Nepietiekamais finansējums un ar to saistītā pakalpojumu neapmierinošā kvalitāte vedina revidēt sabiedriskā sektora funkcijas. Viena no apsveramajām jomām ir medicīna.

Veselības aprūpē pašlaik esam nonākuši kutelīgā situācijā, jo šī nozare prasa pamatīgu naudu, bet par tās atdevi ir kurnēšana. Medicīnas personāls ir pārstrādājies, slikti apmaksāts un masveidā emigrē. Veselības aprūpē ir arī skaidrs – ja tava vajadzība ir nopietna, tad «bezmaksas» pakalpojums izmaksās dārgi, tomēr iznākums būs attāls no garantētā.

Kāpēc tā? No lielās valdības viedokļa atbilde ir skaidra – hronisks investīciju trūkums. Latvijā iedzīvotāji sedz pusi no veselības aprūpes izmaksām ‒ šiem tēriņiem tiek veltīti 3% no IKP, kas ir milzu nauda, ko par «bezmaksas medicīnu» maksā iedzīvotāji. Normālais iedzīvotāju līdzmaksājumu līmenis sistēmā tiek lēsts 15% līdz 20%. Ar 50% veselības aprūpes izmaksu uz privātajiem pleciem mēs esam sasnieguši lūzuma punktu, un pie esošās nodokļu sistēmas (ne-)sekmīguma un nepielūdzamās demogrāfijas es neredzu iespēju līdzšinējā loģikā ieturētam risinājumam.

Iepriekšējā komentārā (10.12.) es aprakstīju Latvijas publiskā sektora tēriņu daļu, kas ir ievērojami mazāka nekā citviet Eiropā. Lai gan nodokļu iekasēšanas efektivitāte ir jāpaaugstina un pati struktūra ir uzlabojama, es šaubos par publiskā sektora daļas būtiska pieauguma iespēju Latvijas ekonomikā uz tā rēķina. Apsverama ir publiskā sektora funkciju revīzija un problemātisko daļu nodošana privātajam sektoram.

Jāņem arī vērā, ka turpinājums «pa vecam» būs aizvien vairāk kaitējošs, jo klienti prasīs efektivitāti, ko veselības aprūpē valsts jau pašlaik pat teorētiski nespēj dot. Ārvalstu investoru padomes Latvijā Veselības sistēmas darba grupas vadītājs un GlaxoSmithKline Latvia valdes loceklis Valts Ābols vērtē (DB 25.09.), ka valstij, sedzot pusi no izmaksām, ideālā gadījumā ir kontrole vien pār 45% no veselības aprūpē notiekošā. Šāds nodokļu ieguldījuma rezultāts neapmierina ne tiešos tā saņēmējus un lietotājus, ne šā pakalpojuma mērķa grupas, tas iznākumā arī kaitē valsts tēlam sabiedrības acīs un vājina motivāciju maksāt nodokļus vispār.

Šeit jānorāda, ka mans secinājums atšķiras no V. Ābola kunga ieskata par valsts daļas nepieciešamo celšanu aprūpes kvalitātes vārdā, jo vispārēja kvalitāte nebūs arguments sekmīgākai nodokļu iekasēšanai no individuāliem maksātājiem. Alternatīva ir apsvērta un reizē apņēmīga veselības aprūpes daļu privatizācija.

Piemērs tam ir Gruzija, kur medicīna faktiski atrodas privātās rokās un valsts pērk tās pakalpojumus. Līdz ar šīs sistēmas ieviešanu pirmām kārtām izzuda korupcija un dīvaina prakse iepirkumos celtniecībā un aprīkojumā, kuru iemesls var būt arī vienkārši muļķība. Ekonomiskā efektīvuma imperatīva dēļ Gruzijas klīnikās ir daudz medicīnas tūristu (viens no Latvijas sapņiem), tāpēc nav spiediena uz valsts iepirkumu sadārdzināšanu.

Te jāievieto atruna, ka privātās medicīnas piemērs noteikti nav ASV. Amerikas medicīna ir ļoti neveiksmīgs brīvā tirgus gadījums, un tas turklāt atrodas Vašingtonas nesamierināmo ideoloģisko konvulsiju varā. Un pretēji – kapitālisma vecmāmiņas Lielbritānijas veselības aprūpes sociālisms funkcionē labi. To es saku, skeptiķiem spītējot, no personīgās pieredzes.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra