Laiku pa laikam Latvijas politiķiem ir uznākusi vēlme būt svētākiem par Romas pāvestiem, it īpaši gadījumos, kad runa ir par priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošanu. Nereti gan tas ir beidzies ar stipri vien pajocīgiem likumdošanas projektiem, mēģinot īstenot labi zināmo principu – «iegriezt» konkurentiem, bet pasaudzēt sevi.
Kaut kas amizants ir sanācis arī tagad, mēģinot ierobežot reklamēšanās apjomus pirms vēlēšanām. Proti, bija iecere noteikt, ka 30 dienas pirms Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām būtu aizliedzama reklamēšanās televīzijā, radio, ka arī izmantojot vides reklāmu stendus. Kas no tā visa sanāca? Pilnā nopietnībā tika pieņemts lēmums, ka 30 dienas pirms vēlēšanām politiskajām partijām aizliegts reklamēties televīzijā. Ideja par latu, bet izpildījums nav pat santīma vērts.
Pirmkārt, šāds risinājums ir uzskatāms par diskriminējošu. Rodas jautājums – kāpēc gan vienā vietā reklāmas var būt, bet citā – ne? Otrkārt, acīm redzami nav ņemts vērā, ka balotēšanās metodes pirms Saeimas un pirms pašvaldību vēlēšanām būtiski atšķiras. Respektīvi, iznāk, ka pirms pašvaldību vēlēšanām jaunais ierobežojums ir domāts tikai Rīgai, jo politiskajiem spēkiem, kas balotējas, piemēram, Rēzeknē, Saldū vai Jēkabpilī, principā nav nekādas nepieciešamības reklamēties televīzijas kanālos, tam tērējot visnotaļ pieklājīgas naudas summas. Treškārt, jāatzīst, ka šāda veida politreklāmu ierobežojumi tik ilgu laiku pirms vēlēšanu datuma teju garantēti novedīs pie tā dēvētās slēptās reklāmas aktivizēšanās. Jau līdz šim visnotaļ ierasta bija parādība, ka tieši īsi pirms vēlēšanām dažādi politiķi aktivizējās, piedaloties televīziju rīta intervijās, gatavojot pusdienas TV kameru priekšā un visādi citādi izrādoties. Jārēķinās, ka, ieviešot dzīvē minēto ierobežojumu, šādu slēpto reklāmu īpatsvars var pieaugt ģeometriskā progresijā. It kā jau politiķi nemaz nereklamēsies – viņi tikai piedalīsies raidījumos, kuros viņus būs uzaicinājuši to veidotāji, un nevienas partijas grāmatvedībā netiks uzrādīts, ka par šādu «zīmēšanos» kādam ir maksāts. It kā jau viss būs kārtībā, reklāmu apjoms būs samazinājies, taču realitātē reklamēšanās rullēs pilnā sparā, un gudras galvas atkal kaut ko varēs prātuļot par trešo partiju iesaistīšanos kampaņās, par necaurspīdīgu priekšvēlēšanu procesu un tamlīdzīgiem aspektiem. Protams, neaizmirstot pieminēt arī faktu, ka, izrēķinot jauno korupcijas uztveres indeksu dažādās pasaules valstīs, noskaidrojies, ka Latvijā situācija šajā jomā ir pietiekami draņķīga.
Protams, nav šaubu, ka priekšvēlēšanu procesam katrā valstī ir jābūt stingri reglamentētam, un nedrīkst būt tā, ka katrs kandidāts savu bildi līmē visur, kur vien ienāk prātā, un izliekas, ka sportista plakāts ar «pareizo» numuru uz krekla, gozēdamies pa visu galvaspilsētu, nereklamē vispār neko. Tomēr šai kārtībai ir jābūt loģiskai un arī vienkārši kontrolējamai. Pretējā gadījumā arī turpmāk būs jārēķinās ar sen zināmo patiesību, ka katrs aizliegums rada vismaz pāris instrumenti, kā to apiet.
