Redakcijas komentārs: Katalonija mežā

Autori: Raivis Bahšteins, DB galvenās redaktores vietnieks
2017. gada 29. novembris plkst. 8:22

Bez līdzsvara punkta. Tā varētu raksturot mežu apsaimniekošanas nākotnes scenāriju diskusiju, kas kā govs ar pīles kājām staigā pa ledu.

Meža nozares un sabiedrības komunikācija pirms valdības lēmuma par nozīmīgām izmaiņām normatīvajos aktos par faktiski jaunu «ciršanas kultūras» ieviešanu Latvijā ir kliba, savukārt valdība sabiedrībai mežu ciršanas kārtības maiņas iemeslus neskaidro nemaz. Pretējo viedokli meža nozares vadības galam pārstāv dabas organizācijas – ja neizskanētu to pretargumenti, diskusija neveidotos arī starp šiem «flangiem». Tad izmaiņas virzītos godbijīgā klusumā. Nedomāju, ka šāds scenārijs būtu labāks. Daļa meža īpašnieku (to vidū gan privātīpašnieki, gan publisko mežu pārvaldītāji) uzstāj gan uz noteikumu izmaiņām ar mērķi panākt ciršanas caurmēra samazināšanu, ļaujot cirst jaunākus kokus, gan uz zaļo gaismu harvesteru aktivitātēm piejūras mežos. Savukārt valdības reakcija uz sabiedrisko kustību ir tuvu nullei. Un tā ir lielākā nepareizība šajā stāstā – diskutēt vajag noteikti, sabiedriska iniciatīva nedrīkst atsisties kā pret sienu. Lēmumi ir jāskaidro. Latvijas sabiedrība īsti nemāk pastāvēt uz savu, bet gaida kādu, kurš tai mutē ieliks viedokli. Tā nu garšīgāko viedokli arī naski reproducē. Bet garšas sajūta ir subjektīva un, iespējams, mums pietrūkst šīs «tautas subjektivitātes» visos līmeņos, tostarp uzņēmēju kopienā. Nevis vispārināt, bet ikvienas normatīvu izmaiņas, kas tiek virzītas valdībā, skatīt caur to «piemērīšanu» sev, savai ģimenei, savam uzņēmumam, savai kopienai, savam novadam, savai valstij.

Grozījumi noteikumos Par koku ciršanu mežā ir tikai ilustrācija, jo šādu iekšējo «Katalonijas cīņu» netrūkst arī ārpus šī konkrētā jautājuma. No augšas diktē, ka nodokļu reforma ir laba, ka vienas vai citas izmaiņas ir jāpieņem kā fakts, ka minimālā alga ir mehāniski jāpalielina vai akcīze degvielai ir neizbēgami jāaudzē, jo «tā būs labāk». Tāpēc tie cilvēki, kam ir politisku mahināciju vai interešu lobēšanas «muzikālā dzirde», grib atrast saskares punktus ar šādas pārmaiņu politikas saturu. Protams, vārds «kailcirte», kas latviešiem kā nācijai ir ārkārtīgi ietilpīgs jēdziens, liek daļai sabiedrības nervozēt, jo mežs kā vides fenomens viennozīmīgi ir arī tautas resurss. Turklāt te no vienas puses ir emocionāli argumenti, kurus mūsdienu patērnieciskā sabiedrība nemāk izteikt ciparos, bet no otras – ļoti konkrēta mežu īpašnieku un kokrūpnieku prasība, kuru balsta tautsaimnieciski argumenti un, ja runa ir par kubikmetriem un naudu, tad mūsdienu cilvēkam tas nolasās ļoti viegli. Protams, meža nozares rīcībā ir skaitļi un prognozes, ar ko pamatot, kāpēc izmaiņas ir nepieciešamas, lai mežsaimniecību tuvinātu tam atvēzienam, ar kādu tiek strādāts Latvijas druvās. Līdz ar to šādās un līdzīgās uzskatu sadursmēs nav un nevar būt nepareiza viedokļa kādai no iesaistītajām pusēm. Simbols ir mūsu mežu iemītniece priede, kurai vajag izcirtuma gaismu, lai tā augtu. Bez dziļākas izgaismošanas kompromiss šajos jautājumos netiks rasts, jo gluži vienkārši netiks pamanīts. Tas, kā iztrūkst, ir virve, kas novilkta starp abiem ierakumiem, pa kuru vajadzētu spēt noiet valsts interesēm ilgtermiņā.