Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2021.gada otrajā ceturksnī augusi par 9%, sasniedzot 1215 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,4%, sasniedzot 1291 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksnī bija 1268 eiro, kas ir pieaugums par 14,8% salīdzinājumā ar 2020.gada attiecīgo periodu.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas šogad otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu pieaugusi par 4,6% - no 8,2 līdz 8,57 eiro.

2020. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, vidējā mēneša bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu pieaugusi par 3,9 % jeb 42 eiro, sasniedzot 1 118 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2020. gada aprīlī, salīdzinot ar 2019. gada aprīli, vidējā mēneša bruto darba samaksa pieauga par 3,6 %, sasniedzot 1 113 eiro. Maijā gada pieauguma temps bija viszemākais – 2,5 % (1 105 eiro), bet jūnijā tas pakāpās līdz 5,6 % (1 134 eiro).

2020. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 1. ceturksni bruto darba samaksa pieauga par 1,6 %.

Darba samaksa pēc nodokļu nomaksas – 824 eiro

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 824 eiro. Gada laikā tā pieauga par 3,9 %, bet, salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, – par 1,5 %.

Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 2,0 %.

2020. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 3. ceturksni, vidējā mēneša bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu pieauga par 5,9 % jeb 64 eiro, sasniedzot 1 147 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2020. gada jūlijā, salīdzinot ar 2019. gada jūliju, vidējā mēneša bruto darba samaksa pieauga par 5,7 %, sasniedzot 1 174 eiro, augustā – par 5,4 % (1 137 eiro), bet septembrī – par 6,8 % (1 131 eiro).

2020. gada 3. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni, bruto darba samaksa pieauga par 2,7 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 844 eiro jeb 73,5 % no bruto atalgojuma. Gada laikā tā pieauga par 6,0 %, bet, salīdzinot ar 2020. gada 2. ceturksni, – par 2,4 %.

2020. gada 3. ceturksnī vidējā mēneša bruto darba samaksa privātajā sektora bija 1 144 eiro, un gada laikā tā pieauga par 7,1 %. Sabiedriskajā sektorā vidējā darba samaksa bija par 16 eiro lielāka (1 160 eiro) nekā privātajā, taču tās gada pieauguma temps bija divreiz lēnāks (3,3 %). Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 1 125 eiro jeb par 4,1 %.

2021. gada 1. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 207 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, vidējā mēneša alga palielinājās par 105 eiro jeb 9,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 7,1 % (no 7,39 līdz 7,92 eiro).

2021. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 4. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,6 %, savukārt stundas samaksa samazinājās par 4,1 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 891 eiro jeb 73,9 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 9,6 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 9,7 %.

No 2021. gada 1. janvāra valstī pieauga minimālā alga – no 430 eiro līdz 500 eiro jeb par 16,3 %, tika paaugstināts ienākumu slieksnis, virs kura netiek piemērots neapliekamais minimums, nedaudz samazinājās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu vispārējā un solidaritātes nodokļa likmes, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme lieliem ienākumiem.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Uzņēmējiem, kas veikuši Darba likumam neatbilstošas darbinieku darba samaksas izmaiņas, lēmuma pieņemšana par algu subsīdijas vai apgrozāmo līdzekļu granta atbalsta piešķiršanu ir pagarināta līdz tam laikam, kad tiks pieņemti nepieciešamie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, pavēstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji.

Laika posmā no 22.novembra līdz 20.decembrim VID ir saņēmis 9172 pieteikumus apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai krīzes skartajiem nodokļu maksātājiem, kā arī 21 849 pieteikumus algu subsīdiju izmaksai.

Vēl pirms tika saņemts Eiropas Komisijas saskaņojums abām šīm atbalsta programmām, VID speciālisti izvērtēja iesniegumus, lai būtu gatavi sākt izmaksu nekavējoties.

Izvērtējot saņemtos subsīdiju pieteikumus tika konstatēts, ka uzņēmumi oktobrī ir norādījuši būtiski mazākas algas, nekā vidēji trīs iepriekšējos mēnešos.

Līdz ar to var veidoties situācija, ka darbiniekam vidējā bruto darba samaksa jūlijā, augustā un septembrī ir, piemēram, 1200 eiro, atbalsts algu subsīdijai ir 600 eiro, bet darba devēja ziņojumā par oktobri aprēķinātā bruto darba samaksa ir 100 eiro.

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

2023. gada 2. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 525 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022. gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 163 eiro jeb 12,0 %. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,48 eiro jeb par 13,8 %.

2023. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2023. gada 1. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 4,3 %, bet stundas samaksa – par 14,1 %.

Mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas – 1 114 eiro

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 114 eiro jeb 73,0 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 11,7 %, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu par 0,1 procentpunktu, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas lejupslīdes palēnināšanos.

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās Komitejas locekļi no Latvijas Būvuzņēmēju apvienības, biedrības "Latvijas Ceļu būvētājs" un Latvijas Būvnieku asociācijas otrdien neatbalstīja minimālās algas celšanu nozarē no 2023.gada, informē Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības (LBNA) pārstāvji.

Minimālās algas celšanai bija nepieciešams vienbalsīgs Komitejas locekļu balsojums.

Balsos par minimālo algu būvniecības nozarē 

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās Komiteja 20.decembrī balsos par minimālās algas palielināšanu...

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās no 2019.gada 3.novembra nosaka, ka būvniecībā nodarbināto minimālā mēneša alga ir 780 eiro un stundas likme 4,67 eiro. LBNA priekšlikums paredzēja minimālās mēneša algas celšanu būvniecībā nodarbinātajiem līdz 930 eiro un minimālās stundas likmes celšanu līdz 5,57 eiro no 2023.gada 1.aprīļa.

LBNA ieskatā, lēmums necelt minimālo algu būvniecības nozarē nozīmē veicināt ēnu ekonomikas augšanu, darba spēka trūkumu un negodīgu konkurenci nozarē.

Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons sacīja, ka darba devēju organizācijas patlaban nav atbalstījušas LBNA priekšlikumu, jo nozarē ir recesija un krīzes situācija, bet daudzi uzņēmēji ir uz maksātnespējas robežas, tāpēc būtu bezatbildīgi palielināt būvniecības izmaksas un celt kopējo inflāciju.

Vienlaikus Miķelsons uzsvēra, ka darba devēji diskusiju par nozares minimālās algas celšanu drīzāk ir atlikuši, nevis pilnībā noraidījuši.

Miķelsons uzsvēra, ka pie šī jautājuma varētu atgriezties nākamā gada pirmajā pusē, ja nozarē būs saskatāmas stabilizācijas pazīmes un būs skaidras publisko pasūtītāju prognozes par plānotajiem pasūtījumu apjomiem 2023. un 2024.gadam, jo tie veido apmēram 60% no nozares kopējā apmēra.

Miķelsons piebilda, ka arī esošā būvniecības nozares minimālā alga joprojām ir par 30% augstāka nekā valstī noteiktā minimālā alga.

LBNA pārstāvji skaidro, ka vienošanās par šī brīža minimālo algu nozarē tika panākta pirms četriem gadiem, izmantojot 2016.gada datus, kas vairs neatbilst būvniecības nozares situācijai, jo sešu gadu laikā inflācija ir samazinājusi minimālās algas reālo kāpumu gandrīz uz pusi.

Tāpat LBNA pārstāvji norāda, ka būvniecības nozarē ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars - 31,2%. Minimālā alga ir tieši saistīta ar galveno ēnu ekonomikas komponenti, kas ir aplokšņu algas. Nozares darba devēji sūdzas par kvalificēta darba spēka trūkumu, bet minimālā alga ir būtisks mehānisms, kā piesaistīt darbiniekus un studentus nozarei.

LBNA pārstāvji uzsver, ka divu stundu lidojuma attālumā minimālā alga būvniekiem ir 2,3 līdz 3,5 reizes lielāka - 12,85-19,42 eiro stundā.

Lai ģenerālvienošanās atbilstu nozares vajadzībām, tās slēdzēji ir paredzējuši ģenerālvienošanās Pušu komitejas jeb Komitejas izveidi. Komitejas sastāvā ir četri pārstāvji no katras puses - četri arodbiedrības pārstāvji un četri darba devēju pārstāvji.

Ģenerālvienošanās parakstītāji jau pirms diviem gadiem maksāja LBNA piedāvāto minimālo algu.

Miķelsons norādīja, ka nozares vidējā bruto alga patlaban ir 1250 eiro un tā katru gadu pieaug par aptuveni 10%, izņēmums nebūšot arī šis gads. Līdz ar to darba devēji patlaban neredz vajadzību celt minimālās algas slieksni.

Tāpat Miķelsons piebilda, ka, pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem, apmēram 20-30% nozares uzņēmumu nemaksā arī ģenerālvienošanās patlaban noteikto minimālo algu, kas ir saistoša visai nozarei, bet darba samaksu nodrošina ar aplokšņu algu palīdzību.

"Šajā jautājumā būtu vēlama lielāka VID aktivitāte. Ja to sakārtotu, tas būtu uzlabojums godīgākai konkurencei un ievērojami celtu algu līmeni nozarē," teica Miķelsons.

Politiķiem izdevīgāka ir minimālās mēnešalgas, kas rada papildus ieņēmumus sociālajās iemaksās, nevis neapliekamā minimuma paaugstināšana, kas nepalielina darba devēju izmaksas, bet tik un tā dod lielākus ienākumus darbinieku maciņos

To rāda nodokļu eksperta un Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes locekļa Aiņa Dābola aprēķini.

«Lielāka minimālā alga nozīmē, ka darba devējiem palielinās izmaksas, nodokļos valsts iegūs vairāk un valdošie politiķi varēs pārdalīt vairāk nodokļu naudas nekā iepriekš, jo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēri pieaugs ne tikai uz minimālās algas saņēmēju rēķina, bet arī uz strādājošo darba samaksas (pašlaik ir nedaudz - 50-100 eiro - virs minimālās algas) pieauguma,» skaidro A. Dābols. Viņš norāda, ka papildu nauda, ko pārdalīt, politiķiem nerodas tad, ja tiek paaugstināts ar IIN neapliekamais minimums. «Cilvēkam būtībā ir vienalga, vai makā banknošu paliek vairāk tāpēc, ka tiek paaugstināta minimālā alga vai neapliekamais minimums, savukārt darba devējiem svarīgākais, lai netiktu palielinātas izmaksas un līdz ar to ietekmēta konkurētspēja, – tātad viņi iestāsies par neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas savukārt valdošajiem politiķiem samazina budžetā ienākošās naudas pārdales priekus,» tā A. Dābols. Viņš piekrīt daudzu uzņēmēju viedoklim, ka vislabākais risinājums būtu tieši ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana. «Nodokļu reformas kontekstā jau ir paredzēta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana līdz 250 eiro pašreizējo 230 eiro vietā, taču ar to nepietiek,» tā A. Dābols.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu 2020. gadā bija 1 143 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2019. gadu, vidējā mēneša alga palielinājās par 66 eiro jeb 6,2 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 7,47 līdz 7,97 eiro)

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 841 eiro jeb 73,6 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 6,1 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 5,9 %.

Bruto darba samaksas mediāna 2020. gadā bija 893 eiro. Salīdzinot ar 2019. gadu (832 eiro), tā auga nedaudz straujāk nekā vidējā aritmētiskā darba samaksa – pieaugums 7,3 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) 2020. gadā bija 664 eiro un gada laikā tā pieauga par 5,9 %.Mediāna tiek aprēķināta, izmantojot pieejamo informāciju no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmuma dienesta datiem.

Igaunijas Arodbiedrību konfederācijas un Igaunijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji vienojušies, ka minimālā alga 2024.gadā būs 820 eiro mēnesī jeb par 95 eiro lielāka nekā pašlaik..

Tas ir lielākais minimālās algas pieaugums gadā pēdējo desmitgažu laikā.

Arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētājs Jāns Hendriks Tomels ir apmierināts ar panākto vienošanos.

"Pie sarunu galda panāktais rezultāts - minimālā bruto alga 820 eiro mēnesī - palīdzēs kompensēt inflācijas izraisīto minimālās algas pirktspējas samazināšanos un uzlabos daudzu ģimeņu ekonomisko situāciju," teica Tomels.

Vienošanās rezultātā minimālā alga palielināsies par 13% un veidos 42% no Igaunijas Bankas prognozētās vidējās algas 2024.gadā.

Igaunijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Arto Āss sacīja, ka otrdienas vienošanās ņem vērā gan pavasarī parakstīto saprašanās memorandu par minimālo algu, gan uzņēmumu faktisko situāciju un perspektīvas.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā samazinājās par 3,6%, salīdzinot ar 2019.gadu, informē Centrālā statistikas pārvalde.

2020.gadā Latvijas IKP faktiskajās cenās bija 29,334 miljardi eiro.

2020.gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2019.gada attiecīgo periodu, Latvijas IKP, pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, saruka par 1,5%, savukārt pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar trešo ceturksni, IKP salīdzināmajās cenās pēc sezonāli un kalendāri koriģētajiem datiem palielinājās par 1,1%.

Pēc statistikas pārvaldē vēstītā, ražojošo nozaru pievienotā vērtība 2020.gada laikā pieauga par 0,4%, savukārt pakalpojumu nozaru samazinājās par 4,8%.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē 2020.gadā bija pieaugums par 1,8%, ko galvenokārt ietekmēja produkcijas pieaugums augkopībā un lopkopībā - par 2,8%, mežsaimniecībā un mežizstrādē - par 1,1%, bet samazinājums par 5,8% bija zivsaimniecības nozarē.

Martā un aprīlī Valsts ieņēmumu dienests (VID) dīkstāves pabalstos uzņēmumu darbiniekiem izmaksājis teju 8 miljonus eiro. Apkopotie dati par izmaksām ļāvuši ieraudzīt vidēji statistiskā dīkstāves pabalsta saņēmēja portretu.

Vidēji statistiskais dīkstāves pabalsta saņēmējs - jauna rīdziniece, kura pēdējo trīs gadu laikā viesmīles darbā saņēmusi stabilu, bet nelielu atalgojumu, kas nesasniedz 80% no vidējās darba samaksas valstī.

Dīkstāves pabalsti visbiežāk izmaksāti šādu profesiju pārstāvjiem - viesmīļiem un bārmeņiem (10%), pavāriem (10%), pārdevējiem (7%), klientu apkalpošanas speciālistiem (6%), pārtikas produktu sagatavošanas palīgstrādniekiem (6%), apkopējiem (3%), kasieriem (3%) un transportlīdzekļu, logu un veļas mazgātājiem (3%).

Lielākais dīkstāves pabalstu saņēmēju skaits ir vecumā no 26 līdz 35 gadiem, jaunākajam pabalsta saņēmējam ir 15 gadi, bet vecākajam - 89. Katram piektajam pabalstu saņēmējam ir apgādājamie, tādējādi arī iespēja dīkstāves laikā saņemt piemaksu no VSAA 50 eiro apmērā.

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Nākamais budžets būs nopietns tests valdībai. Dienvidu kaimiņi plāno celt ne tikai minimālo algu līdz 607 eiro, bet arī paaugstināt neapliekamo minimumu līdz 400 eiro. Tā tvīto ekonomists Dainis Gašpuitis, ar dienvidu kaimiņiem domājot, protams, Lietuvu.

Jāpiebilst, ka Igaunijā jau pašlaik minimālā alga ir 540 eiro, bet neapliekamais minimums – 500 eiro. Latvijā minimālā alga ir 430 eiro kombinācijā ar ļoti sarežģīto diferencēto neapliekamo minimumu, no kura visvairāk iegūst strādājošie bez apgādājamiem. Tiesa, ir arī neliels prieciņš – alkohols mums ir lētāks nekā igauņiem. Ja nopietni, tas nozīmē, ka Latvija būs Baltijas valsts ar viszemāko minimālo algu un nedraudzīgāko neapliekamā minimuma sistēmu, kas noteikti nemazina nevienlīdzību, bet padziļina strādājošo nabadzību. Jāteic, ka viena no Latvijas lielākajām problēmām, kuru ir samērā grūti atrisināt, ir strādājošo cilvēku nabadzība. Ja, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 20% nodarbināto jeb piektā daļa saņem minimālo algu, kas uz rokas ir tikai nedaudz virs 300 eiro, tad secināms ir tikai viens: Latvijā ir vesela grupa cilvēku, kas strādā algotu darbu, taču pēc būtības atrodas uz nabadzības sliekšņa. Nenoliedzami, daļa no šiem cilvēkiem saņem algu arī aploksnē, taču ne jau visi 20%. Šiem cilvēkiem nevar arī palīdzēt ar neapliekamā minimuma celšanu, jo, nosakot to, piemēram, 500 eiro apmērā kā Igaunijā, minimālās algas saņēmēji to nevarēs izmantot pilnā apmērā, jo ir pārāk mazi ienākumi. Vispār jāteic, ka strādājošiem ar salīdzinoši zemiem ienākumiem nav iespējams palīdzēt ar fiskāliem instrumentiem. Tiklīdz neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādājamiem pārsniedz darba algu, tā strādājošais tos nevar izmantot pilnā apmērā. Tas pats attiecas uz attaisnotajiem izdevumiem par veselību un izglītību un uzkrājumiem trešajā pensiju līmenī. Proti, ja divu bērnu māmiņas neapliekamais minimums kopā ar atvieglojumiem par diviem bērniem ir algas apmērā vai to pārsniedz, attaisnotos izdevumus izmantot nav iespējams. Tātad ar neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamiem celšanu vien strādājošiem ar zemiem ienākumiem palīdzēt nevar. Ir jāceļ minimālā alga, pret ko gan iebilst darba devēji. Taču, ja pašreizējos Latvijas ekonomikas apstākļos uzņēmēji apgalvo, ka minimālā alga, piemēram, 500 vai 550 eiro bruto apmērā ir pārmēru liels slogs, tad, domāju, ir visas tiesības jautāt, vai šādam biznesam ir jēga pastāvēt. Vislabākais variants, protams, ir gan minimālās algas, gan neapliekamā minimuma vienlaicīga palielināšana. Tas gan atkarīgs no budžeta iespējām. Taču jāuzsver - minimālās algas celšana ir jārisina nekavējoties. Tas nav normāli, ja strādājošs cilvēks, kas nodarbināts pilnas slodzes darbā, uz rokas saņem atalgojumu, kas ir vienāds ar Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto nabadzības riska slieksni. Tas jāapzinās arī uzņēmējiem un jāsaprot, ka nevar savu konkurētspēju balstīt uz nabadzības rēķina.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā samazinājās par 0,3%, salīdzinot ar 2022.gadu, informē Centrālajā statistikas pārvaldē.

2023.gadā Latvijas IKP faktiskajās cenās bija 40,31 miljards eiro, tostarp ceturtajā ceturksnī - 10,7 miljardi eiro.

Pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2022.gada attiecīgo periodu, Latvijas IKP, pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, palielinājās par 0,1%, bet pēc sezonāli un kalendāri koriģētajiem datiem pieauga par 0,4%.

Savukārt, salīdzinot ar pagājušā gada trešo ceturksni, IKP salīdzināmajās cenās, pēc sezonāli un kalendāri koriģētiem datiem, pieauga par 0,8%.

Statistikas pārvaldē norāda, ka ražojošo nozaru pievienotā vērtība 2023.gadā samazinājās par 1,4%, bet pakalpojumu nozaru - pieauga par 0,8%.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares apmērs pērn samazinājās par 8,1%, ko veicināja produkcijas apmēra samazinājums augkopībā un lopkopībā par 7,8% un mežsaimniecībā un mežizstrādē - par 9,2%, kamēr zivsaimniecības nozarē bija pieaugums par 2,2%.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad pirmajā pusgadā pieaudzis par 5,1%, salīdzinot ar 2020.gada attiecīgo periodu.

Tostarp otrajā ceturksnī pieaugums ekonomikā bijis straujāks, nekā sākotnēji lēsts - pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, IKP audzis par 11,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iepriekš tika vēstīts, ka, pēc ātrā novērtējuma datiem, Latvijas IKP otrajā ceturksnī palielinājies par 10,3%.

Vienlaikus, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, proti, šā gada pirmo ceturksni, pēc sezonāli un kalendāri koriģētajiem datiem, Latvijas IKP palielinājies par 4,4%.

Faktiskajās cenās Latvijas IKP šogad pirmajā pusgadā bija 14,8 miljardu eiro apmērā, tostarp otrajā ceturksnī - 8,1 miljards eiro.

2021.gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu lauksaimniecībā bija samazinājums par 3,1%, savukārt mežsaimniecībā un zivsaimniecībā bija pieaugums attiecīgi par 0,1% un 7,5%.