Zolitūdes traģēdija bija, tagad būvniecības defekti
 konstatēti Stradiņos, kura ēka būs nākamā?



Šis retoriskais jautājums izriet gan no Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas pašreizējiem secinājumiem, gan vērojot situāciju un publiski izskanējušo informāciju par sabiedriskajām būvēm kopumā. Viens no jaunākajiem gadījumiem ir Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecība, kur saistībā ar konstatētiem defektiem pašlaik tālākie būvdarbi ir apturēti, taču kā izskanējis Parlamentārās izmeklēšanas komisijā, ne pašvaldību būvvaldes, ne valsts kopumā joprojām nespēj garantēt, ka ēkas un būves tiešām ir un būs drošas.



Tik skarbs secinājums liek pievērsties radušās situācijas iemesliem, un tādi arī ir, turklāt vairāki. Parlamentārās izmeklēšanas komisija pagaidām Zolitūdes traģēdiju ir skatījusi no vienas – būvniecības uzraudzības sadaļas. 



Raugoties no šī skatu punkta, ir viegli visus būvniekus automātiski padarīt par vainīgajiem, taču situācija nebūt nav tik viennozīmīga. Faktiski katrs gadījums būtu jāizvērtē no trīs pamataspektiem: vai būvniecība ir tikusi veikta atbilstoši tam, kas ir paredzēts? Ja būvniecība veikta atbilstoši, vai ir izmantoti piemēroti materiāli jeb ir darbojies bēdīgi slavenais princips, ka tik lētāk? Trešā lieta, vai kāds būvniecību atbilstoši ir arī uzraudzījis? Kāds ir šis uzraudzītājs, vai viņš ir kā skabarga un līdz ar to savu funkciju pilda jeb drīzāk ir «savējais čoms», kas tikai paraksta nepieciešamos papīrus? Otrajā gadījumā ir lieki par kaut ko brīnīties. Ja pasūtītāju, kā Stradiņu gadījumā, pārstāv dakteru komanda, kas, iespējams, ir ļoti labi speciālisti savā mediķa profesijā, taču no celtniecības, piedodiet, nesaprot neko, tad kādu rezultātu var sagaidīt? Ir saprotams, ka ne katra valsts iestāde var uzturēt savu būvniecības speciālistu, bet ir taču tāda valsts akciju sabiedrība kā Valsts nekustamie īpašumi, kur attiecīgiem profesionāļiem vajadzētu būt. Turklāt viena lieta ir ēkas celtniecība, otra – šīs ēkas uzturēšana. 


Jumtu iebrukšana diemžēl ir notikusi ne tikai Zolitūdē vien. Būvdarbi ēkās, kas ir nodotas ekspluatācijā un kurās atrodas cilvēki, ir atļauti, un te rodas jautājums par ēkas saimnieka atbildību.



Kad tika izveidota Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija, daudzi vaicāja, kāda un vai vispār ir jēga no šādām komisijām. Praktisko izmeklēšanu veic attiecīgās tiesībsargājošās iestādes, tomēr tam, ka visiem tieši un netieši iesaistītajiem, atbildīgo iestāžu ierēdņus un pat tā brīža premjeru ieskaitot, ir jāpārdzīvo nepatīkama iztaujāšana un morālais spiediens, manuprāt, tomēr ir jēga. Ja atbildīgās iestādes tiek piespiestas veikt papildu monitoringu, un pie termina «drošība» vismaz divreiz pakavēties, tad tas jau ir kaut vai neliels solis pareizajā virzienā, pat ja situācijas sakārtošanā vēl ir ļoti daudz darāmā.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra