Nepilnā desmitgadē Vācijas nekustamo īpašumu uzņēmums Noratis no pusotra miljona liela izauga līdz 150 miljonu izmēram, nokļuva Frankfurtes biržā, turpināja augt, līdz tika veiksmīgi pārdots.
Par uzņēmuma attīstību, uzņēmējdarbības un investīciju vidi gan pašu mājās, gan Vācijā Dienas Bizness jautājumus uzdeva Noratis idejas līdzautoram, investoram un uzņēmējam Edgaram Pīgoznim.
Esat ne tikai Vācijas nekustamo īpašumu kompānijas Noratis investors, bet arī Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācijas (LVCA) valdes loceklis. Šobrīd esat pieslēdzies sarunai no Londonas. Kā izdodas savienot visus darbus un pienākumus?
Patiesībā ir vēl dinamiskāk. Pērn tiku ievēlēts arī Latvijas Darba devēju konfederācijas padomē un izvirzīts par vienu no viceprezidentiem, un nu jau gadu arī šie pienākumi paņem ievērojamu daļu mana darba laika. Sabiedrisko darbu manā ikdienā netrūkst, un jāatzīst, ka dažkārt tur ir pat interesantāk nekā biznesā. Tas patiešām aizņem lielu daļu mana laika, tāpēc katra diena tiek rūpīgi izplānota, diezgan daudz deleģēju savai profesionāļu komandai.
Vai Noratis veidošana Vācijā ir tāds kā noslēgts posms? Tas nozīmētu, ka varat par investēšanu un obligācijām pastāstīt no sākuma līdz beigām?
Jā, Noratis ir noslēgts posms manā investora pieredzē, tādēļ varētu būt interesants un noderīgs stāsts citiem uzņēmējiem. Lielā mērā pateicoties Vācijas pieredzei, es nonācu pie secinājuma, ka sabiedriskās organizācijas ir ļoti būtiskas uzņēmējiem. To saku ar nelielu rūgtumu, redzot, ka daži patiešām lieli un veiksmīgi Latvijas uzņēmumi turas savrup no sabiedriskajām organizācijām.
Vispirms - biznesa stāsts!
Šodien es sevi biznesā definēju kā Family Office pārstāvi, bet savu karjeru sāku auditorkompānijā, kas tagad saucas PWC, tad turpināju bankā, kas tagad ir zināma kā Swedbank, līdz pievērsos investīcijām individuāli. Uzsāku darbu pie investīcijām pamazām, un tas padevās, jo bija pateicīgs laiks, uzņēmu apgriezienus. Pirmsākumos strādāju vairākos virzienos, arī ar investīcijām Venture capital, ko šobrīd jau oficiāli dēvē par iespējkapitālu. Patiesībā jau iespēju ir vairāk nekā riska, lai arī ir skaidrs, ka katrai iespējai līdzi nāk risks. Ilgus gadus biju arī LVCA priekšsēdētājs līdz 2019. gadam, kad pārcēlos uz dzīvi Londonā, un tagad tiku ievēlēts par LVCA goda valdes locekli. Noratis ceļš sākās 2010. gadā. Tas notika uzreiz pēc 2008. gada krīzes, kad pilnībā viss bija apstājies. Kā jau pēc jebkuras krīzes parādās jaunas iespējas, ir tikai jāmēģina tās ieraudzīt. Starp citu, tūdaļ būs līdzīgs scenārijs. Es saskatīju iespēju situācijā, ka garlaicīgais Vācijas nekustamo īpašumu tirgus tomēr ir interesants, jo tur bija zemas nekustamo īpašumu cenas, augoša ekonomika un stabilitāte. Arī šobrīd mājokļu cenas Vācijā ir zemākas nekā citviet Eiropā, vietām pat nav augstākas kā Latvijā, ja skatāmies uz salīdzināma mēroga pilsētām. Vācijas ekonomika ir milzīga, procesi ir efektīvi. Es nebiju viens, mēs bijām trīs partneri, un katram no mums bija dažādas kompetences un darba pieredze, kas ļoti palīdzēja augt strauji un līdzsvaroti. Starta kapitāls bija tikai pusmiljons eiro, kas nekustamā īpašuma uzņēmumam ir praktiski nekas, bet, prasmīgi rīkojoties, mums izdevās to strauji audzēt.
Pamatojums – kādēļ?
Tas ir daudzu apstākļu kopums: pareizi saskatīta iespēja tirgū, Vācijas tirgus izmērs un likviditāte, ekonomikas augšupejas posms, kompetenta, profesionāla un saliedēta komanda un visbeidzot - arī partneru ambīcijas. Jāatzīst, ka Latvijā tolaik tas nebūtu bijis iespējams, jo vēl arī šodien jaunam spēlētājam nekustamo īpašumu jomā bankās finansējumu dabūt ir gandrīz neiespējami.
Tātad nebūvējāt, bet pirkāt un pārdevāt?
Jā, mēs pirkām jau esošus daudzdzīvokļu namus ar gatavu naudas plūsmu, tos modernizējām, tostarp uzlabojot energoefektivitāti, un pārdevām. Pie energoefektivitātes nozīmīguma mēs tikai tagad Latvijā esam nonākuši, bet Vācijā energoefektīvs nekustamais īpašums jau bija dienaskārtībā pirms desmit gadiem, jo bija pieejams dažāds pašvaldību atbalsts, finansēt šos projektus bija vieglāk, un noslēgumā arī īrniekus piesaistīt nesagādāja grūtības.
Cik ilgi iespējams strauji augt tikai ar pašu kapitālu?
Sākām ar pašu līdzekļiem un augām, līdz bijām ieguldījuši visu, kas mums bija tobrīd pieejams. Pēc tam sekoja tā saucamais FFF (family, friends, fools) posms, kad piesaistījām naudu tuvākajā lokā. Mūsu gadījumā neviens gan muļķos nepalika un visi labi nopelnīja. Faktiski pēc pāris gadu izaugsmes mēs secinājām, ka tā nauda, ko varam piesaistīt, ir limitēta un ierobežo uzņēmuma izaugsmi.
Pie kādas aktīvu summas šāds secinājums?
Aptuveni 35 miljoniem. Iespējas bija izsmeltas, un vajadzēja meklēt papildu finansējumu, ja gribējām uzņēmumu audzēt arī tālāk. Tieši tad arī bija pirmā saruna ar Signet Bank vadītāju Robertu Idelsonu par to, ka mūsu projekts ir izdevīgs finansiālais ieguvums visām pusēm. Proti, mēs varam turpināt izaugsmi, bet banka var saviem klientiem piedāvāt interesantu investīciju produktu ar 8% ienesīgumu. Sākumā emitējām vērtspapīrus trīs miljonu apmērā, bet jau drīz dažādu finanšu instrumentu veidā bijām piesaistījuši vairāk nekā 20 miljonus. Tas mums deva iespējas pāris gados realizēt daudz vairāk, nekā varētu ar pašu līdzekļiem, un pārvarēt maģisko 100 miljonu aktīvu robežu, kas ļāva pietuvoties sapnim par IPO.
Zinājāt, ka iesiet uz IPO (obligāciju publiskais piedāvājums)?
Jā, tāds mērķis bija, jau uzsākot šo biznesu. Tobrīd, kad apsēdāmies ar akcionāriem pie viena galda, sapratām, ka mērķis ir nokļūt biržā, un, lai to sasniegtu, mums ir jābūvē patstāvīgs un profesionāls uzņēmums, jāizaug pietiekami lieliem un - pats par sevi saprotams - jāsakārto uzņēmuma pārvaldība atbilstoši IPO standartiem.
Uzņēmuma sakārtošana bija sarežģīta?
Nebija, jo uzņēmums uzreiz bija pietiekami caurspīdīgs, tā mēs to būvējām jau no paša sākuma. Protams, atskaišu sistēmas un korporatīvās struktūras izveidošana un sakārtošana prasīja pūles, laiku un arī naudu, bet ilgtermiņā tas atmaksājas un nes vēlamo rezultātu. Trīs gadu laikā ieviesām nepieciešamos standartus un sasniedzām aktīvu apmēru – 150 miljoni eiro. Tas mums deva iespēju startēt biržā.
Kāpēc birža bija tik svarīga?
Pamatā naudas piesaistei un izaugsmei, jo jebkuram ir skaidrs, ka uzņēmums ar pāris desmitus miljonu vērtiem aktīviem nevar būt tik profesionāls kā uzņēmums ar vairāku simtu miljonu lieliem aktīviem. Parādījās iespēja izveidot specializētu komandu un piesaistīt augstas raudzes profesionāļus. Uzņēmums kļuva stabilāks un patstāvīgāks, jo ar jaunpiesaistīto kapitālu atmaksājām dārgākos aizņēmumus. Tas deva iespēju arī pašiem izbrīvēt laiku citiem biznesiem vai nodarbēm, kas interesēja vairāk. Un, protams, pats kotēšanās process biržā. Tas ir īpašs mirklis, kad Frankfurtes biržā iezvana sesiju un tas tiek atspoguļots Frankfurtes biznesa medijos! Bez cilvēciskām emocijām kotēšana biržā mums deva iespēju labāk finansēties bankās un veikt vēl vairākus obligāciju laidienus.
Bankas ir labvēlīgākas pret biržā kotētiem uzņēmumiem?
Tas bija acīmredzami! Līdz kotēšanai mums prasīja garantijas, papildu galvojumus, nācās vest sarunas ar vairākām bankām vienlaikus, jo viena visu risku nevēlējās uzņemties utt. Kad nonācām biržā, secinājām, ka tā ir tāda kā uzņēmuma kvalitātes zīme finanšu pasaulē. Ja uzņēmums kotējas biržā, bankas uzreiz saprot, ka šajā uzņēmumā viss ir kārtībā ar korporatīvo pārvaldību, ar finansēm, jo viss tiek auditēts un pārbaudīts. Tas dod iespēju iet uz banku un droši runāt par ilgtermiņa sadarbību, un nav vairs sevi jāpierāda katra projekta gadījumā. Protams, tāpat vajadzēja bankas informēt par pirkumiem, bet vairs nebija atsevišķas apstiprināšanas vai pirkumu apšaubīšanas.
Personīgi arī bija ieguvumi?
Pēc IPO es pārtraucu aktīvu dalību Noratis vadībā. Mēs pieņēmām darbā nozares ekspertus un savas jomas profesionāļus, kuri pārņēma uzņēmuma vadību. Pēc būtības šajā uzņēmumā varēju pilnībā baudīt akcionāra lomu un saņemt dividendes. Jau drīz mūs uzmeklēja stratēģiskais investors, kurš piedāvāja izpirkt divu lielo akcionāru daļas, un es exitēju jeb izgāju no šī uzņēmuma. Proti, parādījās iespēja baudīt sava darba augļus un īstenot citus projektus.
Ja neizvēlētos biržas ceļu, kāds būtu uzņēmuma attīstības scenārijs?
Statisks. Visticamāk, mēs lēnām izaugtu līdz aktīviem ap 50 miljoniem eiro un salīdzinoši labi pelnītu. Tad būtu pienākusi pašreizējā krīze un mēs vairākus gadus cīnītos ar pamatīgiem zaudējumiem, kas draudētu ar nopietnām grūtībām, jo trūktu likvīdo līdzekļu. No kapitāla piesaistes nav jābaidās! Prasmīgi izmantota, tā dod stabilitāti, iespēju izaugsmei un diversifikācijai.
Nekustamo īpašumu tirgus nereti investoros rada bažas, jo to vērtēšana ir subjektīva. Jūs nebiedēja šis sektors, vai arī kas pasargāja no bažām?
Skaidrs, ka ir jāzina, kas lācītim vēderā. Daudzi lieli spēlētāji Vācijā īpašumus savās bilancēs tur gadu desmitiem, un to reālā vērtība var būt stipri atšķirīga no bilancē norādītās. Mūsu priekšrocība Vācijā bija tā, ka mēs paši konkrēti strādājām ar katru objektu un skaidri zinājām, par ko ir stāsts. Ņemot vērā, ka mums nebija pieejams milzu kapitāls – pēc to uzlabošanas īpašumi bija jāpārdod. Mēs neko neturējām savā portfelī ilgāk, kā nepieciešams. Ja aktīvus pārdod, tad šaubu par to tirgus vērtību vairs nav. Ir saprotamas investoru bažas par fondiem, kas pērk un ilgstoši tur īpašumus. Ja tie netiek tirgoti, nav arī iespējams objektīvi novērtēt to tirgus cenu. Viena lieta ir, kā īpašums izskatās no naudas plūsmas puses, bet pavisam cita, kad tas ir jāpārdod.
Ar ko bizness Vācijā atšķiras no Latvijas?
Kaut kas ir ļoti līdzīgs Latvijai, bet kaut kas atšķiras. Tirgus ir liels un pieprasa daudz lielāku specializāciju. Proti, bieži vien darbinieks prot ļoti labi darīt to, ko viņš dara. Vienu lietu! Bet tas var nest arī trūkumus, ja nespēj būt universāls vai saskatīt kopējo bildi. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ bija ļoti svarīgi izaudzēt uzņēmumu Vācijā līdz noteiktam izmēram, lai varētu paņemt darbā visu nepieciešamo profilu speciālistus un izveidot pilnīgu komandu. Darbinieki atšķiras arī ar augstāku pašcieņu un vienlaikus arī cieņu pret kolēģiem. Kopvērtējumā varu droši apgalvot, ka uzņēmēji Latvijā ir līdzvērtīgi Vācijas uzņēmējiem – ir tikpat uzņēmīgi un darbīgi, zinoši un gudri kā Vācijā. Atšķirība ir tāda, ka vācietis, kuram nav grandiozu pasaules plānu, var savā iekšējā tirgū nodzīvot visu savu mūžu, labi nopelnīt, būt veiksmīgs, un viņam nav spiesta lieta izkāpt no savas komforta zonas. Latvijas uzņēmējam, ja viņš vēlas būt veiksmīgs, ir jāiet ārā, jādomā par eksportu vai darbību citos tirgos, jāapgūst dažādas valodas un jāpielāgojas dažādām kultūrām. Papildus Latvija ir sarežģītā ģeopolitiskā vietā, un krīzes nāk pār mums ar lielāku spēku, ietekmi, un dažkārt pat ļoti veiksmīgi uzņēmumi nonāk pamatīgās grūtībās ne gluži savas vainas dēļ. Ja tie būtu starptautiska mēroga un strādātu vairākos tirgos, tad varbūt spētu pat noturēt biznesu arī krīzes laikā. Daudzi arī šobrīd tieši šī iemesla dēļ mēģina diversificēt riskus, meklējot jaunus tirgus, un tas ir pareizi.
Izslavētā birokrātijas joma, par ko nereti var dzirdēt pārmetumus Latvijas ierēdņiem un valdībai, kā ar to?
Ja kāds saka, ka Latvijā kaut kas ir grūti vai lēni, tad varu apliecināt, ka Vācijā birokrātija ir milzīga un daudzas lietas notiek ļoti sarežģīti, pat nevajadzīgi sarežģīti, arī Vācijas VID ir krietni noslēgtāks. To pašu tagad redzu arī Lielbritānijā. Acīmredzot tas ir lielo valstu lāsts, tāpēc droši apgalvoju - nav tā, ka Latvijā viss ir sliktāk, daudz kas vienkārši ir citādi. Man neizprotama ir tikai uzkrītošā valdības un VID neuzticība uzņēmējiem, jo pārliecinoši lielākā daļa no tiem ir godprātīgi un patriotiski. Es vienmēr biju klātesošs Latvijas uzņēmējdarbības vidē un varu droši teikt – pie mums ir iespējas. Kā jau minēju – pēc katras krīzes, ja spēj ieraudzīt, tad iespējas parādās! Līdzko krīzes punkts būs pāri, te domāju ne tikai karu, bet arī citus aspektus, iespējas būs! Tādēļ arī esmu samērā optimistisks par Latvijas iespējām nākotnē.
Vai varat salīdzināt Baltijas valstu tirgus un stāvokli?
Protams! Esmu līdzīpašnieks uzņēmumos, kas strādā visās Baltijas valstīs. Pieredze ir dažāda, un nevar teikt, ka vienā vai otrā valstī viss ir pareizi vai nepareizi. Piemēram, runājot par Igauniju, kuru bieži vien izceļ kā labās prakses piemēru un skatāmies uz viņiem ar skaudību, varu teikt, ka nav gluži tā, ka tur viss ir ideāli. Tur ir bijuši gan banku skandāli, gan krāpniecība ar obligācijām, arī aizdevumu platformas pavada vairāki skandāli. Savukārt, ja salīdzina ar Lietuvu, tad Latvijā, manuprāt, trūkst skaidru prioritāšu un saskaņotas darbības to sasniegšanā. Tā vietā katra ministrija veido savu karaļvalsti un neefektīvi tērē resursus. Bet kopumā mums jābūt pozitīvākiem par sevi, neatkarības gados esam sasnieguši ļoti daudz. Jānotic saviem spēkiem, un viss izdosies!
Atgriežamies Latvijā...
Kā riska jeb iespējkapitāla industrijas pārstāvis es vienmēr esmu norādījis, ka Latvijas pensiju fondu naudai būtu jāpaliek Latvijā. Uz vietas šobrīd tiek investēta ļoti neliela daļa no kopējā valsts pensiju kapitāla. Salīdzinājumā ar kaimiņiem varam redzēt, ka ekonomika ir mazāka, iekasēto nodokļu ir mazāk, atbilstoši valsts funkciju finansēšanai naudas trūkst. Pašsaprotami, ka papildu investīcijas ir nepieciešamas. Pēdējā laikā esam to sapratuši, un daudz kas tiek darīts, bet līdztekus milzīgs apjoms mūsu pašu naudas tiek investēts ārvalstīs, kaut vai, piemēram, Teslas akcijās, bet kas Latvijas ekonomikai no tā? Tas ir rezultāts situācijai, ka pensiju nauda tiek pārvaldīta no Stokholmas. Ārvalstu banku ienākšanai ir virkne pozitīvu efektu. Tie ir profesionāli baņķieri, kas finanšu pakalpojumu nozari sakārtoja tā, kā tam būtu jābūt. Tas ir labi, bet ir arī sava negatīvā puse. Manuprāt, šī lieta būtu jālabo ar steigu. Mēs mokāmies ar finanšu tirgus attīstību, ar investīciju piesaisti, bet paši savu naudu ieguldām kaut kādos ārvalstu finanšu instrumentos, kas ne vienmēr ir labāki par mūsējiem.
Ieguldot pašu mājās, stāsts jau nav tikai par investīciju tiešo atdevi?
Protams, efekts ir pat trīskāršs! Ātrāk augtu pašmāju uzņēmumi, pensiju fondi pelnītu, un nodokļu ieņēmumi arī pieaugtu.
Runājot par finanšu tirgus attīstību, kā vērtējat vidusmēra iedzīvotāju aktivitāti? Nevar taču visu balstīt uz valsti un lieliem investoriem.
Nesen bija publicēti dati par Igauniju, ka vērtspapīru kontu daudzums Covid laikā pārsniedza 100 tūkstošus. Latvija un Lietuva stipri atpaliek. Šī ir viena no problēmām, jo nav investīciju kultūras Latvijā. Šķiet, valda naratīvs – ja esi turīgs, tad kaut kas nav labi ar tevi! Vajadzētu būt otrādi. Ja izglītots cilvēks strādā savā profesijā algotu darbu, tas ir ļoti labi, bet vienlaicīgi var domāt par nākotni, investējot un veidojot papildu ienākumus. Šī kultūra Latvijā nav īsti attīstījusies. Tas, kas priecē, - tā strauji attīstās tieši pēdējos gados. Mazo investoru aktivitāte vairo valsts kopējo pārticību un stabilitāti, stiprina Latvijas vidusslāni.
Kā vērtējat valsts uzņēmumu kotēšanu biržā ar mērķi emitēt obligācijas vai izlaist akcijas?
Raugos ļoti pozitīvi, un te ir vairāki aspekti. Mēs redzam, ka ir valsts uzņēmumos korupcijas gadījumi. Emisijas pašas par sevi nav nekāds brīnumlīdzeklis, tomēr publiska obligāciju emisija ir priekšnoteikums korporatīvās pārvaldības sakārtošanai. Vairs nebūtu iespējams virzīt valdē vai padomē pavisam dīvainus cilvēkus, bez atbilstošas izglītības un profesionālās pieredzes. Izvēles ir jāpaskaidro. Otra lieta ir investīciju vides attīstība kopumā. Valsts uzņēmumi ir pietiekami lieli, lai piesaistītu ārvalstu uzņēmumu interesi. Ārvalstu investoriem ienākot tirgū, viņi arī redz, kas vēl šeit notiek, ierauga arī citas iespējas. Ideja ir, ka mēs nokļūstam uz radara un esam pamanīti. Vēl arī Latvijas iedzīvotājiem parādītos papildu ieguldījumu iespēja, kur var saņemt lielākus procentus nekā bankas depozītā. Es šeit redzu tikai pozitīvās puses. Saprotu, ka daudziem ir bažas par Latvijas stratēģiskajiem uzņēmumiem un to, ka mēs kā valsts zaudētu kaut kādu rīcības brīvību, tomēr domāju, ka tā ir atrisināma lieta. Var jau sākotnēji prospektos pateikt, ka uzņēmumiem ir ne tikai komerciāli uzdevumi. Tādēļ arī šo argumentu nepieņemu. Turklāt ir izvēles iespējas, var emitēt obligācijas, kas ir attīstības instruments. Savukārt akciju gadījumā var izvēlēties kādu daļu no uzņēmuma laist apgrozībā. Pieņemu, ka akciju gadījumā, ja runa ir par līdz 10% no uzņēmuma, negatīva efekta nebūs. Ir skaidrs, ka kapitāla tirgus attīstība ir nozīmīga un mums ir jābūt iespējai pelnīt no savas valsts uzņēmumiem. Ir jābūt iespējai pilsoņiem ieguldīt savā ekonomikā. Arī pensiju fondu naudu tepat var ieguldīt, savas valsts uzņēmumos.
Vēl pāris vārdos par Noratis obligāciju emisijām, kas sākotnēji bija slēgtās, bet pēdējais laidiens bija arī publiskā piedāvājumā. Vai tās varēja nopirkt arī Latvijas iedzīvotāji?
Pēdējais obligāciju laidiens, kas bija publisks, notika Vācijā vēl pirms pandēmijas, bet arī Latvijas investori to varēja iegādāties. Latvijā nekādu reklāmu gan neveicām, jo uzņēmums jau ir labi atpazīstams un nebija grūtību piesaistīt nepieciešamos līdzekļus. Toreiz vēl bija zemās ECB procentu likmes, un mēs piedāvājām 5,5% saviem investoriem, kas visiem likās ļoti pievilcīgi. Latvijas kapitāla tirgū notiek straujas izmaiņas, un tā laika pircēju aktivitāte vairs nav rādītājs, kuru būtu vērts pieminēt. Signet Bank bija nozīmīga loma Noratis sākotnējās izaugsmes nodrošināšanā, un sadarbība bija izdevīga gan bankai, gan tās klientiem. Sadarbība ar bankas profesionāļu komandu mums ļāva koncentrēties uz uzņēmuma izaugsmi un nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai tiktu Frankfurtes biržā. Šodien Signet Bank obligāciju jomā ir absolūts līderis Latvijā.
Kā vērtējat kapitāla tirgus stāvokli Latvijā šobrīd?
Jāteic, obligāciju tirgus mums ir labs, pat labāks nekā kaimiņiem. Kopsavilkumā kapitāla tirgus attīstība varētu būt viens no risinājumiem, kas minimizēs to atpalicību, kas mums izveidojusies uzņēmumu pašu kapitāla veidošanā, ja salīdzinām ar Igauniju, kas nulles likmi UIN ieviesa krietni ātrāk. Jāapzinās, ka uz Rietumeiropas fona mēs esam mazi un nabadzīgi. Tas nav kaut kāds – Latvija pēdējā vietā - vērtējums, bet objektīvs fakts. Liela veiksme Latvijā ir tikai neliela vai vidēja veiksme lielajās ekonomikās - Vācijā vai Francijā. Mums nauda ir jāpiesaista, jo nevaram salīdzināt sevi ar uzņēmumiem, kas strādā jau 50 vai 70 gadus. Latvijas uzņēmēji ne ar ko nav sliktāki par Vācijas uzņēmējiem, tikai visu laiku ir jādomā, kā tikt pie lielāka tirgus! Es ticu Latvijai un tās uzņēmējiem!