Nejēdzības ir jānovērš, dzīves apstākļi – jāpilnveido, bet pārmērīgs negatīvisms ir ceļš uz nekurieni
Šā gada 12. jūnija DB numurā bija publicēta intervija ar uzņēmēju Vjačeslavu Kuziščinu. Savulaik strādājis augstā amatā naftas kompānijā Jukos, dzīvojis Maskavā, tagad ar ģimeni pārcēlies uz Latviju un izveidojis šeit diezgan populāru restorānu. Pretēji daļas Latvijas sabiedrības uzskatiem par krieviem, kas atbraukuši uz šejieni, tostarp termiņuzturēšanās atļauju programmas ietvaros, šis investors ar ģimeni iemācījies latviešu valodu un godīgi atzīst, ka nav Vladimira Putina politikas piekritējs un vēlas dzīvot, strādāt un savu dēlu audzināt Latvijā eiropeiskā garā. Neskatoties uz to, ko daudzi šejienieši paši saka par savu valsti – kāda mums te briesmīga korupcija, cik drausmīga birokrātija, ierēdņi, politiķi –, šis cilvēks velta Latvijas biznesa videi vislabākos vārdus. Salīdzinot ar Krieviju un Ukrainu, viņš šeit ar korupciju neesot sastapies. Latvijas ierēdņi saprotot, ka viņi tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu un tā arī izturoties, savukārt abās minētajās valstīs ierēdņu uzdevums esot maitāt tev dzīvi tiktāl, kamēr tu no viņiem atpērcies. Turklāt jebkuru biznesu tev Krievijā varot vienkārši atņemt, ja tas ir iepaticies kādam citam – varenākam, savukārt Latvijā uzņēmējs jūtoties droši.
Ir, par ko padomāt, jo īpaši tāpēc, ka šejieniešu vidū priekšstats par Latviju kā ārkārtīgi korumpētu un visādā ziņā slikti nostādītu valsti ir dzīvāks par dzīvu. Nē, šis nav aicinājums aizvērt acis un iztēlot melnu par baltu. Pret korupcijas gadījumiem viennozīmīgi ir jācīnās un jālīdzinās, protams, ir labākajiem, nevis sliktākajiem piemēriem. Tomēr pašiem sev liet nemitīgi virsū mēslus arī nav nekādas nepieciešamības. Ja korupcija tiek mērīta pēc visai subjektīva korupcijas uztveres indeksa, tad nav jābrīnās, ka cilvēki atbilstoši šejienes parašai apgalvo, ka viss ir briesmīgi slikti. «Visi ir tādi krāpnieki, blēži un žuļiki!» Kuri tieši? «Nu visi! Skaties, uz kuru gribi,» skan tradicionāla atbilde, kurai reāla pamatojuma nav nekāda.
No šādas attieksmes veidojas ieradums, ka cilvēku automātiski uzskata par vainīgu, pirms vēl viņam ir bijusi tiesa. Un ar šo attieksmi tiek veikli manipulēts, ja savstarpējās varas cīņās kādu pēkšņi vajag padarīt par «slikto». Tādējādi veidojas situācija, ka kādam jau ir piekarināta noziedznieka birka, bet notiesājošā sprieduma šim cilvēkam tā arī nav, taču tas nevienu vairs neinteresē. Mēs kliedzam par korupciju, bet tajā pašā laikā ir lieli ārzemju koncerni, kas no skandāliem vienkārši atpērkas un kļūst atkal balti un tīri. To visu der paturēt prātā, kad kārtējo reizi gribas vilkt līdzi gaudu dziesmu par to, cik te viss ir slikti. Apstākļi ir jāpilnveido, ko uzlabot vienmēr var atrast, bet ar pārspīlētu negatīvismu mēs paši izgriežam sev rokas.
