Jēdziens «nevainojama uzņēmuma valdes locekļa reputācija» ir tik slidens, ka atstāj vairāk vietas emocionālam slēdzienam nekā objektīvam vērtējumam
Pēc vairāku mēnešu Ekonomikas ministrijas un Pārresoru koordinācijas centra kopīga darba valdība, pēc pašas sniegtās informācijas, beidzot ir akceptējusi ārkārtīgi būtisku kritēriju valsts pārvaldes darba uzlabošanai. Turpmākajiem valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļiem būs jāiztur sīvs atlases kritērijs, proti, šādus amatus nākotnē varēs ieņemt tikai indivīds ar nevainojamu reputāciju. Tas, ka labās reputācijas kritērijs ir, lai nebūtu sodāmības par tīšu nodarījumu vai kriminālprocesa ietvaros atņemtas tiesības veikt komercdarbību, ir samērā pašsaprotami. Taču tālākie nevainojamas reputācijas noteikšanas kritēriji arvien vairāk izplūst un noslēdzas ar absolūtu kroņa numuru: «Valdes vai padomes locekļa kandidāts ir uzskatāms par personu ar nevainojamu reputāciju, ja nav pierādījumu, kas liecinātu par pretējo.»
Šis teikums, kas paver visplašākās iespējas interpretācijām, var kalpot par iznīcinošu argumentu gan gadījumos, kad kāds nevēlams pretendents ir jāizgāž, gan tad, ja kāds vēlams ir jāpieņem. Ja ar kriminālu vai administratīvu konkrētā pretendenta sodāmību viss ir skaidrs – tā vai nu ir, vai nav, tad viss pārējais ir ierindojams «patīk», «nepatīk» vai «viena tante teica» kategorijā. Turklāt gadījums, kad neviens par konkrēto cilvēku neko nesaka, var izrādīties visbīstamākais, jo liecina vien par to, ka cilvēks nekādus būtiskus un atbildīgus lēmumus savā līdzšinējā karjerā nav pieņēmis. No reputācijas viedokļa šāds pretendents ir tīrs un balts kā tikko dēta vistas ola, taču diemžēl arī citādi vismaz pagaidām ir pilnīga nulle. Vai šāds būtu turpmāk ideālais Latvijas valsts kapitālsabiedrības vadītājs?
Daudzas valsts kapitālsabiedrības pārstāv Latvijas tautsaimniecībai stratēģiski svarīgas nozares. Ir absolūti skaidrs, ka šādu uzņēmumu vadība nevar būt mācību poligons, tie ir jāvada jomas profesionāļiem. Ja konkrētais pretendents tiešām ir savas jomas profesionālis, visticamāk, viņa viedoklis kādreiz būs bijis pretrunā ar viena otra vadošā politiķa idejām. Vai tas ir arguments, ka viņa reputācija automātiski ir slikta? Ja cilvēks jau reiz ir vadījis atbilstoša lieluma un nozīmes uzņēmumu, tad, visticamāk, ir bijis iesaistīts arī publiskajos iepirkumos, kuros kāds cits ir palicis neapmierināts. Vai šī neapmierinātība ir kritērijs reputācijai? Cilvēciskā attieksme pret kādu ir stiepjams jēdziens, turklāt – kura tad būs tā augstākās patiesības instance, kas pēc neeksistējošas reputācijas formulas atsijās reāli problemātiskos pretendentus no tādiem, kam vienkārši ir savs mugurkauls? Vai tie būs tie paši politiķi, kas jau gadiem kopuši «šofera dēlu un meitu» kultūru un izbijušu politiķu miera ostu oāzi valsts kapitālsabiedrībās? Ja tas ir tā, tad jāsecina, ka ar pompu un publisku lepošanos valdībā pieņemtā instrukcija valsts kapitālsabiedrību vadītāju atlasei nav nekas vairāk par kārtējo priekšvēlēšanu dīvainību, kurai ir vieta uz slavenās nagliņas.
Uzņēmumu vadībā svarīga ir konkrētā pretendenta izpratne par to, kas viņam būs jādara, kā arī iepriekšējā darba pieredze un rezultāti. Ja savā līdzšinējā uzņēmējdarbībā pretendents var uzrādīt adekvātus sasniegumus un panākumus, tie izsaka daudz vairāk par kāda subjektīvo viedokli par šo cilvēku.
Nebūtu arī slikti, ja valsts institūcijas, sapņojot par valsts uzņēmumu vadītājiem ar nevainojamu reputāciju, paralēli pievērstos taisnīgai viņu atalgojuma noteikšanai. Citādi sanāk tā, ka valsts tautsaimniecībai visnozīmīgāko uzņēmumu vadītāji, kas valsts budžetam turklāt vēl nodrošina vislielākās dividendes, algā saņem būtiski mazāk kā tāda valsts uzņēmuma vadītāji, kuru vadītie uzņēmumi valsts naudu tikai tērē. Un, ja šāda valsts stutēta uzņēmuma vadītājs izrādās ārzemnieks, tad viņa alga nereti vispār zaudē jebkādu sakabi ar Latvijas realitāti. Tas liecina vien par to, ka pēc vairāk nekā 20 neatkarības gadiem joprojām dzīvojam klišejās – ja ārzemnieks, tātad automātiski labāks par vietējiem.
