Notikumi ap Grieķiju mainās nevis pa dienām, bet pa stundām, tāpēc visādi pārsteigumi vēl ir iespējami

Dažādas politiskās spēlītes un strauji mainīga, pretrunīga informācija jau kādu brīdi ir publiskās komunikācijas sastāvdaļa, ja runa ir par krīzē nonākušo ES un eirozonas dalībvalsti Grieķiju. Pašlaik it kā aizdevēju sarunas ar Grieķiju ir apstājušās līdz 5. jūlija referendumam, kad grieķu tautai, citējot EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru, ir jāpauž sava attieksme «par vai pret Eiropu» jeb Grieķijas aizdevēju pieprasītajām reformām. Taču, ņemot vērā augstāk minētās straujās izmaiņas notikumu gaitā, kas lai zina, kādi atgadījumi līdz 5. jūlijam vēl var notikt. No eirozonas viedokļa laikam labākais būtu, ja grieķi nobalsotu par reformām, kā rezultātā, visticamāk, kristu Alekša Cipras vadītā valdība un līdz ar to eirozona, nezaudējot seju, varētu turpināt sarunas ar, iespējams, no viņu viedokļa konstruktīvāku Grieķijas valdības vadītāju.

Tomēr, krītot visnotaļ taisnās dusmās pret grieķiem, kas gadiem ilgi ir dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem un arī tagad turpina darīt visu, lai savus aizdevējus vazātu aiz deguna, der atcerēties, ka visām lietām ir divas puses. Diemžēl cilvēkiem ir raksturīgi redzēt tikai to, ko gribas redzēt – šajā gadījumā «sliktos grieķus». Politiķi šo dusmu ugunskuru cenšas uzpūst vēl lielāku, jo pretējā gadījumā nāktos atzīt to, ka realitāte eirozonā ir krasā pretrunā ar deklarētajiem mērķiem. Grieķijas gadījumā ir ne tikai nesaprātīgi naudas tērētāji, bet arī devēji. Grieķija tika uzņemta eirozonā, faktiski neatbilstot tās kritērijiem, līdz ar to tika pie lētiem kredītiem. Naudas ir notērēts vairāk, nekā var atdot simts gados. Pat tādas vadošās eirozonas valstis kā Vācija, Francija un Itālija vairs neizpilda eirozonas kritērijus. Taču sistēma izveidota tāda, ka tā uz pārkāpumiem nereaģē – no eirozonas nevar izmest, var tikai labprātīgi izstāties un izskatās, ka grieķi izstāties negrasās, ja vien viņiem par to netiks samaksāts. Ar Grieķijas parādiem arī nekas nevar notikt, jo nav maksātnespējas likuma valstīm, tā ka cik garš, tik plats, un manīgi politiķi, protams, to izmanto.

Par to, kas notiktu ar pārējām eirozonas valstīm, ja piepildītos sliktākais scenārijs attiecībā uz Grieķiju, jāsaka, ka ekonomiski nekas liels nenotiktu. Vismaz līdz 2020. gadam, kad būtu jāsāk maksāt Grieķijas parādu galvotājiem- šeit vislielākais slogs gulstas uz Vāciju, Franciju, Spāniju un Itāliju. Tomēr melnā scenārija politiskās sekas varētu būt visai nepatīkamas, jo Grieķijas precedentu varētu sākt izmantot arī citi vājākie ES posmi. Šoruden vēlēšanas ir gaidāmas Spānijā, par izstāšanos no ES prāto briti. Saglabājoties nenoteiktai situācijai, pieaug augstas inflācijas un nestabilas eirozonas valūtas riski, kā arī uz ilgāku laiku tiktu iesaldētas ģeopolitiski ļoti nepieciešamās ES izaugsmes iespējas.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra