66 lati – tik liela summa, atbilstoši CSP aplēsēm, pērn ir pietrūkusi nepieciešamo izdevumu segšanai ik mēnesi uz vienu mājsaimniecības locekli. Protams, šī summa ir vidējais aritmētiskais rādītājs, jo realitātē vienai daļai iedzīvotāju pēc ikdienišķo tēriņu segšanas noteikts līdzekļu apjoms vēl paliek pāri, bet otra daļa grimst mežonīgos parādos.
Jāatzīst, ka šādus datus nevar uzskatīt par pārsteidzošiem, ņemot vērā pēdējā laikā valsts tautsaimniecībā notiekošos procesus. No vienas puses, arvien vairāk pieaug summas apmērs, ko patērētāji kopumā nav samaksājuši, piemēram, par siltumenerģiju. No otras puses, teju uz katra stūra savus pakalpojumus piedāvā dažādi ātro kredītu izsniedzēji un lombardi. Principā atkal jau var teikt, ka mūsu ekonomika lielā mērā turas uz aizlienētas naudas pamatiem. Vienīgi tā dēvētajos treknajos gados ekonomiku pārsvarā sildīja hipotekārie kredīti un līzings dārgu auto iegādei, bet tagad daudzi ņem ātros kredītus vai ieķīlā lombardā savu mobilo telefonu, lai «izvilktu» līdz algai. Arī šajā gadījumā, visticamāk, ir sagaidāms, ka vienā brīdī šis ātrās kreditēšanas burbulis kaut kad plīsīs, tomēr iedzīvotājiem tas lietas būtību nemaina – kā zināms, bankrotējot kreditētājam, aizņēmēja saistības nekur nemēdz pazust. Tiesa, statistikas dati liecina arī par iekšējā patēriņa palielināšanos, taču arī tam ir pāris izskaidrojumu, kuriem ir stipri vien mazs sakars ar optimismu par nacionālās tautsaimniecības attīstību. Pirmkārt, ir palielinājies korporatīvā pieprasījuma apjoms. Var teikt, ka dāsnākas jeb tērēt gribošākas ir personas, kuru maki krīzi tā īsti nav izjutuši. Otrkārt, jāņem vērā, ka izmaksas pēdējā gada laikā ir palielinājušās tieši svarīgākajās pozīcijās. Maksa par energoresursiem ir palielinājusies, pārtikas cenas ir cēlušās, nekustamā īpašuma nodokļa veidā maksājamās summas augušas utt. Tātad «vidējais» latvietis nevis vairāk pērk, bet gan dārgāk maksā, savukārt statistikas datu apkopotāji redz, ka ekonomikā tiek iepludinātas arvien lielākas summas. Vienkārši sakot, ir izveidojušās pamatīgas šķēres starp iedzīvotāju ienākumu un izdevumu pieaugumu. Proti, izdevumi pēdējā gada laikā ir auguši pamatīgāk nekā ienākumi.
Šāda situācija nav tikai unikāla Latvijas parādība. Respektīvi, situācija, kas lielā mērā atgādina savulaik slaveno Amerikas ekonomikas lielo depresiju, ir daudzās Eiropas valstīs. Tas patērētājiem sarežģī dzīves apstākļus kaut vai tāpēc, ka arvien grūtāk kļūst izvēlēties vietu, kurp emigrēt. Savulaik slavenā formula – jābrauc uz Īriju, lai sapelnītu naudu, ko sūtīt mājās – jau sen vairs tā īsti nedarbojas.
Citiem vārdiem sakot, gan Latvijas, gan Eiropas un, iespējams, arī pasaules kontekstā ir nepieciešams kāds radikāls pavērsiens, kas mainītu ekonomiskās attīstības gaitu. Savukārt pēdējo gadu laikā tikai vairojas to Eiropas valstu saraksts, kurām ir vajadzīga starptautiskā finansiālā palīdzība, tādējādi neļaujot tirgum kopumā nostāties uz kājām.
