Video

VIDEO: Vai briest trešais – zaļais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, 15.03.2023

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.

Ekrānšāviņš no video

Jaunākais izdevums

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Emigrācija maina virzienu

Pirmais emigrācijas vilnis 90. sākumā Latvijas iedzīvotāju skaitu piecu gadu laikā samazināja par 170 tūkstošiem cilvēku. Iemesli – PSRS armijas izvešana, PSRS laika rūpniecības sabrukums. Šis emigrācijas virziens bija uz austrumiem un kopumā bija ieguvums, ne zaudējums Latvijai. Nosacīti par otro emigrācijas vilni var uzskatīt 2008. gada krīzi, kad četru gadu laikā valsti pameta vairāk nekā 135 tūkstoši iedzīvotāju, kuri devās uz rietumiem. Šo cilvēku lielāko vairumu var saukt par ekonomiskajiem bēgļiem, kuri Latvijā zaudēja darbu, nespēja pildīt parādsaistības. Kopš 2017. gada no Latvijas emigrējušo cilvēku skaits pakāpeniski saruka, apstājoties pie 10 tūkstošiem cilvēku gadā. Jāpiebilst, ka Centrālā statistikas pārvalde tautas skaitīšanu patlaban veic nevis tieši, bet izmantojot institūcijas un atbilstošu metodoloģiju. Ievērojot, ka Eiropas Savienībā ir brīva darbaspēka kustība, nav nepieciešamas īpašas atļaujas, lai dotos pastrādāt, piemēram, Nīderlandē vai Vācijā, tad seko, ka visus aizbraukušos uzskaitīt īsti nav iespējams un patiesā aina atklājas pēc brīža, kad cilvēks ārzemēs jau iekārtojies uz palikšanu.

Iemesls – darbs un atlīdzība

Pirms 30 gadiem bija pamats priecāties par to, ka šo zemi pamet okupanti. Savukārt jau pēc 2000. gada ir skaidrs, ka vairums cilvēku uz rietumiem devās ekonomisku apsvērumu dēļ.

Politiķi retorikā par reemigrāciju kļūst aizvien aktīvāki, tomēr viņi nav tie, kuri maksā algas. Valsts var sniegt atbalsta pasākumus, piedāvāt dzīvesvietas, bērnudārzus, skolas, medicīnu, lielījot, ka viss mums ir labāk, tomēr būtiskākais aspekts paliek darba vietas ar vismaz pieklājīgu atalgojumu, kas salāgojams ar ES vidējo izpeļņu. Lai būtu darbs un labas algas, ir svarīga valstī esošā uzņēmējdarbības vide, lēmumu pieņemšanas ātrums un efektivitāte, kas saistīti ar uzņēmēju vajadzībām. Protams, arī nodokļu politikai ir nozīme. Pagaidām politiķi vienīgi mudina uzņēmējus samazināt riskus, kas saistīti ar jau esošu darba vietu likvidāciju valsts lēmumu rezultātā, nevis veidot ko jaunu. Tomēr ir Latvijā pilsoņu grupa, kura nedz krīzēs, nedz treknajos gados valsti pamest nesteidzās. Proti, cilvēki, kuriem ir īpašums, savs stūrītis zemes un meža. Zemes īpašnieki ir jebkuras valsts viens no pamatiem, un par vienu no viņiem būs iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? pirmais konkrētais stāsts.

Individuālais aizbraukšanas stāsts

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju. Kāpēc? Uz šo konkrēto jautājumu arī mēģinām rast atbildi Kuram tas rūp? jaunajā sadaļā «Tā dzīvo cilvēks», kuras idejas autors ir iniciatīvas grupas dibinātājs Edgars Kots. Viņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšēdētājs Māris Liopa arī piedalījās sarunā.

Mikroliegums – kā sniegs uz galvas Zemes īpašnieka Mārča Sniedziņa stāsts sākas pirms 10 gadiem – 2013. gadā, kad kāds zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. «Mans uzņēmums SIA MS Kārkli bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta – 2013. gada 19. aprīlī tika iesniegta VMD vietējai mežniecībai. Šis dokuments tika pieņemts bez jebkādiem labojumiem un iebildēm, kā arī norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju,» stāsta M. Sniedziņš.

Viņš atceras, ka, ņemot vērā meža taksatora darbu, arī tika noteikta darījuma cena ar īpašnieku. «Samaksājot pamatīgu summu, MS Kārkli iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 2013. gada 3. jūnijā tādu (ar derīguma termiņu 2015. gada 31. decembris) arī izsniedza,» norāda M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka mežizstrādes tehnika bija jāaizņemas citviet, tāpēc ciršanu bija paredzējis sākt jūnija otrajā pusē. «Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bija 21. jūnijā tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 2010. gada 21. jūnijā zemē esot reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,» pagātnes notikumus pārstāsta M. Sniedziņš. Viņš neslēpj savu pārsteigumu, jo mežā nav nedz melnā stārķa, nedz arī atrodamas tā ligzdas paliekas. «Kā var būt, ka VMD pieņem meža inventarizācijas plānu un izsniedz ciršanas apliecinājumu, bet pēc tam paziņo, ka pirms trijiem gadiem tur noteikts mikroliegums?» neizpratnē ir M. Sniedziņš.

Cīnījās un zaudēja

M. Sniedziņš atzīst, ka, sākotnēji zinot par mikroliegumu, nebūtu mežu pircis. Vēstule no Valsts zemes dienesta šokēja vēl vairāk, jo liecināja, ka VMD mikroliegumu (apgrūtinājumu) pieteikuši tikai 2013. gada 15. decembrī. SIA MS Kārkli ar šādu situāciju nav bijusi mierā un iesniegusi administratīvajā tiesā sūdzību. «Tiesa nolēma, ka taisnība ir VMD, un iestājās administratīvās tiesvedības noilgums – seši gadi, tad sāku cīnīties par materiālo zaudējumu piedziņu vairāku simtu tūkstošu vērtībā, to darot civiltiesiskajā kārtībā, bet lietas tālākā izskatīšana tika atteikta, jo meža inventarizācijas veicējs mainīja savu pozīciju – atzina, ka neesot to veicis, kaut arī attiecīgs dokuments bija iesniegts VMD, pie kam tika atrasts «viens paraksts neīstajā vietā» un tiesa izbeidza lietu,» par tālākajiem notikumiem stāsta M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka, lai segtu zaudējumus un varētu tiesāties, ir nācies pārdot sava uzņēmuma kapitāldaļas un arī iecerētā ģimenes māja ir palikusi neuzbūvēta (nepabeigta). «Pašlaik tapis iesniegums ģenerālprokuroram, ir lūgums ierosināt krimināllietu par meža ierēdņu darbību grupā, jo mikroliegums te bija, te atkal ne,» uz pašreizējo situāciju norāda M. Sniedziņš.

Cilvēki vai «zaļie» procenti?

Par to, vai Mārcis Sniedziņš ir sava veida izņēmums vai arī viņš būs pirmā bezdelīga jaunajā, trešajā emigrācijas vilnī, kad bēgs, vienalga, kur, lai tikai nebūtu «zaļajā» Latvijā, rādīs laiks. Māra Liopas ieskatā saimnieciskās darbības ierobežojumi privātīpašumā daudziem liks kravāt čemodānus. Ir ES prasība, ka aizsargājamās teritorijas ir trešdaļā Latvijas. Reāli šobrīd ir tikai 18%, bet vajag 30%. Ir divi iespējamie nākotnes ceļi! Latvijā parādās saprātīga valsts politika, kuras pamatā ir cilvēka vajadzības un tiesības. Otrs ceļš – bezierunu ES prasību izpilde pēc burta, nevis jēgas! Nav svarīgi, vai savvaļas lopiņi un putni dabā ir atrodami – uz papīra tiem noteikti jābūt, jo «Eiropai tā vajag». Turklāt, kā parāda M. Sniedziņa stāsts, visu var mainīt un atkal izmainīt pēc sirds patikas. Šādā nākotnes versijā daudziem būs jābrauc prom, iespējams, daži latvieši modernizēs Ķenča lūgšanu: «(..) Es lūdzu tikai vienu, lai tu dotu mērnieku cienīgtēvam tādu prātu, ka viņš nepieraksta manā meža pleķītī nevienu aizsargājamu radību. (..)» Pārējais gandrīz tāpat kā brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Signet Bank Kapitāla tirgus akadēmija

Obligāciju emisija dos iespēju būvēt modernāko noliktavu Latvijā

Jānis Goldbergs, 01.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Sadales tīkla tarifi – quo vadis?

Ivars Zariņš, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors, 11.08.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Laika posmā no 2004. līdz 2022. gadam vēlme pēc bērniem, pati motivācija, griba pēc tiem ir sarukusi no vidēji trīs bērnu ģimenes ieceres uz vidēji divu bērnu ieceri, liecina Latvijas Universitātes speciālistu pētījums Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

Bērni daudz mazākam skaitam cilvēku Latvijā nozīmē dzīves jēgu un piepildījumu.

Pētījuma statistiskā bāze

Pētījuma autores norāda, ka pētījums veikts pēc līdzīgiem principiem 2004. un 2022. gadā, turklāt visā šajā laikā Latvijas dzimstības rādītāji ir vērtējami kā kritiski zemi, gluži tāpat kā tas ir visā Eiropā. «Tomēr, ja vērtē pēc summārā dzimstības koeficienta, kam normālai paaudžu nomaiņai būtu jābūt 2,1–2,2, tad 2004. gadā tas bija 1,29, bet 2021. gadā tas bija pieaudzis līdz 1,57,» secina pētījuma autores. Proti, arī izmiršanas bezdibenī ir dziļuma atšķirības.

Tāpat bāzes datiem pieder secinājums par mātes vidējā vecuma pieaugumu. Latvijā tāpat kā visā pasaulē mātes vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, palielinās. 2000. gadā pirmais bērns vidēji pasaulē dzima 24 gadus vecai māmiņai. 2021. gadā vidējais pasaules rādītājs ir pieaudzis līdz 27,8 gadiem, bet Latvijā pirmā jaundzimušā mātes vidējais vecums 2021. gadā bija 30,2 gadi. Līdztekus pētījuma autores kā pozitīvu faktoru min aizvien lielāku jaundzimušo skaitu likumīgi noslēgtās laulībās. 2021. gadā 10 872 bērni jeb 62,4% no visiem jaundzimušajiem ienāca oficiāli reģistrētās ģimenēs. 2011. gadā laulībā dzimušo īpatsvars bija tikai 55,4%. Tiesa gan, bērnu bija krietni vairāk kopumā. Situācija patlaban nedaudz atgādina Eduarda Veidenbauma dzejoļa «Ej un dzenies tik pēc naudas» vārsmas, kas noslēdzas ar vārdiem: «Papriecāties tikumīgi, bērnus radīt likumīgi.»

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Reklāmraksti

Kā papildu bonusi veido darba devēja tēlu? Komentē eksperti no „Stebby” un „Tietoevry Banking”

Sadarbības materiāls, 15.02.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dažādi papildu ieguvumi, kas tiek piedāvāti darbiniekiem, jau kādu laiku ir kļuvuši teju par neatņemamu uzņēmumu konkurences rīku. Taču tie var ne tikai palīdzēt piesaistīt vai noturēt darbiniekus, bet arī radīt pretēju efektu – sabojāt uzņēmuma tēlu, ja izmantoti nevietā. Eksperti no personalizēto labsajūtas pakalpojumu startapa „Stebby" un uzņēmuma „Tietoevry Banking” stāsta, kāpēc uzņēmumiem būtu jāvelta vairāk laika, lai noskaidrotu reālās komandas vajadzības, un kam jāpievērš uzmanība, veidojot papildu atbalsta paketes darbiniekiem.

Kā stāsta Marta Medne, „Tietoevry Banking” darba devēja tēla speciāliste, pozitīvu tēlu var veidot un pielāgot ārējām vajadzībām, taču pamatā tas vienmēr izriet no uzņēmuma kultūras. Mākslīgi izveidots darba devēja tēls nespēs uzņēmumam kalpot ilgtermiņā, savukārt patiess un pozitīvs darba devēja tēls palīdz piesaistīt darbiniekus un lieliski noder personāla atlasē. Tas palīdz uzņēmumam atrast kandidātus, kas identificējas ar tā kultūru, nemaz nerunājot par laiku un izmaksām, kas tiek ietaupīti kandidātu atlases procesā, salīdzinot ar situāciju, ja uzņēmumam ir negatīvs publiskais tēls.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru
Vide

Latvijā radīta inovatīva tehnoloģija fosfora atgūšanai no notekūdeņiem

Db.lv, 26.03.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šī gada martā sekmīgi veikta inovatīvas fosfora atgūšanas tehnoloģijas Letonite demonstrēšana SIA “Ādažu Ūdens” notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Jaunā tehnoloģija atguva līdz pat 95% vērtīgās barības vielas - fosfora no notekūdeņiem, ko tālāk var izmantot lauksaimniecības vajadzībām kā augsnes mēslojumu.

Tehnoloģijas demonstrācija notika sadarbībā ar Latvijas jaunuzņēmumu P-Agro Minerals, biedrību Cleantech Latvia, kā arī ar programmas LIFE GOODWATER IP atbalstu.

“Iegūtie rezultāti un sadarbība jau agrīnā inovācijas attīstības stadijā sniedz pārliecību, ka Latvijā eksistē zaļās inovācijas ar augstu potenciālu un arī zaļi domājošas pašvaldības, kam rūp piesārņojuma mazināšana savās saimniecībās,” atzīst jaunuzņēmuma P-Agro Minerals vadītāja Annija Emersone. “Šādās partnerības zinātņietilpīgo tehnoloģiju attīstībai ir izšķirošas, ļaujot testēt un pielāgoties to nākotnes lietotāju vajadzībām ar mērķi maksimāli ātri tehnoloģiju ieviest dzīvē.”

“Ādaži ir vienmēr bijis ekonomiski darbīgs un stratēģiski nozīmīgs punkts reģionā, radot gan daudzējādas darba iespējas tās iedzīvotājiem, gan saskaroties ar izaicinājumiem rūpēs par industriju ietekmi uz vidi un cilvēku labklājību mums apkārt. Mēs varam būt lepni par iespēju nodrošināt testa infrastruktūru vietējiem jaunuzņēmumiem, kas ir arī apliecinājums “Ādažu Ūdens” atvērtībai un interesei par jaunākajiem risinājumiem vides aizsardzībā notekūdeņu attīrīšanas jomā Latvijā,” piemin Aivars Dundurs, SIA “Ādažu Ūdens” valdes loceklis.

Komentāri

Pievienot komentāru