Latvijai ir divas iespējas, kā pārvarēt šo krīzi, bet neviena no tām nav viegla, tādu viedokli, apkopojot ārzemju, tajā skaitā Eiropas Komisijā (EK) un Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF) strādājošo ekonomistu viedokļus, intervijā Db pauda Eiropas Komisijas finanšu tirgus sektora vadītāja Tatjana Verjē
Abas iespējas krīzes pārvarēšanai balstās uz ātro izmaksu samazināšanu, kas ir vienīgais ceļš, kā līdzsvarot mūsu produktivitāti ar izmaksām un atgūt konkurētspēju. Viena iespēja ir lata devalvācija, bet otra ir tas, ko izvēlējās valdība – grūts ceļš saistīts ar izmaksu samazināšanu, uzturot valūtas kursu, tā T. Verjē.
Viņa atgādināja, ka esošais stāvoklis tika sasniegts pateicoties daudziem gadiem, kuros valdības nenodarbojās ar valsts ekonomiku un rīkojās tieši pretēji EK un SVF rekomendācijām, izraisot algu un izmaksu pieauguma spirāli un līdz ar to augsto inflāciju. Latvija valsts ir lielākais spēlētājs ekonomikā un tam jārīkojas atbildīgi. Inflācija Latvijā bija daudz lielāka nekā eiro valstīs, bet lata kurss tika dzelžaini piesaistīts eiro. Tāpēc mūsu izmaksas, darbaspēks utt. pieauga ļoti strauji eiro vērtībā, bet produktivitāte nemainījās. T. Verjē lēsa, ka rezultātā mēs kā valsts vairs neesam konkurētspējīgi un nav konkurētspējīgi arī mūsu uzņēmumi. Mūsu izmaksas ir pārāk lielas salīdzinot ar viszemāko produktivitāti ES, valsts pārvalde ir viena no visatpalikušākajām ne tikai ES mērogā, jo joprojām izmanto uz papīra balstīto grāmatvedību, prasa fiziskus parakstus uz rēķiniem, neieveda interneta procesus, pat nepieņem kredītkartes.
«Pie tā visa – mūsu nodokļi uz darbaspēku ir arī vieni no lielākiem ES, ieskaitot sociālo nodokli,» tā viņa.
Tas, kāpēc ekonomisti bieži iesaka tieši valūtas devalvāciju, pēc T. Verjē skaidrotā, ir tāpēc, ka tas ir ļoti sāpīgs, bet ātrs un garantēts ceļš, kā sasniegt optimālo līdzsvaru ekonomika. Valūtas devalvācija uzreiz izraisīs algu samazinājumu visiem, ja mērītu algu eiro valūtā. Ar šo uzreiz kritīsies pirktspēja attiecībā uz importa precēm, kam jākonvertē no citām valūtām. Tas uzreiz stimulēs vietējo produkciju, jo tā būs lētāka nekā imports. Samazinājums importā uzreiz uzlabos tekošā konta deficītu. Darbaspēka izmaksas kļūs konkurētspējīgas ar citām valstīm, investoriem būs interesantāk nākt uz Latviju, kas savukārt piedāvās vairāk darba vietas.
«Tomēr, runājot par konkrēto Latvijas situāciju, valūtas devalvācija varbūt nav tas optimālais risinājums. Tas galvenokārt ir saistīts ar to, ka milzīgas summas tika aizdotas uzņēmumiem un iedzīvotājiem tieši eiro valūtā. Ja iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumi eiro valūtā kritīsies, tad ļoti daudziem būs lielas problēmas maksāt par kredītiem. Iespējamais maksātnespējīgo skaits ir tik liels, ka droši vien nav pareizi riskēt ar lata devalvācijās scenāriju,» rezumēja T. Verjē.
Savukārt otrs scenārijs ir tāds, ka valdība pieņem tādu darbības programmu, kas dod iespēju sasniegt to pašu izmaksu samazinājuma efektu un importa samazinājumu, kā to būtu izdarījusi devalvācija, bet nedevalvējot valūtu. Tas nozīmē, ka vienīgais ceļš ir samazināt izmaksas par diezgan lielām summām, sākot no algām.
«Šis ceļš ir ļoti grūts un rezultāts nav garantēts dažu iemeslu dēļ, tostarp Latvijas valdība ārzemju acīs līdz šim netika uzskatīta par īpaši spējīgu realizēt reformas. Tas galvenokārt saistīts ar lielas koalīcijas valdību, jo koalīcija vienmēr ir daudz vājāka lēmumu pieņemšanā nekā valdība, kas sastāv no mazas koalīcijas vai no partijas ar vairākumu. Tieši tāpēc pastāv liels risks, ka valdība tagad aktīvi un vienoti iesaka stabilizācijas plānu, sāk vismaz runāt par izmaksu samazināšanu, bet kad tas viss nonāks pie konkrētas rīcības, vienotības vairs nebūs un plāns netiks realizēts vai tiks realizēts tikai daļēji. Tas ir tieši tas, no kā baidās SVF un citi potenciālie aizdevēji. Tāpēc viens no SFV noteikumiem ir, lai šai programmai būtu likuma spēks, lai nodrošinātu lielāko varbūtību, ka programma tiks izpildīta.
«Ja mēs izvēlamies iet šo ceļu, ir ļoti svarīgi tagad gan Saeimai, gan citām sabiedriskām organizācijām un iedzīvotājiem iesaistīties stabilizācijas plāna realizēšanas uzraudzībai. Viens veids ir mainīt likumus un ievest jaunus, kas neatļaus valdībai ātri manīt savus viedokļus vai neizpildīt solījumus (kā tas piemēram notiek ar sociālo budžetu). Otrs veids ir stimulēt sabiedrisko diskusiju presē, prasīt lielāku caurskatāmību no valdības puses. Ir nepieciešams spiediens uz valdību.
Ja runā par piedāvāto stabilizācijas plānu, T. Verjē secina, ka, protams, nodokļu samazinājums būtu ļoti vēlams, bet sakarā ar valdības nespēju kontrolēt izmaksas iepriekšējos gados, mums diemžēl netika izveidotas rezerves, kuras tagad dotu iespēju stimulēt ekonomiku. No tām alternatīvām, kas vispār pastāv, maiņa no darbaspēka taksācijas uz patēriņa taksāciju ir apsveicama. Tomēr jāņem vērā tas, ka PVN likmes palielinājums noteikti negatīvi iespaidos patēriņu, un īpaši stipri sitīs pa maznodrošinātiem slāņiem.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums ir apsveicams, bet diemžēl samazinājuma lielums ir niecīgs un droši vien neapstādinās tendenci pārslēgties uz aplokšņu algām.
«Liela daļa no plāna, īpaši tā, kas attiecas uz produktivitātes uzlabošanu un ekonomikas stimulēšanu tomēr vēl nav skaidri paziņota. Pastāv liels risks, ka valdība nebūs spējīga nākt klāt un realizēt tādu plānu un viss paliks tikai runu līmeni,» bažījās T. Verjē.