Veiksmīgi pārdevis radošu personību teju kulta vietas statusu iemantojušo Teātra bāru, Dāvis Auškāps iepazīstina ar Jūliju Pumpuru

Tas ir ne vien viņa astotais krogs, bet arī iedomu un iedvesmas tēls.

Nupat maijā atklājāt savu jauno lolojumu – gastrobāru Jūlijs Pumpurs. Kas viņš tāds ir?

Es to saucu par visu darbinieku labāko īpašību apkopojumu vienā personā. Tas ir mūsu iedomu un iedvesmas tēls, no kā mācāmies. Viņš ir asprātīgs, viesmīlīgs; viņam garšo labi ēdieni un kvalitatīvi dzērieni. Jūlijs Pumpurs daudz ceļo un atved mums svaigas idejas.

Kādreiz man bija Teātra bārs, kur notika ballītes, iedzeršanas un ģitāras spēles. Tagad ir iestājies zināms briedums, kad ļoti svarīgi, lai šajā vietā ir augstvērtīgas lietas, veselīgi produkti ēdienos, labi dzērieni bāra plauktos. Pa dienu var arī ātri kvalitatīvi paēst, bet vakarā – lēnām baudīt a la carte maltīti. Vēl esmu sapratis, ka ļoti svarīgi cilvēkiem apvienoties pretēji savam egoismam, tāpēc cenšos saviem darbiniekiem mācīt šajā projektā strādāt roku rokā. Piemēram, apkalpot gastrobāra apmeklētājus, it kā tie būtu viņu ciemiņi. Tas nav viegli, jo ir dažādi garastāvokļi, kā arī kāds var patikt, bet cits – ne.

Jūsu jau pieminētajā Teātra bārā gluži kā kulta vietā mutuļoja radošu cilvēku dzīvība. Vai patiešām nekā no tā visa vairs nepietrūkst?

Teātra bārs joprojām darbojas, bet bez manis. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ar laiku patīk iet tālāk. Tās visas ir brīnišķīgas atmiņas, bet pats vairs tur nejutos kā savā vietā. Man ir ģimene, bērni, esmu pieaudzis cilvēks, kuram nakts dzīve vairs neinteresē. Tā bija riktīga dzertuve labā nozīmē. Ar laiku nevarēju uzturēt vietu, kurā pats vairs pa naktīm nebiju klāt, tālab Teātra bāru pārdevu. Darījums bija veiksmīgs. Kā smejos, izdevās atdot parādus un aizbraukt ar sievu uz Berlīni mazliet iepirkties. Tas arī viss. Manuprāt, ļoti labi, jo itin bieži šādos gadījumos tomēr neizdodas ar sausām kājām iznākt ārā.

Restorānu biznesā esat pieredzējusi haizivs. Kad un ar ko tas viss sākās?

Pirmais arī bija Teātra bārs, ko atvēru 2003.–2004. gadu mijā. Tolaik organizēju korporatīvos pasākumus, bet bija sapnis par savu bāru. Sagadījās satikt paziņu, kurš vēlējās pārdot kafejnīcu, ar ko viņam pagalam neejot. Mudināju, lai pārdod man. Cena bija visai niecīga. Man tāda nauda bija, un es viņa kafejnīcu nopirku. Tālāk to vietu būtiski pārveidoju, un tā atdzīvojās, piepildot savu misiju. Tur pulcējās aktieri, inteliģenti, kultūras pārstāvji. Daudz nebija jāpiepūlas, jo bārs atrodas pretī teātrim. Nebija arī šaubu par nosaukumu.

Drīz pēc tam man piedāvāja iekārtot bufeti Jaunajā Rīgas teātrī. Šķita, ka labāk tur iederētos restorāns, kas strādā arī ikdienā, ne tikai izrāžu laikā. Tas bija veiksmīgs projekts, ko arī jau kādu laiku esmu nodevis saimniekošanai saviem kolēģiem. Nupat teātris piedzīvoja pēdējās izrādes pirms rekonstrukcijas un tiek slēgts.

Bijuši arī vēl citi projekti Pāvilostā un Vecāķos.

Tie gan tik veiksmīgi neaizgāja, jo nevarēju visur vienmēr būt klāt. Un vēl man sākumā likās, ka pie jūras līdzās šašlikiem iederētos arī ceptas reņģītes, līdakas kotletes vai Cēzara salāti ar speciālo Baltijas jūras anšovu mērci. Divu sezonu laikā sapratu, ka tas nevienam nav vajadzīgs.

Bija restorāns arī Venecuēlā, tad vēl Mercato… Jūlijs Pumpurs ir astotais, un tas manā pārziņā patlaban ir vienīgais. Lai to iekārtotu, lielāko daļu līdzekļu esmu aizņēmies. Vieta Galerijā Centrs ir ļoti laba. Domāju, ka jebkurš restorāns ir jābūvē, rēķinoties ar pastāvīgajiem klientiem, bet šeit vēl ir viena priekšrocība – lielā cilvēku plūsma. Vien jāizdomā, kā viņus uzrunāt.

Kā kopumā vērtējat pašreizējo situāciju valstī restorānu biznesā?

Mēs esam absolūta restorānu lielvalsts! Latvijā ir ļoti laba līmeņa restorāni ar augstu ēdienu kvalitāti. Ir vairāki, kuros pats iegriežos baudīt ēdienu: Vincents, Restorāns 3, Bibliotēka N°1, Ave Luna u.c. Tajos ir augsti interjera un apkalpošanas standarti. Tiesa, trūkst gan pavāru, gan viesmīļu. Toties Mārtiņš Rītiņš ir izaudzinājis veselu pavāru paaudzi. Arī Andrejs Žagars izskolojis paaudzi ar brīnišķīgiem restorānu darbiniekiem, kuri, sākuši kā viesmīļi, nu ir profesionāli menedžeri. Pateicoties šiem skolotājiem un viņu sekotājiem, arī uzauguši standarti, jo tieši viņi pacēluši to latiņu tik augstu.

Tātad konkurence nesaudzē.

Jā, tā ir milzīga. Tomēr uzskatu, ja labi un godprātīgi dara savu darbu, ir tajā iekšā līdz galam, tad nevar neizdoties.

Plašāk lasiet intervijā Krogu turētājs ar sausām kājām piektdienas, 7. jūlija, laikrakstā Dienas Bizness!

Fotoattēlu galeriju skatīt augstāk!

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra