Karjera

Darbs ir pakalpojumos

Didzis Meļķis, 08.07.2015

Kaspars Kauliņš

Foto: Vitālijs Stīpnieks, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Servisa centru veicināšana un plānota imigrācija ir paredzamie ārvalstu investoru ieteikumi Latvijai

Nesen nodibinātā Ārvalstu Investoru padomes Latvijā (ĀIPL) darba grupa par risinājumu apzināšanu un rekomendācijām Latvijas izglītības politikai ar secinājumiem nāks klajā augusta beigās vai septembra sākumā, tomēr gan problēmu, gan to risinājumu lauks lielos vilcienos ir jau skaidrs.

Periodiskus pārskatus un vērtējumus par situāciju dažādās jomās ĀIPL veic ik pa laikam, un par darba tirgu pēdējā tāda bija 2011. gadā. Ir skaidrs, ka problēmas kopš tā laika ir tikai samilzušas, DB saka augsta līmeņa vadītāju meklēšanas kompānijas Pedersen & Partners klientu direktors Kaspars Kauliņš, kurš arī vada ĀIPL izglītības ziņojuma darba grupu. «Cilvēku kļūst mazāk, darbaspēka pieejamība rūk, konkurence palielinās, un tas reāli kavē investīciju piesaisti.»

«Izveidot uzņēmumu ārpus Rīgas, kurā ir vairāk par 20 darbiniekiem, ir ārkārtīgi sarežģīti, jo gluži vienkārši nav cilvēku ar atbilstošu kvalifikāciju,» saka eksperts. «Mēs katrā konkursā sastopamies ar darba tirgus ierobežojumiem.» Tas ir vērojams arī Latvijā samērā attīstītajā ārpakalpojumu jomā, kas mātes vai klientu kompānijām sniedz tehniskas, IT u.c. atbalsta funkcijas. «Šādu kompāniju Latvijā ir samērā daudz, un mēs sastopamies gan ar vadītāju kandidātu deficītu, jo ar starptautisku pieredzi tādu nav daudz, gan ar darbinieku trūkumu, kas prot nepieciešamās svešvalodas, piemēram, skandināvu, vācu un angļu.»

«Tas nav nekas unikāls, un es par to jau esmu runājis pirms desmit gadiem – ka demogrāfiskā un ģeopolitiskā situācija Latvijā un veids, kādā darbaspēks šeit ir strukturēts, nozīmē paredzamu darbaspēka deficītu. Viena no problēmām tajā ir samērā augstais strukturālais bezdarbs – cilvēkiem reģionos nav darba, jo nav attiecīgo nozaru uzņēmumu, un to tur savukārt nav pienācīgi kvalificēta darbaspēka trūkuma dēļ, un tas ir zināms jau labu laiku.»

Vērtējot Latvijas izglītības kvalitāti, K. Kauliņš saka: «Arī par to daudz ir runāts – ko mūsu izglītības sistēma ražo, kas tiek prasīts darba tirgū un kā novērst pretrunas starp šiem diviem. Atbilde uz šo būtu daļa no risinājuma arī strukturālajam bezdarbam. Lai tas notiktu, vajag prognozēt zināma veida darbaspēka nepieciešamību tuvākajā nākotnē, un es ne velti minēju ārpakalpojumu centrus. Ja Latvija izlemtu specializēties un likt uzsvaru uz reģionālajiem servisa centriem, tad cilvēki ir jāsāk tam gatavot tūlīt. Ja orientējamies uz Skandināviju kā potenciālajiem klientiem, tad aktīvāk ir jāveicina skandināvu valodu un attiecīgo tehnoloģiju apguve, lai varētu šādus pakalpojumus sniegt.»

DB jau vairākkārt ir rakstījis par ārvalstu kapitāla kompānijām Latvijā, kas piemērotu kadru meklējumos veic aizbraukušo latviešu reemigrācijas pasākumus. K. Kauliņa vērtējumā tās tomēr ir vien atsevišķas iniciatīvas, bet vēl bez lūzuma efekta. «Arī viesmīlības biznesā ir diezgan daudz gadījumu par ārzemēs strādājušu speciālistu atgriešanos,» viņš piekrīt.

Uz argumentu, ka ārvalstu mātes uzņēmumu servisa centri laikam gan nav augstākās pievienotās vērtības devēji ekonomikai, K. Kauliņš atbild, ka «mēs lolojam ilūzijas, ja domājam, ka spējam šeit piesaistīt investīcijas ļoti augstas pievienotās vērtības ražošanai vai organizēšanai. Būsim reālisti – tā nav, un sākam ar to, kas mums ir pieejams. Turklāt ārpakalpojumu jomā jau iespējas ir ļoti plašas – no vienkāršiem pirmā līmeņa palīdzības zvanu centriem līdz sarežģītam tehnoloģiskajam atbalstam, attālinātai pārvaldībai utt. Tāpēc šai jomā ar kaut ko vienkārši ir nopietni jāsāk.»

Tomēr arī ārpakalpojumu jomā ierobežotais iedzīvotāju skaits neļauj strauji augt un līdz ar to arī veidot infrastruktūru ar kritisko masu nopietnam izrāvienam. «Ja mums šeit būtu pieredzējuši vadītāji, kas prot organizēt ārpakalpojumus, tad varētu vest iekšā darbaspēku vai vadīt no šejienes darbaspēku, kas neatrodas Latvijā. Tas viss ir iespējams, bet ar kaut ko jāsāk. Tāpēc mēs aicinām skatīties uz to, kas ir reāli pieejams, uz tā bāzes plānot, attīstīties un negaidīt, kamēr nez no kurienes šeit piedzims Nokia, kurai vajadzēs cilvēkresursus ļoti augstas pievienotās vērtības radīšanai. Protams, arī tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkstētu palaist garām, tomēr tūlītējai plānošanai ir jārēķinās ar reāli pieejamo.»

Plašāk lasiet rakstā Darbs ir pakalpojums trešdienas, 8.jūlija laikrakstā Dienas Bizness (12.,13.lpp.)!

Komentāri

Pievienot komentāru