Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.
Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?
Darba tirgus signāli
Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.
Protams, darba tirgus savā ziņā ir viens no visdinamiskāko pārmaiņu ģenerētājiem, kas arī vislabāk raksturo situāciju, jo galu galā neviens uzņēmējs neturēs darbiniekus tikai tāpēc, lai tie būtu, jo par viņiem jāmaksā attiecīgi darbaspēka nodokļi valstij un arī pašam darbiniekam ir jāsamaksā darba alga. Protams, bez privātā sektora darba tirgū ir arī sabiedriskais sektors, kurā tik dinamiskas pārmaiņas, kādas varbūt notiek komercsektorā, nav redzamas. Ja darbinieku skaita sarukums ir noticis uz komercsektora rēķina, tad tas nav labs signāls nevienam.
Pat Covid-19 tik daudz «neapēda»
Vismazākais reģistrēto bezdarbnieku skaits šajā laikā fiksēts 2019. gada oktobrī – 54 300, kas pandēmijas laikā pieauga līdz 84 000 – 2020. gada jūnijā–jūlijā, savukārt darba ņēmēju skaits attiecīgi bija 824 659 un 2020. gada vasaras vidū attiecīgi 808 522–811 673. Bet 2025. gada maijā darba ņēmēju skaits bija 808 605, kas ir gandrīz identisks skaitlis pandēmijas pirmās vasaras līmenim. Tieši šis aspekts arī rada trauksmes vērto jautājumu – kas notiek ar darba ņēmējiem, jo līdztekus oficiālo bezdarbnieku skaits ir teju par 20 000 mazāks nekā pandēmijas karstākajā laikā. Pandēmija ir palikusi pagātnē, un bezdarbnieku skaits arī to rāda, taču darba ņēmēju skaits nav atgriezies pirmspandēmijas līmenī! Vai patiešām darba ņēmēji vairs nav vajadzīgi vai daļa no tiem ir kļuvuši par pensionāriem un viņu vietā nav stājušies jaunie, vai kāda daļa vienkārši nav «pārcēlušies» uz darbu ēnu ekonomikā, vai kāda daļa vienkārši nespēj izpildīt kvalifikācijas prasības, lai varētu reģistrēties par bezdarbnieku, un šajā statistikā neuzrādās? Tie visi ir nopietni jautājumi.
Līdztekus ir visādas runas un stāsti. Ir prognozes, ka digitalizācijas, mākslīgā intelekta un robotizācijas ietekmē Latvijā un ne tikai kopējais nodarbināto skaits tuvāko gadu laikā neizbēgami saruks. Turklāt darba ņēmēju skaitu ietekmē fakts, ka ik gadu mūžībā dodas vairāki tūkstoši cilvēku, kuriem līdz pensijas vecumam vēl būtu jādzīvo. Vēl ir pamatotas prognozes, ka cilvēki kļūst vecāki un pensionējas daudz vairāk, nekā jaunie ienāk darba tirgū. Līdztekus ir vēl kāds skaidrojums darba ņēmēju skaita sarukumam, proti, jaunieši iegūst diplomus profesijās, kas pašreizējā Latvijas tautsaimniecībā neesot pieprasītas, un viņiem ir tikai divas iespējas – sameklēt darbu profesijā ārzemēs vai palikt strādāt Latvijā, bet ne savā specialitātē. Vēl daudzi darba devēji runā par darbinieku trūkumu, taču darbā vēlas pieņemt jau gatavus speciālistus ar darba pieredzi, kas jauniešiem ar diplomu, bet bez darba pieredzes būtībā ir neiespējamā misija. Daļai no šiem stāstiem trūkst statistiskā pamatojuma, daļai runu ir vairāk minējuma raksturs, ja atskaitām mirušo un dzimušo proporciju, kas dod pamatu skaidrām prognozēm pēc laika, tomēr līdz galam neizskaidro pēcpandēmijas perioda darbaspēka zudumus.
Maksātāji rūk, tērētāji aug
Ja neraugās uz cēloņiem un runā tikai par sekām, tad darba ņēmēju skaita samazināšanās privātajā sektorā vai arī kopumā ir vērojama visu laiku un pēcpandēmijas darbaspēka zuduma bedre vien vērtējama kā valstiska mēroga slimības saasinājums. Kopaina ir tāda, ka strādājošo kļūst mazāk, un tas nozīmē, ka vērtība, ko varētu aplikt ar nodokļiem, ir mazāka. Šādai tendencei turpinoties, ir neizbēgama situācija, ka valsts funkciju un pakalpojumu apmaksai vajadzēs aizvien lielākus aizņēmumus, savukārt to iespējamo atmaksātāju skaits aizvien sarūk. Pēc pašreizējās prakses – valsts redz tikai vienu risinājumu, un tas ir jauns nodokļu palielināšanas vilnis vai arī parāda straujāka audzēšana un vēl tēriņu samazināšana. Kamēr problēma nav ļoti iespaidīga, kādu no risinājumiem darbina vairāk, kādu mazāk, ja jau ir infekcija, tad visi trīs pasākumi tiek īstenoti reizē, kā to rāda 2008.– 2010. gada finanšu krīze. Pārsteidzošā kārtā gan vairāki dati rāda neticamu ainu – patēriņa pusē cilvēku skaits aug. Izrādās, ka nemitīgi aug sabiedriskā transporta izmantotāju skaits, par spīti tam, ka cilvēku, kas brauc uz darbu, ir mazāk, un veselības aprūpē Latvijā apkalpojam nevis 1,8 miljonus cilvēku, bet 2,4 miljonus.
Nepazaudēt fokusu
Šobrīd jau notiek 2026. gada valsts galvenā finanšu dokumenta projekta rakstīšana, un kārtējo reizi var tikai atgādināt, ka jebkuras sabiedrības labklājības pamatā ir cilvēka darbs. Šobrīd vairs nav pamata šķirot, kādu darbavietu skaits kļuvis mazāks, jo ir redzamas sekas. Proti, stāsti par arvien augstākas pievienotās vērtības ražošanu un labāk apmaksātām darbavietām nedod pamatu kļūt augstprātīgiem un noniecināt bāzi, pašus pamatus vai vienkāršos darbus, kur izglītībai ir mazāka nozīme. Tas ir gluži kā pateikt, ka cilvēkam svarīga ir tikai galva, bet kājām vairs nav nozīmes. Jebkurš darbinieks, veicot preču un pakalpojumu pirkumus tirgū, maksā patēriņa nodokļus, kas savukārt rada valsts budžetā ieņēmumus, no kuriem finansēt sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.
Īsāk – būtiska nozīme ir ekonomikas lielumam, un to veido visas iespējamās darbavietas. Lai tās radītu, ir nepieciešamas investīcijas – kapitāls, kura pašmāju uzņēmumiem bieži vien pietrūkst, tāpēc tā pieejamība (nosacījumi, aizdevumu procentu likmes) arī noteiks izaugsmes vai attīstības ātrumu. Latvijas valstij būtu steidzīgi jādomā par tās bagātības radītāju labbūtību, jo viņi ir tie, kas ražo eksportspējīgu produkciju vai nodrošina to sniegto pakalpojumu skaita palielināšanu un pieejamību, tādējādi radot labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Īsāk – vajadzētu ne tikai mazināt valsts birokrātisko slogu, bet arī tieši mazināt valsts pārvaldes izdevumus, nevis rīkoties pretēji – palielināt nodokļus un budžeta deficītu, tā vairojot valsts parādu. Abas šīs darbības noved pie darbinieku pazušanas. Proti, palielinoties no algas maksājamo nodokļu apjomam, aug motivācija pamest valsti un strādāt citviet. Pašreizējā budžeta iedīgļi rāda, ka valsts atkal mēģinās iekasēt vismaz to pašu no mazāka skaita privātā sektorā strādājošo, kas individuālās loģikas līmenī nozīmē tikai vienu: «Glābjas, kas var un kā prot!» Kuram tas rūp?
