DB Viedoklis

Db viedoklis: Sitiens pa ēnu ekonomiku ar lielveikala lojalitātes karti

Dienas Bizness, 29.02.2012

Karikatūra: Agris Liepiņš, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(395).jpg

Dzirdot dažādu valsts iestāžu ieceres, laiku pa laikam rodas sajūta, ka Latvijā ir izsludināts konkurss par absurdākās idejas paušanu, apsolot balvā kaut ko tiešām vērtīgu. Lai uzskaitītu visus prāta stumšanas stūrī piemērus, ko Latvija piedzīvojusi pēdējo pārdesmit gadu laikā, ar vienu avīzes numuru droši vien izrādītos par maz.

Tāpēc vietas taupīšanas nolūkos pievērsīsimies tikai pēdējam «šedevram» - VID ir iecerējis kontrolēt personu naudas plūsmu, izmantojot lielveikalu rīcībā esošos datus saistībā ar dažādām lojalitātes programmām, izsniegtajām klientu kartēm un tamlīdzīgām lietām.

Idejas sakne, protams skaidra - pārbaudīt, vai pilsonis X, kurš oficiāli saņem minimālo algu, mēnesī līdzās savai mājai esošajā lielveikalā nenotērē pa simt latiem mēnesī. Tātad, ja tiek noskaidrots, ka šis pilsonis X saņem pārsimt latus mēnesī «uz papīra», bet vienā lielveikalā par pārtiku vien notērē vairāk, nemaz jau nerunājot par to, ka viņam vajag veikt arī komunālos un vēl šādus tādus maksājumus, pie šāda iedzīvotāja varētu ierasties atbildīgo iestāžu darbinieki un bezkaislīgi paprasīt - kur ņēmi naudu?!

Tikai acīmredzot neviens nav padomājis, kā veidojas lielveikalu datu bāzēs esošie personas dati.

Redz, anketā, kas parasti ir jāaizpilda, lai kļūtu par lielveikalu lojalitātes programmas klientu, principā var sarakstīt zilus brīnumus, uzdodoties par kaimiņiem, pasaku varoņiem un sabiedrībā populāriem cilvēkiem - tur sarakstītā atbilstību realitātei tāpat neviens īsti nepārbauda. Galvenais, lai būtu norādīta kaut cik precīza dzīvesvietas vai e-pasta adrese, lai attiecīgā kompānija zinātu, kur sūtīt savus reklāmas materiālus, bet, kas ir to saņēmējs - Jānis Bērziņš, Ivans Ivanovs vai Džons Džonsons, - tām ir vienalga. Tāpat jāņem vērā, ka nereti vienu lojalitātes karti mēdz izmantot visa ģimene. Piemēram, to var būt izņēmis ģimenes opis, bet realitātē var lietot viņš pats, viņa sieva, bērni un vēl arī mazbērni. Protams, var pārmest tirgotājiem, ka viņi pieņem lojalitātes kartes no klientiem, kuras viņiem nemaz nepieder, bet tāpēc jau iegūtie dati nekļūs kaut cik objektīvāki.

Rezultātā, apkopojot kādas lojalitātes kartes datus, VID var nonākt pie slēdziena, ka tā pieder pensionārei Sniegbaltītei, kura pēdējā mēneša laikā ir iegādājusies pārtiku 400 Ls vērtībā, vienu alus kasti, kā arī ledusskapi, bet viņas ģimenes locekļi - visi strādājoši cilvēki - nav pirkuši vispār neko. Un kāda jēga?! It īpaši jau ņemot vērā, ka varētu būt teju neiespējami izskaitļot, cik lojalitātes kartšu ir katram mūsu valsts iedzīvotājam. Var jau saprast - valsts iestādēm ir jārada priekšstats, ka tās azartiski cīnās pret ēnu ekonomikas izplatību Latvijā. Taču tas nenozīmē, ka būtu jārīko pasākumi, kas liek bažīties par savu datu drošību iedzīvotājus, kuri minētās anketas aizpildījuši korekti, dzīt izmisumā tirgotājus, kā arī vienkārši smīdināt tos, kas pat teorētiski nevar būt iesaistīti šajā absurdā. Un diez vai tas ir labākais veids, kā tērēt VID resursus.