It kā ekonomikas izrāvienam domātās ES līmeņa garantijas nozīmīgu projektu finansējumam izskatās pēc politiska un sociāla plākstera, no kā biznesam sevišķs labums diez vai būs.

Eiropas Komisijas atjautīgo ekspertu prātos ir izauklēts par Junkera investīciju plānu dēvētais ES ekonomikas un vienotā tirgus sapurināšanas projekts. Tomēr, kā nesen klātbūtnē pārliecinājās DB, pat šie gudrie prāti nespēj ticami argumentēt, ka Junkera plāns nav sevišķi lielo dalībvalstu politiskās elites vajadzībām radīta polittehnoloģiska konstrukcija.

Īsi sakot, Junkera plāns ar tā garantijām dažādiem vērienīgiem publiskiem projektiem no visai labi kapitalizētajām Eiropas bankām solās izvilkt finansējumu, un tas pats par sevi ir labi. Nelāgi ir tas, ka šādu lielu projektu radītā rosība un publicitāte īstermiņā radīs iespaidu, ka «viss notiek», un, ja jau viss notiek, tad uzminiet nu – kas nenotiek? Pareizi, nenotiek reformas, jo uz tādām politiķi ir spējīgi vienīgi spiestā kārtā. Jaunas naudas radītā rosība noteikti būs labs instruments dalībvalstu valdībām savu tautu dažādu flangu populisma kušināšanai, tomēr tā nerisinās fundamentālās – zemas konkurētspējas un ar regulējumiem un birokrātiju pārlieku apgrūtinātas ekonomikas – problēmas, un līdz ar to ilgākā perspektīvā Junkera plāns neko nedos.

Paralēli tam EK ir devusi sevišķi parādu nospiestajām lielajām dalībvalstīm interesantu iespēju radošajai grāmatvedībai – par fiskālajai disciplīnai bīstamiem vairs netiks uzskatīti tādi parādi, kas sataisīti, piemēram, investīciju dēļ valsts kapitāla sabiedrībās, jo tas paredzami nesīs peļņu. Tomēr radošums Briselē minēto iemeslu dēļ acīmredzami tiek piekopts ne vien valstu budžetu, bet arī politikas dilemmu piesegšanai.

Latvijas gadījumā (kas ne tuvu nav tas smagākais) tas ir redzams piemēros, kur caur Junkera plānu investīciju naudu mēģina dabūt mūsu energokompānijas, kuru pašu peļņa regulāri aiziet valsts budžeta lāpīšanai. Šeit neizvērsīšu aksiomātisko patiesību, ka valsts ir slikts uzņēmējs (šķiet, jo sevišķi tas tā ir Latvijā), jo Latvenergo pēc likuma nav privatizējama kompānija.

Tomēr agri vai vēlu būs jāizšķiras, kas ir Latvenergo – bizness vai sociālo un politisko vajadzību dēļ izspiežams citrons? Otrajā variantā investīciju finansējums Latvijas enerģētikai tad gaidāms no kaut kādiem bizantiski sarežģītiem kanāliem, un, kamēr vien tādi tiek radīti un uzturēti, tie arī kavē minēto fundamentālo izšķiršanos.

Kāpēc satraukties, ja galu galā naudu tām pašām energodrošības un vienotā tirgus radīšanas investīcijām tomēr dabū? Tāpēc, ka pašreizējā piņķerīgajā sistēmā nav skaidrs, cik kas reāli maksā un kurš par to maksā, jo dažādas slēptas un «pareizi noformētas» dotācijas kā no Rīgas, tā no Briseles vai Romas iznākumā jau tā pati nodokļu nasta uz kādiem pleciem vien ir. Faktiski tas ir sociālisms, un brīvā tirgus un biznesa vārds šādās shēmās tiek valkāts nelietīgi.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra