28. maijā Apšuciemā starp šoseju un Lāčupīti apdzīvotajā teritorijā novērota jauna zirnekļu dzimta un suga Latvijas faunai – Dysderidae, Harpactea rubicunda, pastāstīja, Latvijas Dabas fonda pārstāve Maija Ušča.

Novērojumu veica Agnese Lagzdiņa un pēc portālā davasdati.lv pievienotā attēla dzimtu un sugu noteica entomologs Uģis Piterāns. Arahnoloģe (zirnekļu pētniece) Inese Keiša apstiprināja sugas noteikšanas pareizību.

Latviskojot dzimtas angļu nosaukumu to varētu dēvēt par meža uti. Patiesi, suga Harpactea rubicunda sastopama sausos un vidēji sausos mežos, kā arī ganībās, dārzos, mājās, zem akmeņiem un augu nobirām. Otrs dzimtas nosaukums, kuru izmanto biežāk, ir sešacu zirnekļi. Šiem zirnekļiem ir sešas acis, atšķirībā no lielākā vairuma zirnekļu dzimtu, kurām ir astoņas acis. Galvkrūtis ir brūnā krāsa, vēders – nedaudz gaišāks, kājas ir dzelteni brūnas. Izmērs variē no 8-12 mm (no galvkrūtīm līdz vēdera galam). Tie ir uz augsnes dzīvojoši zirnekļi, kas neveido tīklu un barību iegūst medījot. Suga sastopama dabā visu gadu, pārošanās notiek pavasarī un agri vasarā.

Ekvadorā es atgriezos otro reizi, jo pirmoreiz tur viesojos pirms aptuveni 15 gadiem, kad devāmies braucienā uz Galapagu salām, kas joprojām starp daudziem citiem ceļojumiem, kas pēc tam vēl piedzīvoti, ir viens no spilgtākajiem iespaidiem.

Galapagu salas ļauj cilvēkam nokļūt dzīvnieku pasaulē, un es joprojām atceros, kā pludmalē sauļojās jūras lauvas ar kuplām ģimenēm, nevis cilvēki. Šoreiz ceļojuma mērķis nebija vēlreiz nokļūt starp dzīvniekiem, bet bija vilinājums doties maģiskā braucienā ar seniem un mistiskiem ceremoniju piedzīvojumiem. Bija vairākas sakritības, un acīmredzot, ja cilvēks ir kaut kam nobriedis, tad tas dzīves ceļā nāk. Es pavisam nejauši saņēmu uzaicinājumu šī gada februārī piedalīties ceļojumā uz Ekvadoru un Kolumbiju pie senajiem džungļu dziedniekiem. Man tas šķita tieši laikā, un es pieteicos braucienam, kura programmu veidoja puisis no Igaunijas, kurš pirms četriem gadiem ar visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Ekvadorā. Grupā bija 12 pieredzējuši cilvēki, daudzi no viņiem bija ciguna praktizētāji.

Visai labie makroekonomiskie rādītāji tomēr nav gana labi, lai drīkstētu atslābt, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Divi jaunākie ziņojumi par ekonomikas faktoriem iezīmē Latvijas problēmu loku no augstiem nodokļiem līdz neefektīvām tieslietām un inovāciju atpalicību pa vidu. Tā Pasaules Ekonomikas foruma veidotajā Globālās konkurētspējas indeksā (GKI) 2015.‒2016. gadam Latvija pirmajā vietā starp 140 vērtētajām valstīm ir tikai vienā pozīcijā – samērā veselīgā inflācijā ar 0,7% rādītāju. Tiesa, arī šo pirmo vietu mēs šogad dalām ar Igauniju, un vēl gadu iepriekš, kad cenu līmenis bija sastinguma stāvolī, Latvijai šai kategorijā GKI bija 68. vieta. Kopumā Latvija GKI piedzīvojusi kritumu par divām pozīcijām līdz 44. vietai.

25 gadus 4944 uzņēmumu vadībā ir vieni un tie paši vadītāji, vairums no tiem ir savu privātuzņēmumu īpašnieki

Laikraksts Dienas Bizness šogad, 13. aprīlī svinēs savu divdesmit piecu gadu dzimšanas dienu. Savu šā gada jubileju mēs vēlamies atzīmēt kopā ar mūsu laikabiedriem Latvijas biznesā un esam uzsākuši to Latvijas uzņēmumu vadītāju interviju sēriju, kas šajā amatā vienā uzņēmumā jau ir vismaz tikpat ilgi, cik pastāv Dienas Bizness, proti, divdesmit piecus gadus. Kā pirmo savu intervējamo šajā rubrikā izvēlējāmies SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT) prezidentu Juri Bindi – LMT savu 25 gadu jubileju jau sagaidīja šā gada 2. janvārī. Taču kā rāda SIA Lursoft pētījums, teju 5000 vadītāju jau ceturtdaļgadsimtu atrodas viena un tā paša uzņēmuma vadībā. Tas ir iespaidīgs termiņš, ne katrs darbinieks vienā vietā ir tik garus gadus nostrādājis, turklāt ir notikušas būtiskas izmaiņas ne tikai ekonomikā, bet arī sociālpolitikā. 1992. gadā neatkarīgā Latvija spēra savus pirmos soļus tautsaimniecības transformācijā, dzīvoja ar pagaidu valūtu – Latvijas rubļiem, bija ievedmuitas un izvedmuitas, robežas, bet pašlaik Latvija ir ES dalībvalsts ar eiro, brīvu tirdzniecību, kapitāla, darbaspēka kustību. Izstūrēt savu uzņēmumu cauri visām šīm pārmaiņu vētrām ir augsts sasniegums un vērtīga pieredze, no kuras ir vērts mācīties.

«Man sacīja, ka neviens pasaulē nespēj izgudrot mākslīgo zirnekļu tīklu – zirnekļu zīdu. Un tas man kļuva par zinātnisku izaicinājumu,» intervijā DB stāsta biofiziķis Tomass Šaibels no Vācijas – Eiropas patentu iestādes rīkotā konkursa «Gada izgudrotājs» finālists.

Tomass, kuru dēvē par «cilvēku-zirnekli,» spēja rūpnieciskā mērogā sintezēt spēcīgu olbaltumvielu, kas līdzīga zirnekļa diega materiālam. Zirnekļu zīds ir viens no visizturīgākajiem materiāliem pasaulē, tas ir piecas reizes spēcīgāks nekā tērauds. Lai to pārrautu, nepieciešams daudz enerģijas.

T. Šaibels spēka mākslīgi nokopēt dabas brīnumu, tam izmantojot zirnekļa zarnu materiālu ar modificētu genomu, kas ieprogrammēts tā, lai spētu ražot zirnekļa zīda proteīnus. No iegūtā diega tiek ražoti īpaši spēcīgi zīda pavedieni. Saskaņā ar Šaibela teikto, šķiedru ražošana aizņēma 10 gadus.

T. Šaibela izgudrojums paver pilnīgi jaunas iespējas medicīnas preču, tekstilmateriālu, kosmētikas un citu produktu ražošanā. Mākslīgais zīds jau tiek izmantots progresīvu medicīnas implantu un pat supervieglu sporta apavu ražošanā.

Tomsoni brīvu nišu saskata gaļas un tās izstrādājumu ražošanā

Kalvenes Trušu muiža ir viena no saimniecībām, kas nedēļas nogalē piedalījās starptautiskajā mājdzīvnieku un zooindustrijas izstādē PetExpo 2019 Ķīpsalā. Septiņu gadu laikā tā kļuvusi par vērā ņemamu tirgus spēlētāju, piedāvājot ne tikai gaļu un tās izstrādājumus, šķirnes dzīvniekus, bet arī tūrisma pakalpojumus un suvenīrus. Šogad plānots atvērt kautuvi.

Garša atkarīga no barības

Truškopība ir lauksaimniecības nozare, kurā izaicinājumu netrūkst. Sabiedrībā valda stereotips, ka šī dzīvnieka gaļa, lai arī ļoti veselīga, ir sausa, cieta un negaršīga. «Taču tā nav. Daudz kas ir atkarīgs no šķirnes un izvēlētās barības. Taču, lai panāktu, ka gaļa ir skaista un veselīga, darbs nav vienkāršs,» saka Trušu muižas saimniece Signe Tomsone. Viņa uzsver, ka saimniecības vadmotīvs ir kvalitāte visās jomās, tādēļ neatbalsta rūpniecisko dzīvnieku audzēšanu, izmantojot vien kombinēto barību. Papildus baro ar sienu, graudiem un dārzeņiem. Lai arī citi truškopji uzskata, ka gana labs kombinētās barības piedāvājums ir Dobeles dzirnavniekam, kalvenieki iecienījuši Lietuvā ražoto. «Kamēr trusis dzīvo pie mums, tam ir jānodrošina karaliski dzīves apstākļi. Tas ir mīlestības darbs. Lai arī man vakarā ir jāapkopj teju simts vaislas mātes, katru pazīstu, zinu, ko darīs, kura ko ēdīs,» teic saimniece. Savi truši uzticēti katram ģimenes loceklim – vīram Laurim, kuram darbs Trušu muižā ir pamatnodarbe, kā arī dēliem Robertam un Patrikam. L. Tomsons piebilst, ka svešiniekam uzticēt trušu kopšanu nevar nevienā posmā. Dzirdēti stāsti par algotiem strādniekiem, kas pret dzīvniekiem izturas vardarbīgi. Taču stress trusītim var būt pat nāvējošs, tāpat tam viegli gūt traumas, jo ir trausls mugurkauls.