāk - kādēļ tāds viedoklis? Tas tieši ietekmē sabiedrības vecākās daļas turību!

2. pensiju līmenim ir divi teorētiskie pamatojumi, ko stāsta politiķi un politikas advokāti, kas nav pelnījuši zinātnieku nosaukumu.. Pirmais ir stāsts par audzinošo funkciju – ieguldot (kaut arī neizdevīgi), proti, 2. līmenis it kā audzinot cilvēkus krāt naudu. Otrs pamatojums ir, ka, pazaudējot ik gadu ieguldījumu vērtību, tomēr varētu stimulēt vietējo ekonomiku. Pirmos 23 gadus vietējo ekonomiku šie fondi tomēr nestimulē. Bilance ir tik bēdīga, ka pat politikas advokāti par pozitīvām izredzēm vairs nerunā.

Piemēram, tas eiro, kas 2000. gadā tika iemaksāts 1. pensiju līmenī, krājēja pensiju kapitālā pašlaik ir aptuveni 8 eiro vērts. Pirmā līmeņa individuālās iemaksas ik gadus tiek indeksētas proporcionāli valstī veikto sociālo iemaksu apjoma pieaugumam, kas ir tuvs vidējās algas pieaugumam. 2001.gada sākumā vidējā alga bija 200 eiro (150 Ls). Pašlaik tā pārsniedz 1600 eiro. Tā darbojas paaudžu solidaritāte. Savukārt 2. līmenī iemaksātais eiro šodien labākajā gadījumā vidēji ir tas pats eiro. Atsevišķiem maksātājiem, kas izvēlas riskantus pensiju plānus, dažus gadus izdodas nopelnīt, citus gadus viņi cieš zaudējumus. Neliela peļņa mijas ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem.

Arvien vairāk valstu atsakās no šādas izšķērdēšanas, ir arī tādas, kas izdabā banku un apdrošināšanas sabiedrību lobijam. Latvijas politiķi zina par šo efektu, Ministru kabinets regulāri noklausās ziņojumus par fondēto pensiju rezultātiem. Polijā, piemēram, ir ļoti līdzīga 1. līmeņa sistēma, un 2015. gadā viņi atcēla 2. līmeņa pensiju fondus. Igaunijā bija izmaiņas 2019. gadā. Ungārijā ir cita 1. līmeņa pensiju sistēma, bet viņi atcēla 2. līmeni 2010. gadā, lai vienkārši neizšķērdētu naudu. Zviedrijā nedaudz maksā 2. līmenī, bet 2%, nevis 6% kā Latvijā. Zviedri nekonfliktē ar spēcīgiem lobētājiem, tomēr minimizē savu iedzīvotāju zaudējumus. Latvijas politiķi ir bailīgi!Neizšķērdējot miljardu eiro gadā, vidusslānis Latvijā varētu būt plašāks.

Kādi ir atpalicības cēloņi reģionālā līmenī, jūsuprāt? Latgale kādēļ vienmēr ir iepakaļ?

Cēloņi ir vairāki. Preču, pakalpojumu un kapitāla kustība pāri robežai bija būtisks attīstības faktors. Pašlaik nav alternatīvas robežu slēgšanai, un šobrīd tas ir īpaši izteikti. Ja 90-tajos bija runa tikai par muitu, tad šobrīd jau ir mazliet nopietnāk. Latgalē vienmēr ir bijusi nedaudz augstāka ēnu ekonomika. Proti, kaut kā jau cilvēki savilka galus un izmanījās dzīvot. Tajā pašā laikā sakari ar pārrobežu arī legālā ekonomikā bija nozīmīgi, un nekādas kompensācijas tam šobrīd nav. Iesaistoties sankciju procedūrās, Eiropas Savienībai būtu morālais pienākums izrādīt solidaritāti Latgalei, kura cieš visvairāk.

Ilgtermiņā ir vēl citi aspekti. Piemēram, savulaik Latvija izšķīrās par to, ka jaunus ātrgaitas ceļus vienkārši nebūvēs. Satiksmes ministrijai šāda mērķa nekad nav bijis, tāpēc iespējas preču un pakalpojumu mobilitātei no Latgales uz rietumiem ir nepietiekamas. Valsts nepalīdz radīt pievilcīgu dzīves vidi, kas varētu piesaistīt prasmīgu un talantīgu darbaspēku. Abas administratīvi teritoriālās reformas – gan 2009.gadā, gan 2021.gadā - bija vērstas uz emigrācijas no lauku teritorijām un mazpilsētām veicināšanu. Sakari internetā uzņēmēju situāciju uzlabo, tomēr vajag pievilcīgu kultūrvidi un labu komunikāciju ar ostām un lidostām. Latgalei tas ir principiāli.

Ko tad darīt, lai Latgale attīstītos, lai tur būtu labas algas un turīgs vidusslānis?

Līdz ar tehnoloģiju attīstību tas izskatās vieglāk, tomēr tas ir nākotnes jautājums, kad liels skaits Latgales iedzīvotāju atradīs darbu attālināti. Tā ir iespēja, tas ir sapnis un tomēr nav realitāte. Kas ir būtiski? Manuprāt, būtiska ir finanšu politika, kādu veido ar pašvaldībām. Valsts politika, runājot par ES fondiem, nekad nav bijusi tāda, kas pieļauj Latgalei īstenot to, ko viņi paši vēlas. Respektīvi, pašvaldība var rakstīt, ko grib, savā attīstības plānā, neviens jau par to nerāj.

Var plānot attīstīt industriālās zonas, vilkt elektrību utt. Kad nonāk līdz darīšanai, izrādās, ka naudu pēkšņi var dabūt tikai kultūras attīstībai. Bija pat Latvijas Pašvaldību savienības kongress par šo tēmu Pašvaldību savienībā, kur spriedām, ka varētu katrai pašvaldībai noteikt kvotu, kur nav garantijas, ka visu saņem, bet toties ir iespēja izvēlēties derīgāko no ES daudzgadu budžeta regulā atļautā. ES fondu ēdienkartē ir gana daudz lietu, kas varētu noderēt pašvaldības attīstībai. Nevar rūpnīcas būvēt, bet daudz kas cits ir. Latvija kopumā saņem izvēles iespējas, ko no atļautā darīt, bet neļauj to darīt katrai pašvaldībai. Tagad nereti pārmet par baseinu un SPA būvniecību, bet tāda bija izvēles iespēja. Skaidrs, ka pašvaldības būvē to, ko var, un tiek izmantota iespēja īstenot tikai īstermiņa mērķus, jo skaidrs, ka vismaz uz būvniecības laiku būs kustība, nodokļi un viss cits.

Starp citu, tas, ko šobrīd pārmet Bartašēvičam, ir ļoti apšaubāmi (DB: Rēzeknes mēram pārmet līdzekļu nesaimniecisku izlietošanu, tostarp prāva SPA centra būvniecību.) Kāpēc viņi būvē kultūras celtnes, nevis rūpnīcas? Jo rūpnīcas jau nedrīkst! Privātais sektors kādēļ nebūvē rūpnīcas? Jo nevar dabūt darbaspēku! Darbaspēks vēlas vidi, atpūtas kompleksus, dzīvokļus, parkus, skolas utt. Proti, Bartašēvičs būvē vidi darbaspēkam, lai vēlāk taptu rūpnīcas. Tas nav slikts plāns. Proti, tas paredz, ka tā sauktais vidusslānis Rēzeknē vispār gribēs dzīvot! Citādi ir vienkāršs risinājums jebkuram jaunietim, kurš pabeidz augstskolu Rīgā vai ārzemēs, - viņš atpakaļ nebrauc! Tas, ko dara Bartašēvičs Rēzeknē un kas izskatās pēc izšķērdēšanas, patiesībā nav tik muļķīgs gājiens, kā pirmajā mirklī liekas.

Rezumējot – kādi ir jūsu padomi politikās, kaut vai pašvaldību jomā?

Pirmkārt, ļaut pašvaldībām pašām nodarboties ar investīciju politiku. Tie nodokļi, kas tiek pašvaldībā, nav attīstībai, bet gan pamatfunkciju izpildei. Otra naudas daļa pašvaldību budžetos ir dotācijas, kas nemaz nav viņu nauda un vienkārši tiek nodota tālāk pēc nozīmes, piemēram, skolotājiem. Investīciju līdzekļi ir reducēti uz ES fondiem vai Norvēģijas instrumentu, vai kādiem citiem pieejamiem fondiem. Ja pirmās daļas ir objektīvas un atkarīgas no darba rezultātiem, tad otrā daļa ir subjektīva.

Otrkārt, kas arī saistīts ar pirmo daļu par investīcijām, ir jābūvē ceļi. Liela daļa ceļu ir pašvaldības ceļi, un investīciju līdzekļiem būtu jānāk no pašu ieņēmumiem, bet tā nav. Satiksmes ministrija sadala naudu ceļiem. SM darbinieki jau rēķina normāli, ir viņiem formula, pēc kā rēķināt. Tiesa gan, pati formula nav atjaunota kopš 2008. gada. Īsāk - nauda ir maza ceļiem un neatbilst reālajām vajadzībām. Tas pats jau ir par Rīgu, visi te rāj Rīgas pašvaldību, ka tā nefinansē ceļu būvi, bet pēc likuma tai naudai ir jānāk no valsts caur Satiksmes ministriju.

Kur tad Rīga ņem naudu ielu remontiem, ja valsts nedod pietiekami?

Noņem no saviem pakalpojumiem iedzīvotājiem, piemēram, būvē bērnu laukumus mazāk vai bērnu ēdināšanu pataisa knapāku. Valsts likums pasaka, ka Rīgas ielu būvniecību finansē valsts un tikai īpašos gadījumos, kas ir pašvaldības iniciatīva, ir runa par pašu kapitālu. Diemžēl mums likumus lasa tikai tie, kuriem tas interesē. Praktiskā finanšu sadalē ar likumu piemērošanu sokas vāji vai ļoti vāji.

Kāda šobrīd ir pašvaldību daļa kopējos nodokļu ieņēmumos vai no kopējā budžeta? Vai ir kādas īpašas izmaiņas pēdējos gados?

24% iepretī 54% 1990. gadā. Arī šie 24% sastāv no pašu ieņēmumiem un valsts dotācijām, un ES fondu naudas. Kopš 2018. gada nabadzības novēršanas sistēmu ir palaiduši uz pašvaldību rēķina. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir lielākais pašvaldību ieņēmumu avots, tika krietni paplucināts neapliekamās algas daļas dēļ. Bija jau vienošanās, ka pašvaldībām šo joku kompensēs. Proti, kopumā pašvaldības saņems tikpat, cik iepriekš. Pirmajā gadā vajadzēja 90 miljonu dotāciju, pēc tam 150, tad jau 300 miljonus. Ieviešot progresivitāti nodokļos, iznāca ieņēmumu kritums, un tas beigās netiek kompensēts. Ar ES fondu līdzekļiem šobrīd atkal ir vērojama tāda īpatnība kā iepriekšējā plānošanas perioda sākumā. Mēs nekur ļoti nesteidzamies. Daļēji šajā periodā aizkavēšanās notiek arī pašas ES dēļ. Bija Covid krīze, un pārlika naudas apgūšanas grafikus.

Kā tas viss ietekmē vidusslāņa vienmērīgu veidošanos valstī? Kur tas ir patlaban?

Ir tā, ka tādas valstis kā Latvija otras Eiropas Savienībā nav! Ar tādu IKP koncentrācijas pakāpi! Rīgas metropoles reģions parādās gandrīz kā visa valsts kopprodukta radītājs. Ja sadala sīkāk un sāk skatīties algas, tad aina detalizācijā ir komplicēta. Proti, uz vietām kopproduktu izrēķināt ir visnotaļ grūti. Var rēķināt kaut ko līdzīgu iekšzemes ienākumam. Proti, skaitām, cik uz vietas ir cilvēku, cik viņi saņem algu, pensiju, pabalstus, dividendes. Šādā veidā skaitot, atšķirības no metropoles reģiona nemaz nav tik dramatiskas. Pierīgas reģionā ir par 30% labāki ienākumi, vidēji rēķinot. 100 kilometru rādiusā ap Rīgu ienākumi ir samērā salāgojami ar centru un nav tā, kā rāda iekšzemes kopprodukta skaitļi, ka tikai pie Rīgas ir labi un tālāk viss beidzas. Proti, vidusslānis ir ap Rīgu un vēl kādu gabalu no tās, lielajās valstspilsētās un ap tām.

Pavisam nesen realizēja pašvaldību reformu, cerot, ka pašvaldībām būs vairāk līdzekļu investīcijām. Protams, tā tiktu veicināta arī vidusslāņa veidošanās. Attīstība taču nozīmē lielāku labklājību. Kāda ir realitāte? Pašvaldības var investēt attīstībā? Ko esam ieguvuši?

Pašvaldību viedoklis, visticamāk, nebūs viendabīgs, tā ka varu vien pateikt savu viedokli. Tas, kas noteikti ir mainījies, – pašvaldību deputāti ir tikai un vienīgi no politiskām partijām. Ir reģistrēts liels skaits reģionālo partiju, kas zināmā mērā pilda vēlētāju apvienību funkciju. Kamēr jau bija vēlētāju apvienības, vairums pašvaldību vadītāju bija no tām. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji nepārprotami balsoja pret Rīgas partijām. Līdz ar to jau pēc būtības ir iespējami divi viedokļi no pašvaldību vadītāju puses. Vieni var runāt no pašvaldības interešu skatupunkta, bet citi runās no partijas skatījuma. Gribu pateikt, ka tas, kā domāju es, var nesakrist ar reālo pašvaldību vadītāju viedokli.

Manā skatījumā katra no pašvaldību reformām ir tāda kā kapitulācija notiekošā priekšā, kad samazinām centru skaitu. Vienkāršāk runājot, mēs piekrītam, ka aizvien retāk apdzīvosim savu zemi! Cietēji no reformas ir mazākums, un tas arī izpaužas vēlēšanās. Uzvarētājs visos gadījumos ir lielākais centrs, kur iznākumā tiks investēti vislielākie līdzekļi, un nomales panīks. Domā jau par vēlētājiem un to vietu, kur viņu ir visvairāk. Depopulācija notiek, un tajā pašā laikā mēs esam vienu soli no risinājuma.

Kāds ir risinājums?

Risinājums ir, iespējams, nepatīkams - imigrācija. Nevajag pat vest speciāli, viņi paši atbrauks. Galvenais būtu netraucēt. Tas notiek pat tad, kad īsti nevar iebraukt. Pie tām tendencēm, kas pasaulē ir, un fakta, ka paši nespējam attīstīties, var būvēt sētas ar Krieviju un Baltkrieviju, bet atbrauks citi, piemēram, no Āfrikas.

Kāda ir garantija, ka iebraucēji dzīvos visā Latvijā, nevis tikai Rīgā un ap to?

Domāju, ka tendences mainās un bija laiks, kad notika centralizācija, bet šobrīd ir pretējs process. Iedzīvotāji brauc ārā no Rīgas. Aizvien sekmīgāki kļūst mazie uzņēmumi, notiek digitalizācija, un tas ir globāls process. Šodienas realitāte ir autobrauciena attālumā no pilsētas, bet mēs nezinām, kas būs rīt. Attālums pieaug līdz ar digitalizāciju. Zeme būs apdzīvota, tikai ir jautājums, kas tur dzīvos. Tā ir 10 līdz 15 gadus tāla nākotne.

Pieņemat, ka šis digitalizācijas veidotais vilnis var nonākt arī līdz Latgalei?

Jā, tā var notikt, bet tas vairāk ir saistīts ar valsts gudru iejaukšanos, ne tikai stihisku procesu. Vēl jau nav skaidrs, vai Zaļais kurss īstenosies vai arī pilnībā izgāzīsies. Tas ir liels nezināmais. Pati ideja balstās absolūtā utopijā. Eiropas un arī ANO ideja par Zaļo kursu balstās apsvērumā, ka, ja ļoti gribas, tehnoloģija jautājumu atrisinās. Nav risinājuma, ko pildīt lidmašīnās, kuģos. Nav īsti risinājuma nepieciešamajam elektroenerģijas apjomam. Ir pieņēmums, ka kāds izdomās, kā ražot lētu ūdeņradi, turklāt daudz.

Otra lieta ir ģeopolitiskais jautājums. Proti, lai visus elektromobiļus apgādātu ar baterijām, ir daudz jāimportē no Ķīnas. Mēs savu atkarību no Krievijas nomainām ar atkarību no Ķīnas. Šobrīd ES likumdošana koncentrējas uz jauniem aizliegumiem un jauniem nodokļiem fosilajai degvielai. Eiropas izolacionisms pieaug, un ir mēģinājumi sargāt iekšējo tirgu, jo tas tiek mākslīgi sadārdzināts. ES iedzīvotāju skaits ir 8% no pasaules iedzīvotāju skaita, un šīs savienības centieni globāli maz ko nozīmē. Tas viss attiecas arī uz Latviju, tikai citos gadījumos viss šis Zaļais kurss notiek ar pamatīgu valsts iejaukšanos. Proti, citas ES valstis gudro, kā pie mums tirgoties, un ir tikai jautājums, par kādu naudu mēs to visu pirksim. Ja mums nav sava plāna, kā pelnīt, tad vidusslānis saruks ļoti strauji un visā Latvijā, ne tikai Latgalē.

Paēdusi sabiedrība-stabila valsts ir rakstu sērija ar statistikas datu analīzi par sabiedrības turīguma līmeni pēdējo 5 gadu griezumā, lai demonstrētu pašreizējo situāciju, sabiedrības nevienlīdzības iemeslus, kā arī uzrādītu galvenos lēmumus vai neveiktās darbības, kādēļ esam konkrētā kritiskā situācijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.