Neraugoties uz uzņēmēju izmisīgajiem saucieniem pēc ievesta darbaspēka, jo vietējās darbaspēka rezerves esot izsmeltas, ekonomikas eksperti tomēr par šādu iespēju ir gana skeptiski.
Vispirms jau tādēļ, ka pašlaik NVA reģistrēti 52 000 bezdarbnieki un reģistrētais bezdarba līmenis valstī ir 5,7%, kas ir krietni augstāks nekā, piemēram, tas bija 2007. gadā vai ir pašlaik tādās valstīs kā, piemēram, Čehija un Polija.
Skaidrs, ka prasmju neatbilstības dēļ bezdarbnieki nespēs aizpildīt vakances jomās, kur nepieciešama specifiska kvalifikācija. Taču, ja uzņēmēji norāda, ka nepieciešami arī mazkvalificēti strādājošie, tad 52 000 reģistrēto bezdarbnieku ir pietiekami liela rezerve. Kā vietnē makroekonomika.lv norāda Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons, par vidējas un zemas kvalifikācijas darbaspēka trūkumu ir jēga sākt runāt tikai tad, kad bezdarba līmenis ir tuvu tādam, kas citur pasaulē tiek uzskatīts par līdzsvara – 3-5%. Taču Latvijas gadījumā, piemēram, Latgalē, reģistrētais bezdarbs sniedzas pāri 10%.
G. Dāvidsons teic, ka ka uzņēmēju uzsvērtais darbaspēka trūkums nav saistīts ar kādu demogrāfijas vai emigrācijas tendenci un patiesu trūkumu tādā izpratnē, ka darbaspēka nav, bet gan ar darba ņēmēju kaulēšanās spēka pieaugumu. Proti, liela daļa bezdarbnieku nav gatavi strādāt par piedāvāto atalgojumu.
LDDK eksperts Jānis Hermanis šajā sakarā tvīto: «Ļoti interesanti būtu, ja brīvo darbavietu statistikā tiktu nošķirtas tās vakances, kurās piedāvātā alga pārsniedz esošo vidējo algu valstī. Ierobežota (darbaroku) resursa apstākļos prioritāte būtu darbavietām ar augstāku atalgojumu (produktivitāti).» Protams, protams, visi ekonomisti vienbalsīgi norāda, ka algas nedrīkst augt ātrāk par produktivitāti. Taču tas jau ir pašu uzņēmēju ziņā, cik viņi ir spējīgi optimizēt savus ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas procesus, cik lielu pievienoto vērtību tie ir spējīgi radīt, cik daudz izmanto jaunās tehnoloģijas. Tajās nozarēs, kur ir vērojams specifiskas kvalifikācijas strādājošo trūkums, būtu iespējams apsvērt speciālistu no trešajām valstīm importu.
G. Dāvidsons uzskata, ka darbaspēka ievešana būtu jāierobežo laikā, samērojot to ar laiku, kas nepieciešams vietējo atbilstošas kvalifikācijas darbinieku sagatavošanai. «Ja savukārt izrādās, ka vispār nekad nav iespējams sagatavot vidējas/zemas kvalifikācijas speciālistus saprātīgā laika termiņā (kā dažkārt apgalvo darba devēji), tad laikam tomēr šāda nozare Latvijā nav ilgtspējīgi uzturama,» pārliecināts eksperts.
Par šo apgalvojumu, protams, var būt ļoti dažādi viedokļi, taču jautājums ir atvērts diskusijām: vai mums ir nepieciešama nozare, kas pilnībā balstās uz importētu darba spēku? Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, runājot par darbaspēka trūkumu, ir slavenais Latvijas Bankas ekonomista Mārtiņa Kazāka teiciens, ka ekonomiskā lejupslīde brīnišķīgi tiek galā ar šo problēmu. Un Latvijas ekonomika, lai arī nekāda krīze tai nedraud, tomēr bremzējas jūtami. Izvērtējot darbaspēka trūkuma problēmu, vienmēr ir vērts paraudzīties uz tās cēloņiem. Tie būs gana dažādi atšķirīgās nozarēs un profesijās. Izejot no cēloņiem, arī jādomā par risinājumiem, jo darbaspēka ievešana no trešajām valstīm noteikti nebūs īstais risinājums visām nozarēm un visām profesijām.
