Ekonomikas ministrija iepriekšējo populistisko solījumu valgos
Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola DB sacījusi, ka jau no šā gada 1. jūlija energoietilpīgajiem eksportētājiem, kas patērē vairāk par 1 GWh elektrību, par elektrības obligāto iepirkuma komponenti (OIK) varētu būt jāmaksā ne vairāk kā viens miljons eiro. Pašlaik šiem kritērijiem Latvijā kvalificētos trīs līdz pieci uzņēmumi. Skaidrs, ka Latvijas interesēs ir noturēt šeit ražotājus, kam viens no priekšnosacījumiem ir konkurētspējīgas elektrības izmaksas. Jautājums ir tikai par to, kā un cik veiksmīgi to nodrošina, un te jau stāsts kļūst daudz miglaināks.
Īsti populistisku politiķu garā Ekonomikas ministrija sola, ka ievērojamā elektrības izmaksu samazināšana lielajiem ražotājiem nevienam citam no elektroenerģijas patērētājiem izmaksas necelšot. Tas izklausās pēc burvju mākslinieka cienīga trika. Ministrija skaidrojas, ka tā gluži neesot, jo esot lūgusi valsts energokompānijai a/s Latvenergo samazināt savas izmaksas. Te nu jāsaka, ka Latvenergo ar savām dabasgāzes stacijām zemās elektrības tirgus cenas dēļ tāpat jau klājas diezgan saspringti un pēc Lietuvas starpsavienojumu izbūves nav paredzams, ka situācija Latvenergo kļūs vienkāršāka. Visticamāk, šāds politiķu spiediens uz Latvenergo ievērojami mazinātu šī uzņēmuma peļņu (jautājums – ciktāl tas ir iespējams, neapdraudot uzsāktās daudzmiljonu investīcijas) un attiecīgi valsts budžetā maksātās dividendes. Sākotnējais Ekonomikas ministrijā iesniegtais OIK mazināšanas variants gan bija savādāks un paredzēja pārdalīt lielajiem ražotājiem samazināto OIK uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Protams, lai kaut ko tādu nokomunicētu, vajag lielu politisko drosmi, jo vienā svaru kausā būtu jāieliek, piemēram, viens ukraiņu īpašniekiem piederošs uzņēmums, kas dod 500 darbavietu vienā konkrētā Latvijas pilsētā, bet otrā svaru kausā būtu jāieliek 9600 Latvijas piensaimnieku, kuriem izmaksas attiecīgi pieaugs.
Ir vēl kāds aspekts – izskatās, ka valsts atbalsts lielajiem ražotājiem, samazinot viņu izdevumus par elektrību, vēl būtu skaņojams ar Eiropas Komisiju (EK). Der atcerēties, ka Ekonomikas ministrijai jau ilgstoši nesokas ar subsidētā elektroenerģijas nodokļa (SEN) saskaņošanu ar Briseli. Tāpat tai nav izdevies EK noskaidrot, vai Latvijā ir spēkā gāzes derogācija. Kāds iemesls cerēt, ka ar OIK diferenciāciju Ekonomikas ministrijai veiksies labāk un solījumi par 1. jūliju tiks turēti, ja ar citiem enerģētikas lēmumiem ministrija pinas gluži kā vista pa pakulām? Visas pašreizējās runas par OIK mazināšanu bez konkrētiem prezentētiem aprēķiniem diemžēl izskatās tikai pēc tukšas gaisa tricināšanas, lai ar neskaidrām runām nogurdinātu sabiedrību tik tālu, ka tā zaudē jebkādu interesi par šo jautājumu, kas tad ļautu «izdzīt cauri» jebkuru no kādam vēlamajiem lēmumiem.