Gandrīz piektdaļu no savos datoros ievietotajām programmatūrām, pašvaldības lieto nelikumīgi vai arī nespēj pierādīt to izmantošanas tiesības. Pie šāda secinājuma, veicot revīzijas, nonākusi Valsts kontrole (VK), tādējādi kārtējo reizi apgāžot stereotipu, ka lielākie grēkotāji teju visās jomās ir privātajā sektorā strādājošie.
Visticamāk, sagaidāms, ka viena otra pašvaldība vēl mēģinās pierādīt, ka VK neatšķir datoru no kalkulatora, nevis domes darbinieki kaut ko pārkāpuši. Tāda vienkārši ir līdz šim ierastā prakse. Tomēr pamatproblēma ir skaidra – tā vai citādi lielā daļā pašvaldības iestāžu ir nonākušas IT programmas, par kurām nauda nav samaksāta. Šajā situācijā rodas loģisks jautājums – kas notiks tālāk?
Redz, vispār jau runa ir nevis par formālu nepilnību, kas būtu jānovērš un mierīgi jādzīvo tālāk, bet gan konkrētiem pārkāpumiem. Ja kaut kas tāds tiktu konstatēts privātā uzņēmumā, diezgan droši var teikt, ka jau būtu sastādīts protokols, vainīgajai kompānijai liekot samaksāt paprāvu summu soda veidā. Būtu tikai taisnīgi, ja šāds pats princips tiktu piemērots arī pašvaldības iestādēm, ņemot vērā jau labi sen definēto postulātu – viens likums, viena taisnība visiem! Savukārt tālāk jau jārunā par ačgārno atbildības sistēmu, kāda diemžēl Latvijā ir pastāvējusi visu laiku. Proti... Pieņemsim situāciju, ka teju jebkura atbildīgā valsts institūcija konstatētu – IT programmatūru nelegāli izmanto pilsonim Jānim piederošs uzņēmums X. Tādā gadījumā ātri vien tiktu apreķināts Jānim un viņa kompānijai maksājamais soda naudas apmērs, kas arī tiktu samaksāts. Naudu ņemot no personīgās vai uzņēmuma kabatas, sodu jebkurā gadījumā samaksātu Jānis. Ar pašvaldību situācija ir pavisam citāda – ja būs jāmaksā sods, konkrētā pašvaldība to, protams, samaksās. Tomēr reālais maksātājs būs nevis amatpersona, kura pieļāvusi attiecīgo problēmu, bet gan konkrētās pašvaldības nodokļu maksātāji.
Šeit arī slēpjas problēmas sakne – lai ko «sastrādātu» daži konkrēti cilvēki valsts vai pašvaldību iestādēs, maksā nevis konkrētie vaininieki, bet gan visi nodokļu maksātāji. Kamēr šāda absurda sistēma pastāv, nav arī jābrīnās, ka lielā daļā pašvaldību un tām pakļautajām iestādēm ir vienalga, ar kādu programmatūru darbinieki strādā. Ja vēl būtu konstatēts, ka šāda problēma pastāv divās trīs pašvaldībās, varētu teikt, ka atsevišķi darbinieki, vieglprātīgi būdami, to ir uzinstilējuši savam datoram, bet sistēmas administrators to tīri cilvēcīgi nav pamanījis. Bet, ja šādas programmatūras lietošana konstatēta piektdaļā pašvaldību, tas jau liecina par kompleksu problēmu, ko vēl varētu nodēvēt par sistemātisku nolaidību.
Protams, var piekrist viedoklim, ka, strādājot ekonomiski grūtos apstākļos, pašvaldībām nepietiek naudas visam, kam vajadzētu. Tomēr tādā gādījumā atkal jāatgriežas pie jautājuma par to, ka privātajā sektorā strādājošie uzņēmumu vadītāji nevar atļauties paziņot – ziniet, visam naudas nepietika, tāpēc šo to lietojam, par to nesamaksājot īpašniekiem...
