Ir saprotami gan mūsu valdības, gan citu dalībvalstu valdību mēģinājumi samazināt cenas, cīnīties ar augošo inflāciju, taču risinājumiem ir jābūt jēgpilniem. Īpaši, lai mazturīgo cilvēku grupas iegūtu kaut cik vērā ņemamu cenas samazinājumu.
Nesen bijām liecinieki dīvainam valdības lēmumam – no 1.jūlija attiekties no biodegvielas piejaukuma. Dīvainam – tāpēc, ka tas tika pieņemts, neņemot vērā ekspertu un mazturīgo iedzīvotāju pārstāvošo NVO viedokli un, kā turpmāk apskatīsim, bez neviena ieguvēja Latvijā. Dīvaini – jo pat (!) Ārvalstu investoru padomes un degvielas tirgotāju viedokļi tika atstāti bez ievērības.
Vienīgie ieguvēji redzami ārpus Latvijas robežām, proti, fosilās degvielas kompānijas, jo tām pieaugs tirgus daļa. Kāpēc Ekonomikas ministrija tā rīkojas, ja patiešām grib palīdzēt iedzīvotājiem, nav saprotams. Parasti valdības lēmumus varu atbalstīt (un arī vajag), jo tajos ir kaut kāda saprotama loģika. Šoreiz es drīzāk nostājos “nelaimīgās” biodegvielas pusē, jo valdības lēmumā neredzu loģiku. Tāpēc šajā rakstā nevaru nelietot zināmu ironijas un retorisku jautājumu devu – jo valdības lēmums ir tāds jocīgs.
Ievērots sociālais taisnīgums?
Mazturīgie cilvēki pamatā lieto sabiedrisko transportu un diez vai pārāk bieži izmanto privāto autotransportu – to pamatā lieto turīgāki cilvēki, kam, kā redzam mūsu pilnajās ielās, 2 eiro par litru vēl neliekas pārāk dārgi. Savukārt, sabiedriskajā transportā pagaidām biļešu cenas samazinātas nav. Līdz ar to sociālā taisnīguma princips – atkal pagaidām - nav ievērots, kas varēja būt viens no ieguvumiem pārdomātam valdības lēmumam.
Sociālā taisnīguma princips pamatīgi tika diskutēts pavasarī Vācijā, kad ministri strīdējās par instrumentiem, kā samazināt inflācijas ietekmi un lēma tomēr par labu akcīzes nodokļa samazinājumam. Bet ne tikai – Vācijas valdība subsidē piepilsētas sabiedrisko transportu. Mēneša biļete maksā 9 (deviņus!) eiro! Vācija patiešām ir parūpējusies par mazturīgo iedzīvotāju daļu un vēl stimulējusi uz sabiedrisko transportu pārsēsties arī daļu privātā autotransporta lietotāju.
Šobrīd vācu mediji raksta, ka valdība lemjot šo 9 eiro mēneša biļeti saglabāt ilgstoši. Raugoties no sociālā taisnīguma un arī no klimata politikas viedokļa, šis šķiet visai labs risinājums.
Vai patērētājam cenas ir samazinājušās?
1.jūlijā stājās spēkā valdības lēmums par obligātā biodegvielas piejaukuma atcelšanu. Vairākkārtīgi jau rakstīts par to, ka biodegvielas piejaukums veido vien 5-6% no degvielas gala cenas. Diemžēl, “izņemot” no degvielas pat šo nelielo biodegvielas piejaukuma daļu, tā ir jāaizstāj ar fosilo degvielu, kā rezultātā fosilās degvielas kompānijas iegūst papildus tirgu daļu un peļņu. Turpmāko nedēļu laikā mēs varēsim vērot, vai degvielas cena patiešām samazināsies. Degvielas tirgotāji (kā, piemēram, tirgus līderis “Neste”) publiski norādījuši, ka cenas varbūt svārstīsies par pāris centiem.
To nekādi nevar nosaukt par rūpēm par inflācijas mazināšanu un palīdzību patērētājiem. Patlaban degvielas cenas “benzīntankos” joprojām spītīgi turas virs divu eiro atzīmes. Līdz ar to arī šajā aspektā Latvijā patērētāji nav ieguvēji.
Biodegviela pret pārtiku
Kopš kara sākuma Ukrainā Eiropā ir diezgan bieži skanējis apgalvojums, ka biodegvielas ieguve ir jāsamazina, jo tīrumu platības, kurās tiek audzēti kultūraugi degvielai (rapsis vai kvieši), būtu jāizmanto tikai pārtikas augu audzēšanai. Ja mēs paraugāmies uz dažādiem pētījumiem un rakstiem, šī aina nav tik viennozīmīga. Patlaban Eiropas Savienībā atmatā ir atstāts liels daudzums platību, turklāt biodegvielas ražošanā iegūtie blakusprodukti tiek izmantoti lopbarībai – to tātad (kā soju) nevajag ievest no citiem tāliem pasaules reģioniem.
Piemēram, nesen publicētajā 2022.gada globālajā ziņojumā par pārtikas krīzi ANO Pasaules pārtikas programma kā pamatcēloņus atzīst konfliktus, klimata satricinājumus, nevienlīdzību un nabadzību, atzīts, ka biodegvielai nav tieša sakara ar pārtikas krīzi. Jau šobrīd ceturtdaļa no saimniecību saražotās produkcijas nonāk piegādes ķēdes zudumos un atkritumos. Salīdzinājumam – biodegvielas kā galapatēriņa nozīme ir nenozīmīga, un tā neietekmē nodrošinātību ar pārtiku.
Turklāt kopš aprīļa vidus rapša un kviešu cenām ir tendence samazināties. Piemēram, šī gada ražas rapša cenas nokritušās no 826 eiro aprīlī līdz 710 eiro jūlija sākumā. Šeit nebūs lieki pieminēt, ka tādējādi arī mūsu lauksaimnieki nesaņems lielākus ienākumus – atkal daļēji mūsu valdības lēmumu rezultātā. Kurš Latvijā te ir ieguvējs?
Eiropas Komisijas Apvienotā pētniecības padome lēš, ka līdz 2030. gadam ES lauksaimniecības zeme tiks pamesta no pieciem līdz divdesmit miljoniem hektāru platībā un ka, ņemot vērā pašreizējo politiku un praksi, ir niecīgas izredzes to atkal pārvērst mežos vai dabiskās platībās. Tam nav nekāda sakara ar biodegvielu. True Nature Foundation ziņo, ka Eiropā ir piecdesmit miljoni hektāru zemes, kas ir piemērota tūlītējai atjaunošanai, lai iegūtu oglekļa un bioloģiskās daudzveidības bagātu statusu.
Varbūt šīs platības var izmantot pārtikas kultūraugu audzēšanai. Tādējādi vainot biodegvielu pārtikas deficīta radīšanā ir arguments, kurš tomēr prasa rūpīgu pārbaudi uz ticamību un aprēķinus.
Eiropas zaļie mērķi tiešām kļūst lieki?
Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu, ka pēc 2035.gada Eiropas tirgū jaunas automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem tirgū vairs netiks piedāvātas. Protams, tirgū esošās dīzeļa un benzīna iekšdedzes mašīnas pa ceļiem vēl ilgi ripos arī pēc 2035.gada. Tas nozīmē, ka zaļie mērķi nebūt nav kļuvuši piezemētāki – gluži otrādi, Latvijā būs grūtāk tos sasniegt. Vēl jo vairāk – mūsu pašu ekonomikas ministre nesenajā jūnija enerģētikas ministru sanāksmē norādīja, ka bez bioenerģijas un vietējiem atjaunojamajiem resursiem netiks sasniegti ilgtspējīgas attīstības mērķi energoapgādes drošībā un klimatā. Līdzīgu viedokli jūnija beigās paudis arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.
Pirmās paaudzes biodegviela var spēlēt nozīmīgu lomu vismaz tuvākos 5 – 8 gadus emisiju samazināšanā transporta sektorā. Mums pašiem ir savi vietējie biodegvielas ražotāji, kuri šo pieprasījumu vismaz daļēji un jau tūlīt uzreiz var apmierināt. Latvijā šobrīd nav vēl otrās paaudzes biodegvielas ražotāju, kas ražotu ievērojamus apjomus. Nav arī informācijas, vai tādi parādīsies tuvāko gadu laikā. Protams, imports var būt risinājums un ticami, ka daļēji arī būs, bet paļauties tikai uz importu - vai tā būtu valstiski pareizākā rīcība, turklāt no Nacionālās apvienības politiķiem?
Biogāzes potenciāls tuneļa galā
Labs risinājums būtu arī biogāze jeb, pareizāk sakot, biometāns. Eiropas Komisija to šobrīd ļoti atbalsta – tas ir viens no instrumentiem, lai samazinātu atkarību no importa fosilajiem resursiem. Diemžēl jāatzīst, ka Latvija vēl ir gaismas gadu attālumā no kaut cik ievērojamiem biometāna apjomiem transportā. Lai šos apjomus izveidotu, ir nepieciešams likumdošanas ietvars (arī ar šo mūsu Ekonomikas ministrija diemžēl ir kavējusies ilgstoši un sistēmiski).
Otrkārt, biogāzes un biometāna ražotājiem ir nepieciešams veikt investīcijas attīrīšanas iekārtās, tāpat nepieciešamas investīcijas cauruļvadu tīklā, lai šie gāzes pārvades tīkli spētu uzņemt biometāna apjomu. Visbeidzot - ielās ir nepieciešama infrastruktūra, kur degvielas uzpildes stacijās būtu iespējams uzpildīt biometānu, kā arī nepieciešamas automašīnas, kas šo degvielu spēj lietot. Diemžēl no šīs vēlamās situācijas mēs esam ļoti tālu.
Kas attiecas uz elektroauto, tādas valstis kā Vācija jau ir paziņojušas, ka nespēs savās ielās izvietot tik daudz elektro-automašīnu, cik tas būtu pareizi no Vācijas klimata politikas mērķu viedokļa, jo tik liela automašīnu skaita saražošanai trūks litija. Tuvāko 5 – 8 gadu laikā, ja vien nenotiks brīnumi, tad Latvijā emisijas samazināšanai būs lielā mērā jālieto pirmās paaudzes biodegviela, ko pakāpeniski papildinās otrās paaudzes biodegviela un arī biometāns.
Jebkuras normālas valsts Ekonomikas ministrija šajā sakarā vērstu skatu uz savas valsts ražotājiem, nevis kā šobrīd – pilnībā novērstos.
Politisko lēmumu tālredzība
Latvija lēmumu par obligātā biodegvielas piejaukuma atcelšanu pieņēma, plānojot to uz turpmāko pusotru gadu. Ja mēs paraugāmies uz citām ES valstīm, piemēram, Vāciju, Poliju, Spāniju, tās visas savus risinājumus ir pieņēmušas uz dažiem mēnešiem. Piemēram, Vācija akcīzes nodokli samazināja jūnijam, jūlijam, augustam, nosakot īpašus atvieglojumus arī braucieniem sabiedriskajā transportā. Paralēli valdība vērtē ieguvumus un tad lemj par tālāko.
Protams, var strīdēties par to, cik tālredzīgas ir citu valstu valdības. Mazliet ironizējot, var teikt, ka mēs Latvijā tātad esam tālredzīgāki par vāciešiem un citiem. Neviens jau nenostājas pret importu, diemžēl mūsu valdības lēmuma rezultātā pagaidām vienīgie ieguvēji ir ārvalstu fosilās kompānijas – un tas ir laikā, kad ES grib samazināt fosilās enerģijas klātbūtni! Nav redzams cenu samazinājums, nav pozitīvas ietekmes uz mazturīgajām grupām, ejam pilnīgi pretējā virzienā zaļajiem mērķiem, līdz ar to ieguvējus Latvijā pagaidām saskatīt nevaru. Labākajā gadījumā šo lēmumu var nosaukt par dīvainu. Rudenī, izvērtējot pirmo mēnešu rezultātus, šī lēmuma sekas un ieguvumi ir jāanalizē un varbūt jāmaina akcenti.