Izšķirdamies par labāku atalgojumu kādā citā valsts uzņēmumā, par atkāpšanos no Latvijas Valsts ceļu vadītāja amata pagājušajā nedeļā paziņoja Ivars Pāže. Viņš ir pārliecināts, ka, apzinoties reālo situāciju valstī, piešķirto finansējumu, kā arī būvnieku, projektētāju un sabiedrības attieksmi pret dažādiem jautājumiem kopumā, saukt Latvijas ceļus par ļoti sliktiem esot nepiedienīgi.


Ir tēma, kas mūsu valstī jau gadiem ilgi tiek apspriesta, diskutēta, apmuļļāta, bet uz priekšu tā īsti nekas neiet – ceļu stāvoklis Latvijā. Nav šaubu, ka stāvoklis ir slikts, bet kur ir galvenā problēma – makā, galvā vai kaut kur pavisam citur?


Problēma ir kompleksa. Stāsts par ļoti slikto ceļu stāvokli... Daudzi ar to spekulē! Uz jautājumu, kāda ir rītdienas laika prognoze, daudzi ir gatavi atbildēt – ceļi ir slikti! Jā, šis stāvoklis daudzu gadu laikā tāds ir izveidojies, bet neviens pat necenšas iedziļināties tajā, ka izdarīts arī ir pietiekami daudz. Tagad daudzas nozares paziņo, ka ir atgriezušās pirmskrīzes līmenī, bet mēs finansējuma ziņā saņemam vienu ceturto daļu no pirmskrīzes līmeņa. Tajā pašā laikā uz galvenajiem valsts ceļiem pēdējo trīs gadu laikā ir izdarīts darbs, kas ilgu laiku netika darīts. Visiem ir pielipis sauklis par sliktajiem ceļiem, un daudzi to ekspluatē pat nepiedienīgi.

Puse Latvijas iedzīvotāju un arī transports atrodas Rīgā. Būsim godīgi – izņemot vienu vai divus maršrutus pie saviem radiem, lielākā tiesa ļaužu vasaras laikā ārpus Rīgas izbrauc četras vai piecas reizes. Apmēram pirms mēneša man bija interesanta saruna ar Tūrisma firmu asociācijas pārstāvi, kas stāstīja, ka nevarot aizbraukt uz Ērgļiem. Bet lielākoties no Rīgas uz Ērgļiem ir uzklāts asfalts! Liela daļa informācijas ir pietiekami veca, bet to joprojām turpina fabricēt. Kad izdzirdēju apgalvojumu, ka ļoti slikts ceļš esot, braucot uz Kolku, es pajautāju – pa kurieni? Paldies šim cilvēkam par godīgumu – vismaz atzinās, ka nav bijis Kolkā pēdējos četrus gadus. Jā, piekrītu, ka ir sliktāk izbraucami posmi, bet teikt, ka viss ceļš ir slikts, nav pareizi. Turklāt, ja es pats šeit nestrādātu, diez vai brauktu uz Kolku biežāk kā reizi piecos gados. Ja cilvēkiem nav kādas darba nepieciešamības, viņi, piemēram, uz Alūksni aizbrauc pāris reižu dzīvē. Taču ir viedoklis par sliktiem ceļiem, ko daudzi ļaunprātīgi kultivē.


Ja jau viss nav tik slikti, kāds tad ir iemesls šāda viedokļa kultivēšanai?


Domāju, ka daudziem ir negatīvisma izjūta, ka visu vajag tikai melnu. Melnais «strādā». Jāņem vērā, ka mēs dzīvojam valstī, kuras ekonomika ir 70. vietā pasaulē. Nu, tad arī ceļu stāvoklis mums ir tādā pašā līmenī. Protams, varam sevi salīdzināt ar attīstīto valstu pirmo desmitnieku, bet varam iet arī otrā galējībā un skatīties, kas notiek uz otru pusi. Diezgan absurda ir arī situācija, ka apmēram puse iedzīvotāju dzīvo Rīgā, un ir ļoti daudzi ceļi, uz kuriem, ja vien būtu drosmīgi politiķi, nevajadzētu darīt neko.


Kā argumentus pašreizējai situācijai uz ceļiem jūs minējāt pieejamo naudas daudzumu, ekonomisko situāciju valstī un tamlīdzīgas lietas. Tomēr nereti ir situācijas, kad tikko sataisītam ceļam ir tā dēvētie sliekšņi gan starp joslām, gan arī vietās, kur ir, piemēram, sabiedriskā transporta «kabatas», un tas vairs nav naudas jautājums...


Tas nav naudas, bet kvalitātes jautājums. Daudzos posmos arī pašreiz būvnieki remontē šīs salaiduma vietas garantijas perioda ietvaros. Lai risinātu šo problēmu, Latvijā notikušais Eiropas Komisijas ceļu audits rezultējās ar ļoti labu ieteikumu. Es nebiju tik drosmīgs, lai to īstenotu – varbūt mani pēcnācēji tādi būs.



Kādu ieteikumu?


Slēgt ceļus. Remonta laikā ceļus slēgt un klāt segumu ar vienlaidus ieklājuma tehnoloģiju. Vācijā autobāņi tiek remontēti, attiecīgo posmu pilnībā slēdzot un strādājot ar diviem, trīs ieklājējiem vienlaikus – tad šuvju faktiski nav. Nekas jauns jau nav jāizdomā. Ja mēs tagad aiztaisīsim uz remonta laiku Liepājas šoseju, līkums, ko nāksies izbraukt, nebūs liels – 14 km. Tas būtu jebkurai Eiropas normai pilnīgi atbilstošs apbraucamais ceļš. Mani vienīgi interesē – ja es kaut ko tādu tiešām būtu izdarījis, žurnālisti pie manis būtu nākamajā vai aiznākamajā dienā?! Bet citur slēdz!


Tagad tiek dažādi eksperimentēts, lai šīs vidējās šuves nebūtu. Ir saprotams, ka Latvijas sabiedrībā mēs ceļus slēgt uz remonta laiku nevaram – to šeit neviens nesapratīs. Tā ir problēma, un gan zinātne, gan gaišākie prāti to mēģina risināt.


Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.

Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra