Droši vien visi ir pamanījuši, ka depozītu likmes bankās jau kādu laiku ir līmeņos, ko mēs visi iespējams nedaudz esam piemirsuši vai šķietami pielāgojušies šai situācijai, bet jaunākā paaudze, kurai šajos grūtos laikos, cerams, ir ko uzkrāt, nekad nav redzējuši.
Jūlijā apritēs gads, kopš Eiropas Centrālā banka (ECB) sāka neierasti drosmīgi un vēsturiski visātrākos tempos celt bāzes likmes, kas tagad nu jau ir 4% līmenī. Pēdējo reizi tādos augstumos tās bija tālajā 2008. gadā. Tā kā depozītu likmes iet roku rokā ar ECB bāzes procentlikmēm, komercbankas nevarēja nereaģēt. Tās nedaudz nogaidīja, vēloties pārliecināties, ka ECB uzņemtais temps un plāni nav tikai īstermiņa reakcija un nu ir gatavas maksāt saviem klientiem daudz “pieklājīgākus” procentus par naudas turēšanu kontos.
Atbilde uz jautājumu “kāpēc tā notiek?” gandrīz visiem ir skaidra un zināma – inflācijas atgriešanos nevarēja nepamanīt. Mums vajadzētu saprast, ka centrālām bankām inflācijas rādītāji ir galvenais faktors procentlikmju noteikšanā. Tas, ka šoreiz ilgtermiņa risinājumi inflācijas apkarošanā ir politiķu, nevis baņķieru rokās diemžēl ir sekundāri. Prakse un dzīves pieredze atļauj ar lielu varbūtību prognozēt, ka centrālās bankas nemainīs rīcību līdz kaut kas “nelūzīs” – ekonomika kopumā, nekustamā īpašuma cenas, finanšu tirgus. Jārēķinās, ka inflācijas (kā arī deflācijas) periodi ir parasti ilgstoši – tie ir vairāki gadi, biežāk pat gadu desmiti.
Šodienas finanšu politika salīdzināma ar 1940. gadu
Daudzi izmanto 1970. gadu piemēru kā monetārās politikas paraugu cīņā pret inflāciju, taču 70. gados, pieaugot inflācijai, centrālās bankas paaugstināja procentu likmes, jo varēja to atļauties darīt. Toreiz kopējais parāds pret IKP bija ļoti zems, tāpēc Federālā rezervju sistēma (FRS) varēja paaugstināt likmes līdz 15%, neizraisot plašu bankrotu vilni. Nav jābūt ECB prezidentam, lai saprastu, ka mūsu laiki nebūt nav līdzīgi 1970. gadiem – fiskālās un monetārās politikas ziņā vairāk atgādinot pagājuša gadsimta 40.-50. gados ar milzīgiem valstu deficītiem un parādiem, nerunājot par kara un pēc kara sociāliem un politiskiem momentiem.
Cik sāpīgas mājsaimniecībām un biznesiem ir tekošas eiro procentlikmes ap 4%? Cik sāpīgas tās būs pie 5%, 8%, 10%? Kur ir tas lūzuma punkts, kad mājsaimniecības nespēs vairs tikt galā ar hipotekārā kredīta maksājumiem, vai biznesi apkalpot savus parāda maksājumus vai celt algas? Man liekas, ka šis punkts ir drīzāk tuvu, nekā tālu. Daudzi faktori rāda, ka šis lūzuma punkts jau ir pienācis. Ja ne mums, tad dažām citām ES un pasaules valstīm. Runas par algu kāpumu ir tikai runas – algu kāpums ir vienkārši novēlota reakcija uz tiešām šausminošiem inflācijas cipariem pēdējos gados, nevis otrādi, tāpēc es neieteiktu politiķiem un finanšu ekspertiem “kaitināt” cilvēkus, mēģinot pārlikt atbildību par notiekošu uz darba tirgu.
“Pārejoša inflācija” – utopiska ilūzija
Cik tad ilgi turpināsies likmju kāpums? Jāsaka, ka man prognozēt nepatīk (un ar katru nostrādātu gadu šī nepatika “pieaug ģeometriskā secībā”). Kā teica Džims Krāmers, kuru finanšu tirgus dalībnieki izjoko visbiežāk par jebkuru citu man zināmu tirgus ekspertu/investoru: “Mēs visi tik bieži kļūdāmies, ka mani pārsteidz tas, ka mums vispār var būt pārliecība par turpmāko lietu virzību. Bet mums tas ir jādara.” Varu atļauties runāt tikai par to, kur pašam ir kaut kas “likts uz spēles”, un prognožu ziņā paļaujos, ar zināmu ticības pakāpi, tikai uz cilvēkiem, ekspertiem, institūcijām, kuriem “prognozēšanas pieredze vai vēsture” ir pozitīva, man zināma vai pārbaudāma. Piemēram, ja kāds eksperts vēlas mani pārliecināt, ka inflācija ir gandrīz kā apkarota, un cenas drīz jau atgriezīsies tur, kur tās bija pirms 2021. gada (nerunājam par dažu preču cenām, kuras auga paraboliski, kā, piemēram, zāģmateriālu cenas), kad vienlaikus daudzi pasaules mēroga uzņēmumi paaugstina cenas augstāku izmaksu un izejmateriālu cenu dēļ, es tomēr ticēšu biznesmeņiem un viņu rīcībām, jo finanšu eksperti vēl pāris gadus atpakaļ ar līdzīgu pārliecību runāja par “pārejošo inflāciju” un citām tolaik populārām tēmām.
Tāpēc atbilde uz jautājumu, ko visai bieži dzirdu, t.i. “cik tad tālu vēl šīs likmes cels?”, ir diezgan vienkārša – kamēr centrālās bankas sapratīs, ka kaut kas drīz “plīsīs”. ASV Federālo rezervju sistēma jūnijā nolēma “uztaisīt pauzi” bāzes likmju celšanas ciklā, vienlaikus apsolot, ka tas vēl turpināsies. Vēsturiski, tomēr, tas nozīmē cikla beigas. ECB vēl ir gatava turpināt rīkoties agresīvi, solot mums vēl kādu 0.5% pieaugumu tuvākajā laikā. Tomēr tas ir tuvāk secinājumam, ka likmes ir tuvu saviem (vismaz lokāliem) maksimumiem, nevis tam, ka mēs varam sagaidīt likmes tuvu kādiem 7-8%.
Cits jautājums ir “kas notiks tālāk?”. Vai mums būs jāsadzīvo ar likmēm 4-5% robežās vēl vairākus gadus? Manuprāt, loģika šeit ne ar ko neatšķiras no iepriekšēja paragrāfa loģikas. Papildus es vēl paturētu galvā politisko aspektu (ekonomikas vājināšanas / recesijas moments ir pats par sevi saprotams) – naiva šķiet doma, ka centrālās bankas ir tik neatkarīgas, kā tām pašām patīk uzskatīt, un kara, pēckara gadi tam ir ļoti labs piemērs. 40.-50. gados inflācijas bieži “plosījās” virs 10% radītājam, tomēr likmes palika tuvu nullei, un ne tikai tāpēc, ka tā nolēma FRS galva. Neaizmirsīsim arī, ka nākamgad notiks prezidenta vēlēšanas ASV, un vēsture vēl nezin nevienu prezidentu, kurš vēlētos augstās procentu likmes.
