Redakcijas komentārs: Demogrāfijas jūrnieka mezgls

Autors: Raivis Bahšteins - DB galvenās redaktores vietnieks
2018. gada 12. janvāris plkst. 7:41

Ārvalstu investoru ieskatā uzņēmējdarbības vide Latvijā uzlabojas, un to apliecina arī gan investīciju apmēra pieaugums, gan investoru apņēmība ieguldīt vēl papildu naudu Latvijā. Tomēr, pirms sist uz pleca valdībai, jāanalizē, kāpēc liela daļa no tomēr problēmām tiek pārmantotas no gada uz gadu.

Ārvalstu investīciju vides indekss, kuru veido uzņēmumi, kas veikuši ieguldījumus Latvijā, uzrāda pozitīvu tendenci, un ne bez iemesla, jo tas sakrīt ar ekonomikas aktivizēšanos. Tomēr nav ātru risinājumu tādām problēmām kā kvalificēta darbaspēka pieejamība, izglītības sistēmas restarts vai demogrāfijas līknes noturēšana no ietriekšanās grīdā. Jāpiebilst, ka līdz ar šiem izaicinājumiem cilvēkresursu bijāšana Latvijā pieņemsies spēkā, bet tas nerunā par labu nedz produktivitātei, nedz konkurencei darbaspēka tirgū.

Demogrāfija kā barga pareģe pašlaik raksta Latvijas nākotni teju visās jomās. Jāapzinās, ka demogrāfijas jautājumi nav vienas Ministru kabineta paaudzes kompetencē. Tajā pašā laikā lēmumi, kas pieņemti iedzīvotāju interesēs, situāciju var ietekmēt pozitīvi, bremzējot vienvirziena straumi prom no dzimtenes labākas algas meklējumos, jo šī problēma ir noteicošā, kamēr novecošanās kā Eiropas kopējā sāpe palikusi emigrācijas ēnā. Ja Latvija turpina tukšoties, sabiedrības intereses valsts vadības līmenī acīmredzot netiek pietiekami pārstāvētas. Deķi velk uz vienu vai citu pusi, politiskajā tirgū stīvējoties ap tādām drupatām kā daudzbērnu ģimeņu pabalstu jautājumi, bet plašāka skatījuma par demogrāfijas problemātiku iztrūkst. Kāda ir valsts vadītāju vīzija par dzīvi Latvijā pēc 20 vai 50 gadiem? Diemžēl politiskās partijas nespēj būt tālredzīgākas par ierastajiem politiskajiem cikliem un izvairās arī no imigrācijas jautājuma izdiskutēšanas. Tikmēr demogrāfijas «vēzis» dara savu. Var teikt, ka aizsprosts jau ir sabrucis, salabot to nevar, bet var gudrāk vai mazāk gudri cīnīties ar plūdu sekām. Tajā pašā laikā droši vien pašreizējos apstākļos nebūtu veselīgi pieķerties iedzīvotāju skaitam kā vienīgajam glābiņam. Iedzīvotāju skaits nav pašmērķis, būtiskāka ir dzīves kvalitāte. Un to lielā mērā veido tieši Latvijā gadiem ilgi nesakārtotie jautājumi – sevišķi izglītība, arī veselība, sociālā aizsardzība. Atgriežoties pie vīzijas, valsts bez tās nevar pastāvēt. Un vīzija, lai tā realizētos, nevar būt plakātiska.

Cik auglīgi ir valsts centieni mainīt nodokļu politiku, rādīs laiks. Katrā ziņā investoru izcelto problēmu kompasa bultiņa no ēnu ekonomikas un tiesiskuma kaitēm sāk nosvērties uz demogrāfiju un tās ietekmēto darba tirgu, lai gan citi «augoņi» nebūt nav sadzijuši.

Atslēgvārds