Zināt zinu, bet neteikšu — aptuveni tā varētu raksturot šābrīža Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča rīcību attiecībā uz jauna ģenerālprokurora amata kandidāta izvirzīšanu.

Protams, izvēlēties cilvēku šādam amatam ir ļoti atbildīgs solis, ko nevar veikt vienā vai divās dienās — tam ir vajadzīgs laiks. Taču laika jau nu Bičkovičam ir bijis atliku likām.

Pirmkārt, jau trešo reizi izvirzot ģenerālprokurora amatam Jāni Maizīti, vajadzētu būt arī tā saucamajam plānam «B». Otrkārt, kopš Maizīša kandidatūras noraidīšanas Saeimā līdz viņa pilnvaru termiņa beigām arī pagāja zināms laiks, ko arī varēja izmantot jauna kandidāta meklēšanai. Treškārt, nevarētu teikt, ka Bičkovičs Latvijas tieslietu sistēmā strādātu pirmo nedēļu un tāpēc viņam tā īsti nebūtu ne jausmas, kam ko var, bet kam — nevar uzticēt. Turklāt Latvija nav tik liela valsts, lai tieslietu sistēmā ilgstoši strādājoši cilvēki nesaprastu, kas ir kas.

Tas viss ļauj domāt, ka Bičkovičs kaut ko gaida, un jautājums ir — ko tieši? Iespējams, tiek gaidīts, lai pret Maizīti negatīvi noskaņotie politiķi pārdomā un viņa kandidatūru varētu virzīt vēlreiz. Tikpat labi nav izslēgts, ka Bičkovičs gaida rudenī paredzētās Saeimas vēlēšanas, lai varētu ģenerālprokurora iecelšanu uzticēt jau jaunajam parlamenta sastāvam. Taču nevienā no šiem abiem gadījumiem netiek atrisināta galvenā problēma ģenerālprokurora ievēlēšanas sakarā — šis process ir un paliek pārpārēm politizēts.

Nu kāda gan starpība, kurš Saeimas sasaukums ievēl jauno ģenerālprokuroru — šis vai nākamais? Neakarīgi no Saeimas sastāva, ģenerālprokurora ievēlēšanā liela loma ir politiskajam tirgum, ieinteresētībai utt. Starp citu, identiska situācija ir arī saistībā ar tiesnešu ievēlēšanu. Tādējādi katru reizi pēc šādu amatpersonu ievēlēšanas pamatoti var jautāt — cik politiski neitrāls ir konkrētajā amatā ieceltais cilvēks?! Piemēram, attiecībā uz pieminēto Maizīša atkārtoto neievēlēšanu ģenerālprokurora amatā jau ir visai skaidri pateikts, ka problēma ir bijusi nevis viņa darba kvalitāte vai tamlīdzīgi faktori, bet gan politiskie procesi, kas attīstījušies attiecīgajā laikā. Ir nepieņemami, ka galvenais faktors, balsojot par ģenerālprokuroru, ir nevis viņa profesionalitāte, bet gan kaut kādi procesi.

Līdz ar to ir skaidrs, ka sistēma, kad šāda ranga amatpersonas vēl politiķi, sevi ir pilnībā izsmēlusi. Ir pienācis pēdējais laiks Latvijā dibināt profesionāļu kolēģiju, kurā būtu pārstāvēti tiesneši, prokurori, tieslietu speciālisti utt., bet noteikti ne politiķi. Šādai institūcijai tad arī būtu jāapstiprina darbā ģenerālprokurors, tiesneši, Augstākās tiesas tiesneši utt. Attīstot šādu pieeju, Latvijā tiešām būs iespējams runāt par tiesiskuma stiprināšanu, kā arī neatkarību, risinot dažādas lietas.

Savukārt, turpinot pastāvēt pašreizējai sistēmai, kad attiecīgos jautājumus izlemj 100 politiķi, faktiski par jebkuru jauniecelto (kad tas beidzot notiks) ģenerālprokuroru varēs jautāt — cik lielā mērā viņš ir politiski neitrāls?!