Darbinieku trūkums ir vienīgais normālais stāvoklis ekonomikā

2018. gada 22. februāris plkst. 18:40
Autors: Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš
Sadaļa: Eksperti
Dalies ar šo rakstu

Darba tirgus kļūst algoto darbu strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem arvien pievilcīgāka vieta. Šo ziņu ar dalītām jūtām uztver uzņēmēji, taču šis ir vienīgais ceļš uz ilgtspējīgu līdzsvaru mūsu ekonomikā. Izsakoties skarbi, bet vienlaikus humāni, labāk darbaspēka trūkums ekonomikā, nevis ekonomikas trūkums darbaspēkam, kas ir bijusi ierasta situācija pēcpadomju ērā.

Tā diemžēl ir novedusi pie ievērojamas iedzīvotāju daļas zaudēšanas — ja cilvēku prasmēm nav pietiekama pielietojuma, viņi to meklē citur pasaulē.

Darbinieku trūkums ir vienīgais normālais stāvoklis ekonomikā. Cilvēku darbs ir galvenais bagātības avots. Taču tieši tāpēc arī jebkuras valsts iedzīvotāju gatavība veltīt laiku darbam, kas drīzāk sarūk līdz ar labklājības līmeņa pieaugumu, ir galvenais ekonomikas izaugsmes ātruma ierobežojums. Ko ar šo ierobežojumu darīt, vienmēr būs ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums.

Šobrīd darba tirgū uzlabojas divi galvenie parametri — bezdarba līmenis samazinās, bet strādājošo cilvēku skaits aug. Mazāks bezdarbs pats par sevi vēl, tā teikt, neko nepierāda.

4. ceturksnī paātrinājās nodarbināto skaita kāpums gada griezumā. 4. ceturksnī strādāja par 11.8 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā pirms gada, kamēr 3. ceturksnī – par 7.9 tūkstošiem vairāk. Vidēji 2017. gadā strādājošo skaits auga par 0.2%. Nākamgad pieaugums būs straujāks, jo 4. ceturksnī gada pieauguma temps sasniedza 1.3%. Tālākā nākotnē iespēja palielināt strādājošo skaitu arvien vairāk būs atkarīga no pārrobežu migrācijas.

Bezdarbu samazināt kļūs arvien grūtāk, jo vietās, kur galvenokārt koncentrējas uzņēmumu investīcijas, nestrādājošo, bet strādāt gribošo cilvēku īpatsvars jau ir ļoti zems. Taču līdz pērnā gada beigām bezdarba kritums vēl ir paātrinājies. 4.ceturksnī tas bija par 1.2 procentpunktiem mazāks nekā gadu iepriekš. 2016. gada sākumā bezdarba kritums bija apstājies. Domājams, ka jau 2018. gadā vidējais bezdarba krituma temps būs mazāks, tomēr joprojām ievērojams, samazinot gada vidējo bezdarba līmeni līdz 7.8% no 8.7% 2017. gadā. Par laimi, nav jābažījas, ka panākumi bezdarba samazināšanā varētu tikt zaudēti, kā tas notika 2008. – 2009. gadā. Pirms desmit gadiem darbinieku strukturālo pārpalikumu uz laiku izdzēsa nekustamo īpašumu burbulis, šobrīd mēs šai situācijai tuvojamies, ilgtspējīgu procesu virzīti.

Pagājušā gada beigas bija interesantas arī ar to, ka pēc sešu ceturkšņu pārtraukuma ir pieaudzis izmērītais ekonomiski aktīvo cilvēku skaits, par 700 cilvēkiem. Pat pie sarūkoša cilvēku skaita tas ir iespējams, ja lielāka daļa cilvēku jūtas ieinteresēta piedalīties darba tirgū vai atgūst cerības atrast darbu. Taču skaidrs, ka šīs līknes nevar doties pretējos virzienos bezgalīgi. Viens no risinājumiem šai pretrunai būtu iedzīvotāju skaita pieaugums, pateicoties pozitīvai migrācijas bilancei, kuru izdevies panākt mūsu ziemeļu kaimiņiem. Grūti spriest, cik to reāli ir panākt Latvijā tuvākajā laikā, taču mēģināt noteikti vajag.

Ja vēl nesen pārrobežu migrācija ļoti jūtīgs jautājums bija galvenokārt drošības risku uztveres dēļ, tad šobrīd arvien lielākas emocijas uzkurina saimnieciskais aspekts. Nav šaubu, ka imigrācija ir un būs liels ieguvums ekonomikai, taču tās noteikumi ir jāmaina pakāpeniski. Turklāt uzņēmējiem nevajadzētu saistīt ar šo procesu pārspīlētas cerības. Ir arī reālistiski jāvērtē iespējas ar migrācijas palīdzību panākt uzņēmumiem vēlamāku stāvokli darba tirgū.

Latvijā vienmēr būs vajadzīgi gudri un prasmīgi cilvēki no citām valstīm. Viesstrādnieku piesaiste ir notikusi pat ekonomikas visdziļākās krīzes laikos deviņdesmitajos gados. Mūsu darba tirgum kļūstot pievilcīgākam, imigrācija palielinās un turpinās palielināties. Tā sniegs arvien lielāku pienesumu pievienotās vērtības radīšanā.

Taču imigrācija nevar atrisināt visas problēmas. Dažkārt aicinājumi atvieglot darbaspēka ievešanu ir veids, kā uzturēt ilūziju, ka ir iespējams saglabāt situāciju, kas darba tirgū valdīja gandrīz visā pēcpadomju ērā, izņemot 2006.-2008. gadu. Latvija bija vieta, kur augstas kvalifikācijas darbiniekus varēja noalgot par Eiropas kontekstā ārkārtīgi zemām algām. Taču šī situācija nebija ilgtspējīga, jo daļa no šiem cilvēkiem devās prom. Tā kā cilvēku lēmumiem par dzīvesvietas izvēli ir liela inerce, vismaz uz iepriekšējiem nosacījumiem viņus atpakaļ dabūt nevarēs. Varbūt šo situāciju var īslaicīgi atjaunot, ievedot cilvēkus no valstīm, kur apstākļi darba tirgū ir sliktāki. Taču ir piesardzīgi jāizturas pret iespēju šādi atjaunot iepriekšējo darbaspēka izmaksu un kvalifikācijas attiecību. Cilvēkiem, kuriem ar mūsu valsti nav vēsturiskas saites, ir gan vieglāk meklēt labākus nosacījumus kaut kur citur, vai arī jau no paša sākuma izvēlēties citu darbavietu. Turklāt, bremzējot algu līmeņa tuvināšanos ES vidējam, tiks veicināta negatīvas Latvijas iedzīvotāju migrācijas bilances saglabāšana. Tāpēc masveida imigrācija šobrīd ilglaicīgi nesasniegs pat tīri ekonomiskos mērķus.

Pavisam cits stāsts ir tālāka nākotne. Lai novērstu tālāku iedzīvotāju skaita samazināšanos vecuma struktūras efektu dēļ, liela mēroga imigrācija būs nepieciešama. Par to varēsim domāt, kad tiks panākta pozitīva Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju migrācijas bilance. Imigrācija būs vajadzīga arī dzīves kvalitātei, lai sabiedrība būtu jaunāka, dinamiskāka un atvērtāka pārmaiņām. Imigrācijas popularitāte noteikti augs arī tad, ja vēlētājiem izskaidros strādājošo skaita izmaiņu saistību ar viņu personiskajiem ieguvumiem no pensiju sistēmas 1.līmeņa.

Dalies ar šo rakstu