Dzīvesstils

FOTO, VIDEO: Brīvdabas muzejā moderno tehnoloģiju nav un nebūs

Ilze Žaime, 22.08.2019

Jaunākais izdevums

Modernās tehnoloģijas mūsdienās ir sastopamas ik uz soļa un arī muzejos tās ir kļuvušas par veidu, kā piesaistīt apmeklētāju uzmanību, it sevišķi, ja runa ir par bērniem un jauniešiem. Taču Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs (LEBM) ir pret moderno tehnoloģiju ieviešanu, saglabājot muzeju kā vietu, kur no tehnoloģijām var «aizbēgt».

Muzeja galvenais mērķis ir «saglabāt un nodot informāciju tālāk nākamajām paaudzēm. Tāpēc mēs esam ļoti atvērti gan skolēniem, gan arī studējošiem», stāsta muzeja direktores vietniece attīstības jautājumos Kristīne Kūla.

Brīvdabas muzejs ir ģimenēm draudzīga vieta. To apmeklē gan lielas tūristu grupas, gan pašmāju iedzīvotāji, kas vēlas izzināt vēsturi un senču senās paražas. Muzejs īpaši esot iecienīts jaunu ģimeņu ar bērniem vidū, no kurām tieši krievvalodīgie izrāda lielāko interesi. «Viņi nāk iepazīt Latvijas kultūru un ieraudzīt Latvijas laukus, savukārt latvieši šādas mājas jau ir redzējuši savos laukos. Latviešu ģimenes Brīvdabas muzeju uztver ierastāk un vairāk te ciemojas skolas laikā,» stāsta K.Kūla. Speciāli bērniem muzejā ir īpaši noteikumi, kā, piemēram, bērni drīkst iebraukt teritorijā ar riteņiem.

Jautāta par moderno tehnoloģiju ieviešanu Brīvdabas muzejā, muzeja pārstāve Harita Maniņa stāsta: «Tas šķiet kā kaut kas ļoti ierasts - jo, kas tas ir - muzejs bez mūsdienīgām tehnoloģijām? Tai pat laikā katram muzejam ir cits pievilkšanās spēks. Un mūsu muzejā tehnoloģijas nav tās, ko cilvēki meklē. Šeit viņi meklē pilnīgi pretējo.» Muzeja pārstāves norāda, ka cilvēku tendence bēgt no pilsētām, atrodoties drošā un aizsniedzamā vidē, kāds ir arī Brīvdabas muzejs, raisa apmierinātību ar pašām pamatvērtībām, ko šeit var no jauna iepazīt. Dabiskā vide, brīva no tehnoloģijām, ir tā, pēc kā cilvēki ilgojas un novērtē.

K. Kūla norāda: «Brīvdabas muzeji, atšķirībā no telpu muzejiem ir sajūtu muzeji paši par sevi. Šeit cilvēki nāk meklēt sajūtas, kā tas ir bijis tad, kad šī ēka ir bijusi. Apmeklētāji, arī mazi bērni, uzdod jautājumus, ieraugot priekšmetus - kas tas ir un ko ar to darīja? Speciālas atrakcijas, planšetes, iespējams, varētu strādāt, bet diez vai ar lielu atdevi.» Skolēni, kas ierodas muzejā skolotāju pavadībā, vispirms noklausās informatīvo daļu, bet tālāk izbauda kādu no daudzām speciāli izstrādātām programmām, kā arī nododas rotaļām. Muzejs piedāvā programmas, kas vērstas uz amatniecības iepazīšanu, citas - uz konkrētu novadu iepazīšanu. Ir programmas veltītas piena apstrādei. Skolēni ar skolotājiem katru gadu var atgriezties muzejā un iepazīt jaunas programmas, kas būs atbilstošas konkrētai vecuma grupai. Tā kā muzejā ik pa laikam mainās arī darbinieki, jaunie vadītāji nāk ar svaigām idejām un piedāvāto aktivitāšu klāsts paplašinās un attīstās.

Vairāk par programmām bērniem stāsta H.Maniņa: «Populārākās programmas, ko skolēni vai skolotāji izvēlas, ir tieši tās, kurās skolēns var darīt to, ko viņš nevar darīt mājās. Piemēram, mājās viņš var spēlēt datorspēli. Šeit viņš nāk izmēģināt, ko nozīmē aust, virpot, uztaisīt biezpienu vai ko nozīme mazgāt veļu - nevis nospiežot pogu, bet ar oglēm pēc senām metodēm. Skolēni nāk darboties un izmēģināt lietas, kuras mēs esam piemirsuši». Šādas ekskursijas tiek papildinātas arī ar rotaļām. «Tas viņiem izraisa vislielāko sajūsmu - tad bērni ir gatavi muzejā kaut vai pavadīt visu nakti. Ja rotaļas ir par vilkiem - katrs grib būt vilks vai zaķis. Katrs grib būt šī dabiskā pamatvērtība, neviens negrib būt planšetdators.» Labs piemērs rotaļām esot «Ganu spēles» - tās ir seno laiku spēles, un, lai sāktu spēlēties, vispirms ir jāiepazīst dažādi rīki, vēlāk seko rotaļas un skriešana. «Daži bērni pirmo reizi ierauga vāveri vai arī pirmo reizi sāk lasīt čiekurus. Un, ja vēl kāds zaķis nocilpo garām gar muzeju, tad vispār diena ir izdevusies,» stāsta H.Maniņa.

Šādas programmas un rotaļas ir pieejamas ikvienam, taču, lai tās izbaudītu, jārēķinās ar savlaicīgu rezervāciju, kā arī interaktīvās ekskursijas cenu. Tam iemesls ir tas, ka interaktīvām ekskursijām ir īpaši jāgatavojas, piemēram - pirms piena apstrādes nodarbības zemniekiem ir jāizslauc piens un jāpiegādā tas muzejam. K.Kūla norāda, ka, tā kā muzejs atrodas ārpus galvaspilsētas centra, apmeklējumu parasti nākas speciāli ieplānot jebkurā gadījumā.

Lai rūpīgāk izvērtētu nepieciešamību pēc modernajām tehnoloģijām, muzeja vadība ir arī uzklausījusi kolēģu pieredzi no ārvalstu brīvdabas muzejiem un ir secinājusi, ka tās šeit īsti neiederas. Tās tiek izmantotas aizkulisēs, veicot muzeja priekšmetu digitalizēšanu, pētīšanu, kā arī saglabāšanu. Muzeja pārstāve H.Maniņa uzsver, ka materiālo vērtību saglabāšana spēlē lielu lomu - «daudziem rodas iespaids, ka muzejs te ir nolikts un tā tas te stāv. Būtībā mēs katru dienu strādājam pie tā, lai saglabātu ne tikai šo ideju, bet pašu muzeju fiziski».

H.Maniņa ir pārliecināta, ka nav izgudrota ideālā vieta, kas patiks visām gaumēm. «Mēs esam ieņēmuši savu nišu un esam vieni no retajiem, kas sniedz šādu piedāvājumu. Šeit cilvēki nāk meklēt kaut ko citu - to īsto, aizmirsto. Varbūt to mūsu vecvecāku bērnības sajūtu, pēc kā mums pašiem ir nostaļģija un kas patiesībā bērniem šobrīd ļoti pietrūkst. Muzejā ir sēnes, dzīvnieki un ogas un tas ir tas, pēc kā cilvēki visvairāk ilgojas. Te valda pilnīgs miers un klusums.»

Par spīti moderno tehnoloģiju iztrūkumam, LEBM apmeklētība pēdējos gados aug un par to liecina arī muzeja finansiālie rādītāji. «Mēs esam ļoti labā pozīcijā. Muzejs ir atzīts par tādu, kas nopelna pietiekami lielu naudu, un šī brīža gūtie ienākumi pieaug,» stāsta direktores vietniece attīstības jautājumos K.Kūla. Šobrīd lielāku peļņu Latvijas robežās gūst tikai divi citi muzeji - Rundāles pils un Turaidas muzejrezervāts.

LEBM ir dibināts 1924.gadā un lēnām tuvojas tā simtgades svinības. Lai gan 2016.gadā aizkavējās muzeja akreditācijas process, kopš 2018.gada marta muzejs atkal ir akreditēts. Šobrīd muzeja vadība kopā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi strādā, lai muzeja teritorija Juglas ezera krastā 87 ha platībā, kurā ir eksponēti vairāk nekā 100 tautas celtniecības objekti, tiktu atzīta par īpaši aizsargājamu teritoriju. Šāda rīcība tiek īstenota, lai, attīstoties apbūvei muzeja apkārtnē, netiktu ietekmēta arī muzeja turpmākā darbība. Attiecībā uz Juglas ezeru, muzeja vadība ir par to, lai tas «atdzīvotos» un tajā varētu izmantot mierīgas motorlaivas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Brīvdabas muzeja Mūsdienu Amatniecības festivālam rekordliels apmeklētāju skaits

Ilze Žaime, 05.08.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pagājušajā nedēļas nogalē Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā aizvadīts 9. Mūsdienu Amatniecības festivāls, kas norisinājās vienlaicīgi ar 5. Latvijas mazpilsētu un pagastu amatierteātru svētkiem.

Festivāls piedāvāja apmeklētājiem iepazīt jaunākās tendences Latvijas amatniecībā. 2017.gadā tajā piedalījās vairāk nekā 120 amatnieku un 30 mājražotāju, 2018.gadā - 140 dažādu amatu meistari, 30 pārtikas mājražotāji, kā arī viesi no kaimiņzemēm, taču šogad tas izaudzis, pulcinot līdz 150 dažādu amatu meistarus (no kuriem 54 piedalījās festivālā pirmo reizi) un 35 pārtikas mājražotājus, kā arī meistarus no ārvalstīm – Azerbaidžānas, Gruzijas, Ķīnas un Lietuvas.

Atšķirībā no gadatirgus, kas norisinās jūnijā, augusta festivālā tiek aicināti piedalīties Latvijas amatnieki, kas strādā ar visdažādākajām metodēm un materiāliem, savos darinājumos apvienojot amata prasmes, tehnoloģiju attīstības un mūsdienu dizaina elementus.

Komentāri

Pievienot komentāru