Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.

Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Dalītas jūtas mēdz uzjundīt, saskaroties ar veselības aprūpi Latvijā. Cilvēkresursi medicīnā mums ir lieliski - par to liecina kaut vai to pastiprinātais pieprasījums ārvalstīs, kā arī fakts, ka ārzemnieku iecienītās medicīnas studiju programmas ir stabila Latvijas pakalpojumu eksporta daļa. Tomēr medicīnas pakalpojumu kvalitāte mēdz būt dažāda, ārsti ir pārstrādājušies, vecie godājamie dakterīši sūdzas, ka jaunā maiņa pietiekami klāt nenāk.

Veselības aprūpe it kā ir bez maksas. Tomēr gandrīz katrs zinās stāstīt par gadījumu, kad bez «pateicības», piemēram, slimnīcā nav iespējams dabūt pat minimālo servisu. No otras puses, ir bijuši gadījumi, kad mūsu veselības aprūpe šķitusi pat nesamērīgi altruistiska.

Piemēram, nakts vidū bērnelis savārījis bīstamas ziepes, un tam operatīvi pieslēdzas dežurējošais ķirurgs, māsiņa, uzņemšana slimnīcā galu galā arī darbojas, visi ir laipni un ļoti profesionāli. Un, kaut apzinies, ka mediķu veikums bijis lielisks un varētu taču samaksāt - ar visu čekiņu, tas nav paredzēts.

Tad vēl fakts, ka pārdesmit gadus it kā pēc pārejas uz tirgus ekonomiku dzīvojam pēc komunistiskā principa «no katra - pēc spējām, katram - pēc vajadzībām», turklāt visai greizi. Jo no katra pēc spējām bieži vai nu nespējam paņemt, vai arī nevaram piedāvāt pienācīgu vidi šo spēju pielietojumam. Iznākums ir ēnu ekonomika un pamatīga emigrācija, kas tomēr turpina saņemt veselības aprūpi «pēc vajadzībām». Un neliekuļosim - tas ir saprotami, tas nav nelikumīgi, un pie vajadzības mēs darītu tāpat.

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Summa, ko ārvalstīs nodarbinātie sūta uz Latviju, pagājušajā gadā pārsniegusi 574 miljonus eiro, liecina Latvijas Bankas aplēses.

Tas ir līdz šim augstākais rādītājs. Tiesa, salīdzinot ar 2012. gadu, pieaugums veido vien 1,1%, un kāpuma temps ir kļuvis daudz gausāks nekā iepriekšējos gados. Arī attiecībā pret Latvijas ekonomiku jau kopš 2010. gada ārvalstīs strādājošo uz Latviju sūtītās summas stabili veido ap 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus uz Latviju sūtītās naudas apmērs liek izteikt pieņēmumu, ka Latvijas valstspiederīgo skaits ārzemēs īpaši nesamazinās, bet arī būtisks pieaugums nenotiek.

«Naudas pārsūtījumu pieauguma temps absolūtos skaitļos ir stipri palēninājies. Relatīvos skaitļos tas varbūt pat nedaudz ir samazinājies,» uzsver Ārlietu ministrijas pārstāvis Kārlis Eihenbaums.

Valsts izdara korekcijas līdzšinējos plānos par Latvijas iedzīvotāju repatriāciju. «Lielākā daļa izbraukušo neatgriezīsies» – skaidri un gaiši teikts šodien tautai atrādāmajā informatīvajā ziņojumā «Par Ārlietu ministrijas sadarbību ar Latvijas diasporu 2013.–2015. gadā».

Jaunās politikas nostādnes cita starpā balstītas LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesora Mihaila Hazana un viņa kolēģu pētījumos par Latvijas diasporu. Profesora dati liecina, ka vien 20% no Latvijas uz ārzemēm aizbraukušo plāno atgriezties dzimtenē.

Ziņojumā lēsts, ka 21. gadsimtā valsti atstājuši ap 200 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, kas ir 9% no iedzīvotājiem jeb 14% no visiem darbaspējīgajiem. Lai gan šādas masveida emigrācijas tūlītējās sekas nav tikai negatīvas vien, ilgtermiņā tā tomēr nepārprotami slikti atsauksies uz Latvijas ekonomiku. Pēc Latvijas Bankas datiem, 2011. gadā Latvijas valstspiederīgie ārzemēs uz dzimteni atsūtījuši apmēram 350 miljonus latu –mūsu ekonomikai itin prāvu summu. Citi eksperti spriež, ka emigrācija Latvijā ir mazinājusi sociālo spiedienu, novērsusi vēl lielāku bezdarbu un ļāvusi uzlaboties makroekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju.

Termiņuzturēšanās atļauju saņemšanai nepieciešamā sliekšņa pacelšana Latvijā bez darba atstāj celtniekus, kuriem tas jāmeklē ārzemēs, tādējādi reemigrācijas vietā būs jauns emigrācijas vilnis

To intervijā Dienas Biznesam atzīst ekspremjers, celtniecības SIA MG būvnieks īpašnieks Māris Gailis. Viņaprāt, Imigrācijas likumā būs jāizdara izmaiņas un jāsamazina nekustamo īpašumu darījumu summas slieksnis (250 000 eiro), lai trešo valstu turīgie iedzīvotāji varētu pretendēt uz termiņuzturēšanās atļauju (TUA) saņemšanu, un jāatsakās no 5% valsts nodevas no darījuma summas pieprasīšanas.

Vai izjūtat Imigrācijas likuma grozījumus TUA saņemšanas sliekšņa pacelšanai no 142 300 līdz 250 000 eiro?

Protams, izjūtu gan kā būvniecības un projektu izstrādāšanas kompānijas vadītājs, gan arī kā darba devējs. Minēšu vienu piemēru, kur turīgs cilvēks, kurš ikdienā vada lielas bankas darbu Krievijā, vēlējās Latvijā, Daugavas krastā, uzbūvēt māju savai ģimenei. Šī projekta ietvaros viņš iegādājās zemi, arhitektiem pasūtīja projektu, celtniekiem uzdeva veikt nepieciešamos darbus. Būvniecībā šīs ieceres īstenošanai tikai ģenerāluzņēmējs vien nodarbināja dažādās celtniecības stadijās no 20 līdz 40 strādājošajiem, neskaitot apakšuzņēmēju darbiniekus.

2021. gada prioritāte ir prokuroru un izmeklētāju kvalifikācijas paaugstināšana, resursi tiks koncentrēti uz smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, it īpaši saistībā ar korupciju un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

Šādu attīstības scenāriju DB Uzņēmēju kluba biedriem iezīmēja ģenerālprokurors Juris Stukāns. Viņš uzsver, ka Latvijā nav problēmu ar tiesisko regulējumu, bet gan tādas ir saistītas ar normu piemērošanas kvalitāti.

"Tas nozīmē, ka izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem, advokātiem jānodrošina kvalifikācijas paaugstināšana atbilstoši šodienas ekonomikas un tehnoloģiju attīstības tendencēm," tā J. Stukāns. Viņš atzīst, ka ikviens cilvēks vēlas dzīvot labāk, it īpaši, redzot, kā dzīvo citi, un tāpēc ekonomikas attīstība arī nosaka noziedzības līmeni.

"Ja nebūtu bezdarba un atalgojums būtu atbilstošs ikkatra cilvēka ieguldījumam, tad arī noziegumu būtu mazāk, taču gadsimtos pierādīts, ka noziedzīgo nodarījumu izskaušana līdz nullei nav iespējama," skaidro J. Stukāns. Vienlaikus noziedzīgi nodarījumi skar arī turīgus ļaudis. Proti, prokuratūra nesen lēmusi par divu uzņēmēju un bijušās ministres kriminālatbildību iespējamā kukuļņemšanā saistībā ar vērienīgu projektu īstenošanu.

Šā gada otrajā ceturksnī Itālijas iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājies par 0,2%, salīdzinot ar periodu no šā gada janvāra līdz martam, tādējādi recesija valsts ekonomikā ilgusi jau divus gadus, kas ir garākais periods pēdējo divdesmit gadu laikā.

Vienlaikus samazinājums bijis mazāks nekā gada pirmajā ceturksnī (-0,6%) un mazāks nekā prognozēja analītiķi (-0,4%). Tas licis Itālijas valdībai nākt klajā ar paziņojumu, ka recesija valstī tuvojas beigām. Divpadsmit mēnešu griezumā valsts IKP sarucis par 2,0 procentiem, liecina Istat dati.

Itālijas ekonomikas ministrs Fabricio Sakomāni, uzstājoties televīzijā SKY, norādīja, ka gada trešajā un ceturtajā ceturksnī valsts ekonomika piedzīvos atveseļošanos. «Šobrīd tehniski ir iestājies tas posms, kuru mēs apzīmējām ar ekonomiskā cikla pagrieziena punktu,» sacīja Itālijas ekonomikas ministrs. Kopumā paredzēts, ka Itālijas IKP šogad samazināsies aptuveni par 1,8%. Pērn Itālijas ekonomika krita par 2,4%.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Pieprasījums pēc maizes pēdējos gados Baltijā ir samazinājies, tostarp Igaunijā par 15 līdz 20%, tajā pašā laikā palielinās interese par veselīgiem izstrādājumiem, piemēram, maizi ar dažādām sēklām

Tā intervijā DB stāsta Igaunijas maizes ražotāja Leibur AS valdes priekššēdētājs Aso Lankots (Asso Lankots). Uzņēmumam ir divas ražotnes – Tallinā un Tartu. 1993. gadā uzņēmums tika privatizēts, un šobrīd tā īpašnieks ir Ziemeļvalstu maiznīcu grupa Vaasan. Uzņēmuma vēsture gan ir senāka – 1762. gadā maiznieks Juliuss Valentīns Jaekšs (Julius Valentin Jaeksch) izveidoja beķereju Tallinas vecpilsētā. Šis gads tiek uzskatīts par dzimšanas dienu industriālajai maizes ražošanai Igaunijā un vienlaikus arī Leibur, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Mūsu maizes piedāvājums ir visai tradicionāls. Pamatā pārdodam maizi klaipos, tostermaizi, formas maizi, doniņas. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas Igaunijā realizējam visai daudz porciju maizes – doniņas. Tai Igaunijā ir diezgan nozīmīga tirgus daļa. To nosaka gan lietošanas ērtība, gan tas, ka daļai cilvēku patīk garoziņa,» spriež A. Lankots.

Krievijai nav izvēles Austrumos, jo tās veidojošie faktori ir Rietumos, saka žurnāla Snob galvenais redaktors Nikolajs Uskovs. Rīgā viņš viesojās starptautisko konferenču cikla Reputāciju kari konferencē

Latvija vēsturiski ir dabūjusi visu ko labu, kas Krievijā tās iekšējās loģikas dēļ ir izrādījies lieks. Piemēram, vecticībniekus, kas no sākta gala ir bijuši gan lojāli pilsoņi, gan ar izteiktu uzņēmējdarbības garu. Vai pēdējo gadu krievu vilnis, kas ienāk līdz ar uzturēšanās atļauju tirdzniecību, ir «labie krievi»?

Starp viņiem ir arī daži mani draugi, kas ir ļoti labi krievi un šeit iegādājušies dzīvokļus vai mājas. Es arī pats to esmu apsvēris, bet tad pārdomāju, jo man tomēr sirdij tuvāka ir Vidusjūra. Taču kopumā šeit, Latvijā, ir parādījies daudz tādu cilvēku, kas izdaiļo Maskavu, un arī jums viņi noteikti netraucēs. Un viņi jau šurp brauc galvenokārt atpūsties.

No Latvijas aizbraukušo skaits pēdējos divus gadus mazinās, taču plūsma joprojām esot liela, šorīt intervijā LNT raidījumam 900 sekundes sacīja Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Viņš atzina, ka kopš 2000.gada no Latvijas aizbraukuši 250 000 cilvēku, taču esot pazīmes, kas liecina, ka prom braucošo skaits samazināsies, bet emigrācija turpināsies.

Uz jautājumu, kāpēc Latvijas iedzīvotāji turpina pamest valsti, Hazans atbildēja, ka Latviju pārsvarā pamet darba un naudas trūkuma dēļ, kā arī meklējot izaugsmes iespējas citās valstīs.

«Gandrīz puse no aizbraucējiem valsti pamet atkārtoti, jo, atgriežoties neredz iespējas Latvijā attīstīties,» atzina profesors un piebilda, ka viņus atgriezties Latvijā attur atbilstoša darba trūkums.

Tomēr viena no satraucošākām tendencēm pēc Hazana domām ir tāda, ka Latviju arvien vairāk pamet izglītoti cilvēki un galvenais vecumā no 18 līdz 35 gadiem.

Emigrācija un ar to izraisītais kvalificēta personāla trūkums turpinās kāpināt darbaspēka izmaksas, padarot Latvijas ekonomiku aizvien nekonkurētspējīgāku

Ja esi kvalificēts sava aroda pratējs un šī profesija ir pieprasīta, atrast darbu bieži vien nav nekādu problēmu, un, ja tas neizdodas Latvijā, tad droši var cerēt uz panākumiem ārvalstīs. Šajā gadījumā runa vairs nav par tādām tradicionālām valstīm kā Lielbritānija un Īrija, bet daudz tuvākām iespējām Ziemeļu valstīs, kad darba nedēļa tiek pavadīta ārpus Latvijas, bet brīvdienas mājās. Tāpat arī Vācijas darba tirgus ir ieinteresēts strādniekos no Baltijas. Šobrīd ir grūti pat iedomāties, ka kādreiz darba meklēšana ārvalstīs notika slepus, bailēs no deportācijas. Diemžēl labvēlīgā tirgus konjunktūra ārzemēs ne tik labi ietekmē uzņēmējdarbību Latvijā.