Vilks, salīdzinot latviešus ar igauņiem: latvietis ir pakļāvīgāks, alkatīgāks, bailīgāks...  58

Viņš norāda: «Igaunijā arī ir problēmas, nesaskaņas starp partijām, bet viņi spēj vienoties, piemēram, ka budžeta deficītam ir jābūt nullei, un to arī sasniedz. Ekonomikas pieauguma gados viņi spēja uzkrāt 8% no iekšzemes kopprodukta valsts budžetā. Arī tagad viņiem iet labāk. Izglītību un medicīnu viņi reformēja jau deviņdesmito gadu vidū. Viņi saprata, ka tas ir jādara, savā starpā izplēsās, bet ne tik publiski kā mēs, tomēr beigās vienojās. Viņu mentalitāte ir tāda, kas liek kopīgiem spēkiem sasniegt noteiktos mērķus. Tur godavīra statuss ir daudz augstāks nekā šeit. Ja ir grūti laiki, tur ļaudis tāpat paņurd, bet nezākā cilvēkus, kas nāk politikā un cenšas strādāt.»

«Ir jomas, kuras mums, metot kaunu pie malas, ir jāpārņem. Krīze liek mums veikt plaša spektra reformas, jo mums ir mazāk naudas. Šim mērķim mums pietiks kaut vai paskatīties, kas notiek kaimiņos, kur ir eirozonas paraugvalsts Igaunija, valsts, kas nemelo. Kas savus mērķus sasniedz, kas ir uzticami partneri. Mūsu mērķis ir būt Baltijas valstu, Skandināvijas valstu grupā. Tas ir mūsu dabiskais centrtieces virziens,» stāsta ministrs.

A. Vilks arī skaidrojis, ka «latvieši savā mentalitātē gadsimtiem bijuši kā vācieši – krājuši, domājuši un pēc tam pirkuši. Kopš 2003. gada mēs kļuvām kā amerikāņi, jo īpaši jaunā paaudze. Tajā laikā bija pietiekami labas algas, ļoti labas izredzes tikt pie algas pieauguma un bija iespēja bieži mainīt darbavietas. Bija ļoti daudz vilinājumu, reklāmu, un mēs tikām ātri vien sabojāti. Bet mums bija ļoti zema uzkrājumu bāze. Šo šķērdēšanos nevajadzēja pieļaut».

Tagad atkal latvieši pamazām kļūstot kā vācieši. «Pērkot mašīnu, dzīvokli vai citas preces, ļoti uzmanīgi domājam, kas būs rītdien. Aizvien vairāk cenšamies veidot iekrājumus kaut vai pāris mēnešalgu apmērā. Krīze ir laba mācība, kas liek cilvēkiem vairāk krāt,» uzskata A. Vilks.