Koksnes izmantošanu būvniecībā Latvijā bremzē vēsturiski stereotipi, normatīvie akti un valstisku stimulu trūkums sava resursa pilnvērtīgākai izmantošanai pašu zemē.
Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā un ārzemēs. Latvijā ir publiskās ēkas, ražotnes, noliktavas, infrastruktūras celtnes, kuras būvētas no koka, taču tādu ir salīdzinoši maz, labāka situācija ir ar privātmājām.
Ražojam, bet patērē ārzemnieki
“Latvijā ražo koka mājas, bet tās pārdod ārzemēs, praktiski visā pasaulē, jo grūti iedomāties kādu vietu, kur nebūtu Latvijā izgatavoto māju,” skaidro biedrības Zaļās mājas izpilddirektors Kristaps Ceplis. Latvijā ir uzņēmumi, kuri spēj saražot, Latvijā ir resursi (koksne), no kā saražot, bet produkcija nonāk ārzemēs. “Latvijā nav nekādu motivējošu rīku, lai būvētu koka ēkas, un ir liela vēsturiska stereotipu ietekme attiecībā par koka ēku ugunsdrošību. Cilvēkiem ir stereotips, ka koks pūst, vērpjas, deg, bet, ja izmantosim betonu un minerālus, visas problēmas būs atrisinātas, neiedziļinoties tajās blaknēs, kas mēdz būt visa veida būvēs,” skaidro koka ēku būvniecības uzņēmuma vadītājs Krists Slokenbergs. Viņš norāda, ka ne no valsts, ne arī pašvaldību puses nav neviena instrumenta, kas stimulētu būvēt ēkas no koka. “Labā ziņa, ka koka būvju skaits Latvijā tomēr pieaug, jo mīti par koku pirms gadiem desmit bija daudz ietekmīgāki, vienlaikus pieauguma temps ir pārāk lēns,” tā K. Slokenbergs.
Viņš atzīst, ka meža nozares organizācijas, kuras saistītas ar koku, mēģina popularizēt koka būvniecību kā tādu, taču šie centieni esot sadrumstaloti. Bez tam ir viegli uzburt ainu par modernu būvniecību, kurā viss ir stiklā un betonā, un, lai arī ir daudzi labi piemēri - Latvijas Valsts mežu reģionālie biroji, Ogres bibliotēka utt. -, bet cilvēki tos neredz un arī nezina par tiem. “Koka būvniecībā pārstāvniecība ir ļoti sadrumstalota un fragmentāra,” tā K. Slokenbergs. Viņa acīs pat ar visu straujo koksnes cenas pieaugumu tas nav faktors, kurš visvairāk ietekmē būvizmaksas. “Vislielākais būvniecības cenu ietekmētājs ir darbaspēka izmaksas, kam ir vislielākais īpatsvars,” skaidro K. Slokenbergs. Viņš uzsver, ka koks ir pats pateicīgākais materiāls, kas ļauj prefabricēt daudz augstākā līmenī, lai tieši samazinātu darbaspēka izmaksas, un joprojām tam ir liels neizmantotais potenciāls.
Ugunsdrošības lieta
“Šodien neviens vairs neapšauba koka kvalitāti. Koks ir atzīts kā ļoti labs materiāls, no kā būvēt ēkas,” stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes, Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta pētnieks, ugunsdrošības konsultants Edvīns Grants. Viņš atzīst, ka ugunsdrošībā ir vairāki stereotipi, kuri ir iesakņojušies. “Mūsu valstī ir daudz ēku, kuras jau pašā saknē neatbilst ugunsdrošības prasībām. Ugunsdrošības normas attīstās, kļūst daudz sarežģītākas, un to dēļ tiek prasīti lielāki ieguldījumi, bet cilvēkiem nav naudas, lai savus mājokļus varētu sakārtot atbilstoši šīm prasībām, tāpēc ir speciāla mājokļu sadaļa, kam nav nekādu ugunsdrošības prasību, un koka materiāli ir iekļauti šajā grupā. Rezultātā, runājot par koka ēkām, automātiski, raugoties no normatīvu skatupunkta, runājam par nedrošām ēkām,” norāda E. Grants. Viņaprāt, ugunsdrošībā būtu jāpārstrādā sadaļa, kur tiek runāts par drošības līmeņiem.
“Koka konstrukciju risinājumi jāsagrupē, lai zinātu, kurā drošības līmenī katrs no tiem iekļaujas. Iespējami ļoti augstvērtīgi risinājumi ar ļoti augstu ugunsdrošības līmeni, tikai tie ir šajā līmenī jāiekļauj,” skaidro E. Grants. Paralēli ir jāizstrādā risinājumu katalogs, kas ļauj visiem cilvēkiem iepazīties ar to, kas ir jādara būvniecības procesā, lai realizētu drošības līmeni nodrošinošo pakāpi. “Tad arī atrisinātos problēma, bet tas ir ilgstošs process,” tā E. Grants. Viņam ir pieredze ar māju ražošanu, projektēšanu, būvēšanu Eiropas valstīs, izstrādājumu standartizēšanu visās Baltijas valstīs, kur ražo koka mājas eksportam.
“Izrādās, ka katrai valstij ir savi nosacījumi, tie atšķiras, un ārvalstu pasūtītāji, ražotājiem Latvijā pasūtot koka ēku, jau definē, ko un kā viņi vēlas. Un tas, ko pasūtītājs prasa savam tirgum, nebūt nenozīmē, ka tas būs pareizi un atbilstoši pie mums Latvijā,” stāsta E. Grants. Viņaprāt, ja Latvijā nav savu kritēriju, tad nevar apgalvot, ka Zviedrijai paredzētā ēka kalpos tikpat labi kā Zviedrijā. “Proti, Latvijā nebūtu nepieciešams izmantot tik masīvas koka konstrukcijas kā Zviedrijā, kur ir nedaudz citādas sniega slodzes kā Latvijā, arī mitruma apstākļi ir citādi, tāpēc būtu jāpadomā par mitruma aizsardzību ēkai. Klimats Ziemeļvalstīs ir sausāks nekā Latvijā,” norāda E. Grants. Viņš atgādina, ka tad, kad bija jāraksta standarti un jādefinē mērķa tirgus ražotājiem, tā bija nopietna problēma visiem Baltijas ražotājiem, jo viņi cenšas radīt universālu risinājumu, kas īsti visiem neder. “Jā, ar dažām niansēm var izveidot būvkomplektu, kuru var piegādāt Norvēģijas un Zviedrijas klientam,” uz jautājumu, vai katrā valstī ir tik lielas atšķirības, atbild E. Grants. Viņš piemetina, ka tieši tas pats attiecas arī uz ugunsdrošību.
Pietrūkst valstiskās gribas
K. Ceplis norāda, ka Latvijā ir izcili koka būvniecības piemēri gan privātmāju segmentā, gan arī publiskajā - bibliotēka Ogrē, sporta objekti Jelgavā, AS Latvijas Finieris industriālas ēkas, kuras tiek izmantotas kā ražotnes un noliktava -, bet pietrūkst valstiskas gribas un skatījuma. “Ja tāda būtu, tad situācija būtu cita, jo Latvijā ir resursi – meži ( kuri klāj vairāk nekā 50% no visas Latvijas teritorijas), kur iegūt koksni, un arī ir daudz koka konstrukciju ražotāju, kuri savus izstrādājumus ražo un realizē ārzemēs,” tā K. Ceplis. Viņš atzīst, ka ES Zaļais kurss ir neizbēgamība, bet tikai jautājums, kāds tas tieši būs. “Te arī ir tā paradoksālā situācija, kad no vienas puses Zaļais kurss paģēr, ka koksne ir atjaunīgs resurss, un uz to fokusējamies, bet no otras puses Eiropa vēlas saglabāt dabisku dabu un necirst kokus. Ceru, ka Ziemeļvalstīm, ieskaitot Latviju un Igauniju, izdosies pierādīt, ka 21. gadsimtā ir tehnoloģijas un arī vajadzības, tās ir daudzas sfēras, ko koks kā resurss spēj nodrošināt, turklāt ievērojami mazāk ietekmējot vidi nekā citi materiāli,” tā K. Ceplis Viņš cer uz veselo saprātu, kad Portugālē dzīvojošie sapratīs tos eiropiešus, kuri dzīvo ziemeļos.
Resursu jautājums
K. Slokenbergs norāda, ka, salīdzinot Latvijas koka būvniecības potenciālu ar ziemeļu kaimiņvalsti, jāsecina, ka Igaunija ir priekšā. “Striktās normas, kuras mēģina ieviest Eiropas Savienība, igauņi mēģināja ieviest paši, bet tas mainīja tirgus spēlētāju reakciju. Laba prakse būtu salāgot pieejamo resursu, jo Latvijā ir pietiekami daudz koksnes resursu, taču, tiklīdz sākas tirgus nestabilitāte, tā pamatmasa tiek eksportēta un vietējā tirgū sāka trūkt koksnes materiālu,” skaidro K. Slokenbergs. Viņš atceras, ka martā, aprīlī bijusi sajūta, ka koksne Latvijā ir beigusies, bet tagad situācija ir stabilizējusies.
“Akmens ir jāiemet arī savos dārziņos, jo kopumā koka māju ražošanas nozare nepatērē tik daudz koksnes, tikai labajos laikos šī nozare pārlieku paļāvās uz Baltkrievijas un Krievijas materiāliem, kas vairs nav pieejami,” piebilst K. Ceplis. Viņš uzskata, ka šāda problēma nepiemeklētu koka māju ražotājus, ja vecajos labajos laikos viņi slēgtu līgumu ar zāģmateriālu ražotājiem Latvijā varbūt par nedaudz augstāku cenu nekā ar austrumu kaimiņvalstu piegādātājiem. “Šā gada pavasarī zāģmateriālu ražotāji pildīja ilgtermiņa līgumos ar ārvalstu patērētājiem paredzēto, bet, izsīkstot Baltkrievijas un Krievijas zāģmateriālu importam, radās šo resursu īstermiņa trūkums koka māju būvētājiem,” atceras K. Ceplis.
Viņaprāt, svarīga ir abpusējā drošība, jo nevar vadīties pēc principa — man ir labi, un neko nevajag, un daru tā, kā man ir labi, bet, kad ir slikti, tad vēlos, lai visi citi pielāgojas man. “Latvijā ikgadējais koku ciršanas apjoms ir divas reizes mazāks par ikgadējo koksnes pieaugumu, tāpēc nekādu šaubu par koksnes pieejamību Latvijā nav, un arī tās prognozes, kuras pirms daudziem gadiem paredzēja teju vai tuksnesi Latvijā, nav piepildījušās, jo meža nozare saimnieko gudri, kaut arī ir nepieciešami vairāki uzlabojumi. Vienīgi Eiropas lēmums palielināt aizsargājamo platību apmēru un samazināt ciršanas apjomus varētu samazināt pieejamās koksnes apjomu Latvijā,” tā K. Ceplis. Viņš uzsver, ka jautājums nav par to, vai tiks palielināts aizsargājamo platību apmērs vai ne, bet gan par to, par cik palielinās šo platību daudzums, tādējādi pieejamo koksnes resursu kļūs mazāk un tie kļūs dārgāki. K. Slokenbergu mulsina situācija, kad Latvijas baļķis ir vairāk nekā divas reizes dārgāks nekā tāds pats baļķis Zviedrijā. “Tas rada apjukumu tirgū un pat absurdu, kad egle no Vācijas tiek vesta uz pārstrādi Latvijā,” tā K. Slokenbergs.
Rīcības plāns
E. Grants, piekrītot iepriekš sacītajam, norāda uz koka ēku būvniecības memorandu. “Runājot par nosacījumiem, tika studēts Vācijas piemērs — harta, kura tika radīta kā dokuments, lai veidotu politisko virzību un stratēģiju mērķim — radītu likumdošanu, kas pasargā vietējo resursu un nodrošina ar to vietējo ekonomiku. Lai to iedzīvinātu, bija jāpanāk, ka šajā procesā iesaistās arī visas saistītās nozares — būvniecība, izglītība - un katra dod savu artavu kopējā mērķa sasniegšanai,” tā E. Grants. Viņš norāda, ka šo risinājumu pārņēma arī Eiropa, kad ar savu resursu nodrošina savus ražotājus, kas pievieno vērtību un sekmīgi pārdod visiem, kuriem tas nepieciešams. “Tad, kad dokuments nonāk uz galda, tad izrādās, ka faktiskajā situācijā izejmateriāls no kaut kurienes ir lētāks nekā tas, kas ir uz vietas, un tāpēc grib ņemt citu materiālu, lai varēti eksportēt savu produktu,” atgādina E. Grants.
Viņaprāt, tas ir valstiskas stratēģijas jautājums — visiem jāvienojas par to mazumiņu, kas cirkulētu tepat uz vietas un garantētu apjomu. K. Ceplis atgādina, ka savulaik, kad tika parakstīts sadarbības memorands, lai veicinātu koka būvmateriālu un būvizstrādājumu izmantošanu būvniecībā, tolaik ministrs izteica viedokli, ka vismaz 20% no būvmateriāliem jaunbūvējamajās publiskajās ēkas būtu jābūt no koka. “Tam jau bija jābūt iedzīvinātam, un, ja skandināvi konferencēs lepojas, ka konkrēta ēka uzbūvēta, izmantojot koku no 50 km apkaimes rādiusa, tad arī Latvijā varētu atrast risinājumu, lai radītu vilkmi vietējam tirgum, vienlaikus mazie vietējie ražotāji vairāk patērētu koksni un varbūt pat apvienotos vienā zāģētās produkcijas iepirkumā, tādējādi arī zāģmateriālu ražotājam būtu lielāka interese par šādām piegādēm,” stāsta K. Ceplis.
Viņaprāt, būtu jālepojas, ka publiskās ēkas, skolas, degvielas uzpildes stacijas tiek būvētas no koksnes, kas iegūta tepat Latvijā. Viņš jautā, ar ko gan Latvijā esam sliktāki par Franciju, kur no šā gada šāds nosacījums (koka īpatsvars būvēs) nevis tikai 20%, bet gan 50% apmērā attiecas uz visām publiskajām būvēm. “Ir uzņēmumi, kuri paši vēlas būvēt savu klientu apkalpošanas centru, izmantojot koku, bet tas ir atsevišķu indivīdu lēmums, jo valsts līmenī nekā tāda nav,” tā K. Ceplis. K. Slokenbergs pozitīvi vērtē minētos koka būvniecības vilcējspēkus, tomēr, viņaprāt, valstiskā līmenī ir savdabīgs tukšums.
Izglītības faktors
“Tie ir ambiciozi cilvēki, kuri mēģina apgūt vai paņemt kaut ko,” uz jautājumu, kā Latvijā dzimst koka būvniecības uzņēmumi, atbild K. Slokenbergs. Viņš norāda, ka veidot ļoti precīzas formas no koka ir vieglāk, nekā tās veidot no betona, protams, talkā nāk tehnoloģijas. Viens no stūrakmeņiem ir izglītība, risinājums varētu būt tālākās izglītības kursi, kuros iesaistītos koku izmantojoši aktīvi būvēt gribētāji. “Organizējam lekcijas būvniecības studentiem par koka būvniecību, bet zināšanu līmenis par koku trešā - ceturtā kursa studentiem ir nekāds, izņemot, ja pašam studentam tas interesē,” tā K. Ceplis.
E. Grants atzīst, ka, pabeidzot savas pamatstudijas, vēl neesot bijis tik nobriedis, lai varētu domāt par koku kā inženieris. “Briedums nāca pēc 3-4 gadiem, kad biju iesaistīts procesā un vienlaikus ieraudzīju sasaisti ar izglītību, jo labi pasniedzēji jau iemāca, bet to pašu jēgu un būtību saprot krietnu laiku pēc tam, kad jau cilvēks ir apbružājies savās darba gaitās,” stāsta E. Grants. Viņaprāt, tieši tāpēc jādomā par to, kā jauniešiem nodrošināt iespēju studiju laikā praktizēties ar dažādiem materiāliem, taču ne tā, ka pa dienu strādā, bet pa nakti mācās. “Labi praktikanti ir uz izķeršanu,” norāda K. Slokenbergs. Viņa ieskatā, jauniešiem, pat tiem, kuri mācās mācību iestādēs, kuras ir jauno speciālistu kalves darbam ar koku, ir pārāk maza interese par koka būvniecību.
“Normālā funkcionālā būvniecībā jau nevajag mākslas darbu veicējus, bet vajag rūpnieciski pārdomātu ražošanu, lai uztaisītu mājas sienu, kur nesošais karkass precīzi izgatavots kokā un viegli savienojas ar nākamajiem elementiem, tas ir tehnoloģiski precīzs, pirms tam ļoti labi pārdomāts process un savā ziņā pielīdzināms autobūvei. Vai tad, lai strādātu autobūvē, ir jābūt pasaulē labākajam metinātājam? Nē, nav! Bet jāzina, kā tas notiek, jāpārzina procesi, lai varētu ieceri pārvērst rūpnieciskā veidolā,” skaidro K. Slokenbergs.
CO2 izmešu lieta
“Valstī atbildīgajiem cilvēkiem būtu jāsanāk kopā, jāsaliek galvas kopā — esam tik daudz, mūsu rīcībā ir šādi resursi, un mums vajag izdarīt to un to, un nevar neredzēt, ka koks ir mūsu superresurss,” iesaka K. Ceplis. Viņaprāt, neloģiska ir situācija, kad kāda Vācijas autobusu kompānija, lai varētu turpināt savu biznesu, iestāda mežu (kuru nedrīkst cirst) Latvijā. “Nevajadzētu lepoties ar to, ka kļūstam par savdabīgu rezervātu, bet gan tieši pretēji - lepoties ar saviem mežiem un koka mājām, kuras ražotas no tiem pašiem mūsu mežiem,” iesaka K. Ceplis. Viņam, klausoties ierēdņu teiktajā, nav nācies sadzirdēt kopējo vīziju — mums ir resurss koks, un to arī izmantojam!“Iespējams, ar maziem solīšiem, ar ES finansējumu ir jārada izglītības klasterīši, jo, ja dzimtu daudzas mazas specifiski domājošas kompānijas, kuras būvētu no koka, tas radītu iekšējā tirgus attīstību un būtu arī pietiekami daudz tādu publisko ēku, kāda ir Ogres bibliotēka,” uz jautājumu, ko darīt Latvijā, atbild K. Slokenbergs.
Viņš pieļauj, ka, rodoties šādām koka ēkām, arvien vairāk kādā brīdī izdosies nolauzt kritisko masu. “Tāpat kā Latvijas Valsts meži, kā Latvijas Finieris, kuri būvē ēkas no koka, tā arī valstij ir jābūvē publiskās ēkas, piemēram, akustiskā koncertzāle, no koka, un vēl jābūt sistēmai (mehānismiem), kura piespiež izmantot maksimāli daudz zaļu materiālu,” ierosina K. Slokenbergs. Viņš rāda piemēru ar logu sertifikāciju Zviedrijā un CO2 izmešiem.
“Esam labākā pozīcijā nekā Zviedrijas logu ražotāji tikai ar to, ka mūsu logi ir zaļāki. Tas nozīmē, ka brīdī, kad tiek izsniegta būvatļauja, ir iedotas CO2 izmešu kvotas, kurās ir jāiekļaujas, bet, tās pārsniedzot, jāmaksā soda nauda. Celtnieks var secināt, ka, izņemot betonu, alumīniju un to aizstājot ar koku, izmaksas ir zemākas. “Vides kritēriji nāks pār mūsu galvām, un mums būs jāatrod risinājumi, lai samazinātu CO2 pēdas nospiedumu, un tādējādi visa likumdošanas un izglītības sistēma būs jāpārtaisa,” prognozē E. Grants. Viņaprāt, Latvijā vajadzētu mainīt lietas, kas skar normatīvu un standartu tapšanu, kas pašlaik notiek uz brīvprātības principiem, piemēram, viena risinājuma iekļaušana būvnormatīvā bieži vien ir cilvēku pašiniciatīva, balstoties uz kādas sfēras vēlmi.