Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par kādiem projektiem, bet gan par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem, nozarēm ir jāstrādā kopā, vienlaikus sameklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Bizness sadarbībā ar ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.
Mērķiem jābūt pamatotiem
«Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas Zaļo kursu — 2050. gadā ir jābūt neitrāliem pret klimatu — cik emitējam, tik arī piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,» teic Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam. «Lai izpildītu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā tika aptverti visi virzieni,» tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzīgais «zirneklis», kā mainīsies dzīve.
«Visiem interesē, kāda būs ES Zaļā kursa ietekme — uz mūsu dzīvi, kā strādāsim, kā dzīvosim un kā varam plānot savu nākotni, kura jau ir šajos dokumentos iezīmēta,» uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka ir Fit for 55 — kas nozīmē emisiju apjoma samazināšanu uz 2030. gadu par 55% salīdzinājumā ar 1990. gadu, kur Latvijai ir noteikts konkrēts mērķis — par 17% samazināt emisijas un nodrošināt 364 000 t CO2 piesaisti. «Tie ir konkrēti uzdevumi, kuri ir jāizpilda, tagad sērijā nāk regulas – likumi, kur viens no tādiem ir Dabas atjaunošanas regula Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas ietvaros,» norāda U. Ameriks. Viņš uzsver, ka nekur nav redzēts konkrēts apraksts, kā tas mūs ietekmēs. «Fit nozīmē kļūt vingrākam, veselīgākam, bet diemžēl mēs esam novājināti, un šādā stāvoklī esošam cilvēkam uzliekot prasību kļūt vingrākam, viņš vienkārši var izlaist garu. Šie regulējumi, stratēģijas un normatīvs, kurš nosaka, kā tiks rēķinātas emisijas, kur būs birokrātisks risinājums — sertifikācijas sistēma — risinājums, kā saskaitīs šīs emisijas un kāds būs emisiju (CO2) tirgus, kurā iesaistīsimies un, iespējams, pat dabūsim pirkt no citiem, nevis kā līdz šim - pārdot emisiju kvotas,» tā U. Ameriks.
Prasības — ārpus realitātes
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājam Guntim Gūtmanim brīžam šķiet, ka lēmumi top kādos kabinetos, nevis no reālas dzīves. «Latvijā pārtikas ražošana un apgāde būtu jānosaka kā nacionālās drošības jautājums un jebkuri lēmumi, normatīvi, kas šo sfēru skar, ir skatāmi tikai caur nacionālās drošības prizmu — vai varam paši sevi pabarot,» uzsver G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka līdz ar Covid-19 pandēmiju secinājām: varam sevi pabarot. «Bet, redzot gaidāmos regulējumus, reizēm ir bažas vai Latvija sevi spēs pabarot arī turpmāk,» tā G. Gūtmanis.
Viņš norāda uz dīvainām prasībām, kuras varētu tikt izvirzītas. «Piemēram, lopkopībā jāsamazina anitbiotiku lietošana par 50%, bet ir jautājums, kāpēc tas jādara. Antibiotikas cilvēki lieto, kad ir slimi. Arī lopiem antibiotikas, kuras ir ļoti dārgas, netiek dotas tāpēc, ka kādam ir tāda vēlme, bet gan tad, kad vajag un tieši tik lielā daudzumā, cik nepiecieciešams, lai lopiņš atveseļotos. Samazināt antibiotiku lietošanu par 50%, nozīmē, ka kaut kādu daļu lopu vienkārši neārstēsim. Tas ir absurdi. Tieši tāpēc ikvienam lēmumam ir jābūt pamatotam,» tā G. Gūtmanis.
Viņš kā piemēru min sarunu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par jauno rīku, ko paredzēts izmantot, lai identificētu, kuras būs zaļās teritorijas (30% apmērā) un kuras ne. «Jautājām, kāpēc zaļām teritorijām ir jābūt tieši 30%, kur ir ekonomiskais šāda skaitļa pamatojums, bet atbildi saņēmām — mums uzdeva izstrādāt ar 30%. Neviens nevar atbildēt, kāpēc ir jābūt tieši 30% zaļo platību īpatsvaram,» skaidro G. Gūtmanis. Viņš secina, ka šādiem uzstādījumiem nav ekonomiskā pamatojuma. «Jaunās valdības deklarācijā ir labs ieraksts, ka jābūt ekonomiskajam pamatojam un ceru, ka tā arī būs. Līdz šim vairāk šķita, ka kaut ko daram tāpēc, ka tas ir jādara, nevis tāpēc, ka tam ir kaut kāds pamats,» tā G. Gūtmanis.
«Zeme ir būtiskākais resurss, kas mums ir, bet diemžēl neapdomīgi lēmumi vai neapdomīga piekrišana kaut kādiem uzstādījumiem Briselē būs ar sekām Latvijā,» secina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš norāda, ka Latvijā, kur mežu platība pārsniedz 52% valsts teritorijas, kur ir auglīgas zemes, piekrītot uzstādījumam par 30% platību izņemšanu no apsaimniekojamām platībām ir jāspēja atbildēt par to, kā tālāk dzīvosim. «Vai atkal nepārtraukti aizņemoties naudu, kas jau tāpat pēdējo gadu laikā ir būtiski pieaudzis? Un nebūt nevar mierināt frāzes, ka Grieķija, vai Itālija ir vairāk aizņēmusies nekā Latvija,» tā M. Liopa. Viņaprāt, tautas pilnvarotiem lēmumu pieņēmējiem ir jābūt ne tikai patrioriskai, bet jo īpaši valstiskai pozīcijai.
Jāatgriežas 70 gadu pagātnē
«Vissliktākais ir kritiskas pieejas trūkums, jo kaut kas kaut kur ir kaut ko ieteicis un to ieraksta jau kāda dokumenta projektā, kas nav atbilstošs valsts un šeit dzīvojošo interesēm,» norāda M. Liopa. Viņš kā piemēru min Dabas atjaunošanas regulu, tajā ietverto, kuram nav īsti sakara ar reālo situāciju Latvijā, kas ir viena no zaļākajām valstīm visā Eiropas Savienībā. «Nezinu, ko un kā darīs Latvijas lielie partneri — Vācija, Francija, ja viņiem realitātē būtu jāatjauno stāvoklis dabā, kāds tas bija pirms daudziem desmitiem vai pat simtiem gadu! Vai šajās valstīs lauzīs betonu un asfaltu, likvidējot infrastrukūru un būves? Vai Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, kā arī Polijai būs jāiznes smagā nasta ne tikai par sevi, bet arī Rietumeiropas valstu vietā? Tā nevajadzētu būt,» skaidro M. Liopa. U. Ameriks norāda uz ierakstīto — jāatgriežas 70 gadus tālā pagātnē un dzīvotņu stāvoklis jāatgriež tādā veidolā, kāds tas bija pirms 70 gadiem.
«Šāda pozīcija ir izvērtēta Eiropas ekspertu līmenī, bet Latvijas pozīcija šīs regulas projektā bija vērsta uz to, kā to izpildīt, tādējādi no saimnieciskās aprites tiks izņemtas ļoti lielas zemes platības — lauksaimniekiem ap 50 000 ha,» tā U. Ameriks. Viņš norāda, ka liela vērība tiek veltīta tieši kūdras (agrāk tās dēvēja par organiskajām) augsnēm, kuras tiek uzskatītas kā lielākās siltumnīcu gāzu emisiju vietas un tāpēc principiāli jāmaina šo zemju izmantošanas politika. «Šīs zemes (kūdras augsnes) ir ar tādu pasākumu kā hidroloģiskā režīma atjaunošana (reveting), tādējādi Latvijas meliorētās zemes tiek atgrieztas 70 gadu tālā pagātnē — kas ir pretējs process meliorācijai,» stāsta U. Ameriks. Viņš piebilst, ka, ņemot vērā Latvijas klimatisko situāciju, kur nokrišņu apjoms pārsniedz iztvaikošanas apmērus, tas nozīmēs Latvijas pārpurvošanu. «Tā būtībā ir Latvijas pārpurvošanas regula un cilvēkam, arī lauksaimniecībai, mežsaimniecībai šādā vidē nebūs vietas,» tā U. Ameriks.
Viņš skaidro, ka arī kūdras ieguves vietas paredzēts revetēt (appludināt). «Ministru Kabineta sēdē, kurā skatīja šo jautājumu, LDDK pauda pozīciju par tās neatbilstību Latvijas sistuācijai, un tā būtu kardināli jāpārstrādā, sabalansējot vides un saimnieciskās intereses un attīstību. Nu jau bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs un aizsardzības ministrs Artis Pabriks šaja sēdē pauda, ka pirmajā vietā ir cilvēks, tāpēc ceru, ka visus regulu un citu dokumentu projektus skatam no šīs pozīcijas,» stāsta U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka priekšlikums būtībā Latvijas aktīvu daļu pārvērš par neizmantojamu, kas savukārt attīstību padara par neiespējamu. «Dokumenta būtība ir vienkārša, ja kaut kas ir bijis slapjš pirms 70 gadiem, tad arī turpmāk tam visam jābūt zem ūdens,» tā G. Gūtmanis.
Viņš norāda, ka lauksaimnieku nevalstikās organizācijas rakstīja priekšlikumus par to, kādai būtu jābūt Latvijas pozīcijai — dokumenta projektam no regulas jāpārvēršas par direktīvu un katra valsts, vadoties no savas reālās situācijas, individuāli pielāgoiespējām, vajadzībām un nākotnes attīstībai. «Jautājums ir par konkurētspēju. Daudz runājam par to, kā konkurēsim Eiropā un kāda būs Eiropas ražotāju konkurētspēja pasaules tirgū. Diemžēl ar labu domu dzīvot zaļāk (samazināt izmešus) Eiropā tiek pazemināta konkurētspēja, jo īpaši, ja to nedara pārējā pasaule,» norāda G. Gūtmanis.
Viņaprāt, ir jāskatās plašāk un, ja visi nedara, tad tikai uz Eiropas vai vēl vairāk uz Latvijas rēķina pasaules klimatu izglābt neizdosies, kaut arī dzīvosim super zaļi, bet pārtiku pirksim no tiem, kuri tā nedzīvo. «Visu laiku mēģinam aizlāpīt pasaules lielo caurumu, bet Eiropa ir tikai neliela daļa gan pēc teritorijas un vēl jo vairāk pēc iedzīvotāju skaita,» piebilst M. Liopa. Viņš nezinot, vai šeit Eiropā arī Latvijā ir ērti, izdevīgi vai kā citādāk, bet paradoksālā kārtā tiek meklēta «Kongo», ignorējot to, kas realitātē notiek Āfrikā, Āzijā. «Vai tiešām Latvija varēs aizlāpīt pasaules mēroga caurumu, kaut arī pašā valstī tādu problēmu ar vides aizsardzību (piesārņojumu), kādas, piemēram, salīdzinājumā ir vienā no iedzīvotājiem bagātākajā valstī Indijā, nav?» retoriski jautā M. Liopa.
Kūdras augšņu jautājums
Pirms 70 gadiem Latvijā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija ievērojami lielāka, nekā pašlaik, savukārt tās mežiem klāto zemes platību apmērs ievērojami mazāks par pašreizējo. «Tā tas ir,» secina G. Gūtmanis. «Nu nē, tas ir absurds pēc būtības,» uz jautājumu, vai tad patiešām Latvijā izcirtīsim pusi no pašreizējiem mežiem, lai atjaunotu stāvokli, kāds bija pirms 70 gadiem, atbild M. Liopa. Viņš norāda, ka tieši pretēji - visu laiku tiek runāts par to, lai meži un mežsaimniecība būtu sertificēta atbilstoši tirgus prasībām. «Uzsvars tiek likts uz organiskajām (kūdras) augsnēm un nav arī runas par stāvokļa atjaunošanu, kāds tas bija pirms 70 gadiem, bet gan par to, ka zem viena jumta tiek saliktas daudzas tēmas — klimats, bioloģiskā daudzveidība. Un vēl - visvairāk kūdras augšņu ir Latgalē. Vai tas nozīmēs kārtējo sitienu jau tā daudz cietušajam reģionam?» jautā U. Ameriks.
Viņš norāda, ka līdzās topošajai emisiju sertifikācijas sistēmai ir korporatīvās sociālas atbildības direktīva, kas nozīmē, ka ne tikai lielajiem, bet arī vidējiem uzņēmumiem būs jāsagatavo ilgtspējas pārskati, kur bez prasības par sievietēm valdē būs jautājums par emisijām. «Noteikti būs nepieciešams pasākumu plāns emisiju mazināšanai un ikvienam uzņēmumam būs jābūt klimatneitrālam,» uzsver U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka tiek darīts viss, lai izveidotos emisiju tirgus. «Tas nozīmēs, ka, piemēram, liels Rietumeiropas uzņēmums meklēs iespējas, kā nosegt ražošanas procesā radušās emisijas, kas ļoti izdevīga būs hidroloģiskā režīma nodrošinātā emisiju krātuvē (appludinātās zemes), kas būs Latvijā. Un līdzās zemes kā saimnieciskās darbības aktīva tirdzniecībai būs zemes ka oglekļa krātuves, kas būtībā ir zemes izņemšana no saimnieciskās,» skaidro U. Ameriks.
Viņš vērš uzmanību, ka apūdeņojot zemes — veidojot purvus - ir jāņem vērā fakts, ka purvi ir lieli metāna emitētāji. «Metānam ir 25 reizes lielāka ietekme uz globālo sasilšanu un ar to saistītiem procesiem nekā CO2, tāpēc jābūt līdzsvaram starp purvu veidošanu un apmežošanu, kas ir labākais risinājums,» uzsver U. Ameriks. Viņš uzskata, ka jaunu purvu veidošana situācijā, kad to jau ir ļoti daudz, nav ne lietderīga, ne arī nepieciešama, jo aizsargāti tiek apmēram 140 000 ha, kamēr izstrāde notiek vien tikai 25 000 ha purvu. «Teju visos dokumentos, pamatojoties uz 2013.-2018. gada ziņojumu, tiek rakstīts, ka vide — biotopi – Latvijā ir ļoti sliktā stāvoklī.
Bet jautājums, kā var būt tik milzīga atšķirība starp minētajā ziņojumā rakstīto un, tā dēvētās, dabas skaitīšanas datiem, kas rāda diametrāli pretēju rezultātu,» norāda U. Ameriks. Viņaprāt, minētais tikai apliecina nepieciešamību pēc tā, lai noteiktu, kāda tad īsti ir situācija Latvijā ar biotopu stāvokli. «Vēl jo vairāk, ja tieši aizsargājamās Natura 2000 teritorijās biotopu stāvoklis ir pasliktinājies. Te ir daudz vielas pārdomām,» tā U. Ameriks. Viņš atgādina, ka gan pašlaik, gan agrāk ir aicinājis ierēdņus un politiķus informēt nozari par tiem dokumentu projektiem un idejām, kuras nāk no Briseles. «Diemžēl, bet arī Dabas atjaunošanas regulas projekta kontekstā bija ļoti lielas grūtības visiem apsēsties pie viena galda, apspriest problēmu un meklēt risinājumus. Gribam palīdzēt aizstāvēt Latvijas pozīciju, bet mūs īsti nelaiž klāt,» tā U. Ameriks.
Jāveido koalīcija ar sabiedrotajiem
«Situācija ir līdzīga ne tikai tuvākajās kaimiņvalstīs Igaunijā, Lietuvā, bet arī Somijā, Zviedrijā un Polijā. Un savā ziņa tas iezīmē stāstu par vairāku līmeņu Eiropu. Proti, tie risinājumi un jautājumi, kuri tiek stratēģiski virzīti Briselē un paredzēti visai Eiropai, tie īsti neder Ziemeļeiropai,» secina M. Liopa. Viņš arī norāda uz Poliju, kur 80% mežu atrodas valsts pārziņā, bet Eiropas prasības ietekmēs koksnes pieejamību, kas automātiski nozīmēs sociālas problēmas, kas transformēsies uz valsti. «Eiropas Zaļā vienošanās uzstāj, ka jāpalielina koksnes daudzums, ko izmanto būvniecībā. Bet kā lai to īsteno, ja tās pašas ES nosacījumi samazina pieejamās koksnes apjomu, neļauj izmantot atjaunojamo resursu - koksni, arī kūdru,» tā M. Liopa.
G. Gūtmanis tikko bijis Briselē Eiropas piena padomē, kur runājuši par jaunajiem uzstādījumiem un citu valstu lauksaimnieki, maigi izsakoties, nav bijuši sajūsmā par notiekošo, un kā vienīgo risinājumu redz iziet savu mītnes valstu ielās. «Latvijā šajā jautājumā esam salīdzinoši kūtri,» tā G. Gūtmanis. Viņš atzīst, ka vienatnē atrisināt problēmas nebūs iespējams, tāpēc jāmeklē sabiedrotie — kaimiņvalstīs, arī Skandināvijas valstīs. «Jāveido koalīcija un skaļāk jāstāsta, kam un kāpēc nepiekrītam, un kādas var būt sekas,» uzsver G. Gūtmanis.
Viņaprāt, ir pēdējais brīdis saprast, ka zaļā vienošanās un zaļa dzīvošana nevar būt uz konkrētu indivīdu rēķina. Ja vēlamies kādu zaļu – neapstrādātu, aizaugušu – teritoriju, tad valsts attiecīgo īpašumu nopērk (apmaina) tik daudz, cik tā var atļauties, nevis kādam indivīdam uzliek ierobežojumus, ko viņš savā īpašumā nedrīkst darīt. «Nevar būt tā, ka zaļi domājoši pilsētnieki stāsta, ka laukos neko nevajag darīt, kaut gan, manuprāt, laukos vajag nodarboties ar lauksaimniecību, mežsaimniecību. Vienlaikus visiem kopā vienojoties par tām teritorijām, kuras paliek neskartas, kurās neko nedara, pie viena saprotot, cik tas izmaksā un ko varam atļauties,» ierosina G. Gūtmanis. U. Ameriks norāda, ka attiecībā uz kūdru nav Eiropas Zaļās vienošanās, bet gan Zaļais kurss.
«Ir cerības uz jauno valdību, kuras deklarācijā ir iestrādātas būtiskas lietas attiecībā uz kūdru. Tas ir resurss, kas atjaunojas lēni, tāpēc jāizveido bilance, cik daudz kūdras ik gadu pieaug un cik daudz ik gadu drīkstam patērēt. Kūdra ir dabas kapitāls, ko var novērtēt un arī saprātīgi izmantot, ražojot produktus ar iespējami augstāko pievienoto vērtību, tostarp aprites ekonomikā, kur siltumizolācijas plātnes ražotu no tumšās kūdras, kas nav izmantojama lauksaimniecības substrātu ražošanai,» skaidro U. Ameriks. Viņš atzīst, ka, redzot kā strādā citas valstis savu interešu aizsardzībā Briselē, jāsecina— Latvija ir visvājākā. «Ir jāstiprina Latvijas pārstāvniecībā Eiropas struktūrās un arī nozarēm šajā interešu aizstāvības procesā ir jāpiedalās,» tā U. Ameriks.
Viņš atgādina, ka Latvijā zinātne tiek finansēta ļoti vāji un zinātniekiem tiek ieteikts piesaistīt Eiropas naudu dažādās pētījumu programmās. «Jāatceras, ka naudas devējiem ir savas intereses, tāpēc viņi apkalpo zināmas paradigmas, kuras nesaskan ar Latvijas interesēm. Tāpēc pētījumu dienaskārtība būtu jānosaka Latvijā un ļoti skrupulozi jāizvērtē tās naudas piesaistes iespējas, kas nāk no Eiropas,» iesaka U. Ameriks. Viņš skaidro, ka bija labs projekts Life restore, kur strādāja Valsts mežzinātnes institūts Silava un tā rezultāti par CO2 emisijām ne visiem patika. Tika izstrādāts tā turpinājums – jauns pētījumu projekts Klimat peat, lai veiktu pētījumus, mērītu emisijas, kurš tika noraidīts, jo bija minēta kūdra, kas Eiropas izpratnē neesot ilgtspējīga. «Tas pilnīgi neatbilst Latvijas interesēm, jo atšķirībā no citām Rietumeiropas valstīm, kurās šis resurss ir izsmelts, Latvijā tas ir saglabāts. Vēl vairāk - kūdras ik gadu kļūst vairāk, ir bioloģiskā daudzveidība un, ja ES naudu minētajam pētījumam nepiešķir, tad to finansē no Latvijas valsts budžeta,» stāta U. Ameriks.
#1/3
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa: «Ir vajadzīga vienota nostāja, jo šeit dzīvojam mēs un mums ir jājautā viedoklis par jebkuru ideju, priekšlikumu vai regulējumu, ņemot to vērā un respektējot visos līmeņos.»
#2/3
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: «Jāpievērš lielāka uzmanība interešu pārstāvībai Briselē un Eiropas Komisijā, šim mērķim atvēlot gan naudu, gan cilvēkresursus, lai par tiem jautājumiem, lai cik tie neticami liktos, uzzinātu maksimāli ātri, nevis pēdējā brīdī.»
#3/3
Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks: «Zemes nozarēm (lauksaimniekiem, mežsaimniekiem utt.) būs jāizcīna lielas cīņas, lai topošā zemes izmantošanas regula atbilstu Latvijas interesēm.»
